VII.
Ļaužu lykumi.
1 Pi Jō sasapuļcēja farizeji un daži nu Jeruzalemas atgōjušī Rokstim mōceitī. 2 Jī redzēja, ka daži mōcekli, nateirom rūkom byudami, tys ir nanūmozgōtom rūkom, ēde maizi. 3 Bet farizeji un jūdi, pīsaturūt vacōkūs īroduma, nikod naēde, īprīkš ryupeigi nanūmozgōjuši rūku. 4 Pat nu tērga atgōjuši, jī naēde, īprīkš naapslapynōjuši sevis ar yudini. Ir vēļ daudz cyta, pi kō jim, saskaņā ar īrodumu, jōpīsatur, kai bikeru, skrūžu, pūdu un gultu mozgōšonas.
5 Tad farizeji un Rokstim mōceitī vaicōja nu Jō: Kōpēc tovi mōcekli napylda vacōkūs īrodumu un ād maizi nateirom rūkom? 6 Bet Jys tim atbiļdēja: Izaja labi pravītōja par jums līkulim, kai ir raksteits:
Šytei tauta Mani gūdynoj tikai ar lyupom;
bet jōs sirds ir tōli nu Manis.
7 Bet veļteiga ir Manis gūdynōšona,
mōcūt tikai tū, kas ir cylvāku lykums.
8 Atmatuši Dīva lykumu, jyus pyldat cylvāku īrodumus. Skrūžu un bikeru mozgōšonas, kai ari daudz cytu tam leidzeigu lītu jyus pīsaturat.
9 Tōļōk jim saceja: Jyus mōkat veikli atmest Dīva lykumu, lai tik izpiļdeitu sovas īrašas. 10 Moizešs saceja: Tev byus sovu tāvu un mōti gūdā turēt, un: Kas lōd tāvu vai mōti, tys lai mērst. 11 Bet jyus sokat: Jo cylvāks tāvam vai mōtei pasaceitu: Korban, tys ir: upuram ir pazeimōts tys, kas tev nu manis kai atbolsts pīkrytsu, 12 tad jyus napīsokat sova tāva un mōtes lobā nikō dareit. 13 Jyus sovu īrodumu dēļ, kuru pīsaturat, atmatat Dīva lykumu. Un tam leidzeiga jyus daudz kō dorat.
14 Tad otkon pasaucis klōt ļaudis, tim saceja: Klausatēs Manis visi un saprūtat. 15 Nikō nava taida, kas nu ōrīnes īejūt cylvākā, varātu jū padareit nateiru; bet kas nu cylvāka izīt, tys gon var jū padareit nateiru. 16 Kam ausis ir dzērdēšonai, tys lai klausās.
17 Kad Jys, pametis ļaudis, nūgōja uz sātu, tad Jō mōcekli klause nu Jō par pīleidzeibu. 18 Un Jys tim saceja: Vai tad ari jums veļ tryukst saprasšonas? Vai jyus nazynat, ka vyss tys, kas nu ōrīnes īīt cylvākā, navar jō padareit nateira? 19 Tys taču naīīt jō sirdī, bet īīt mōgā un īt dabyskū ceļu, atteirejūt ikvīnu ēdīni.
20 Bet kas nu cylvāka izīt, saceja Jys tōļōk, tys padora jū nateiru. 21 Jo nu īškas, nu cylvāka sirds izīt ļaunōs gōdōšonas, palaidneiba, zagšona, slapkaveiba, 22 lauleibas lauzšona, montkōreiba, ļauneiba, viļteiba, nakauneiba, skaudeiba, saimōšona, lepneiba un naprōteiba. 23 Šytys vyss ļaunais izīt nu īkšīnes un padora cylvāku nateiru.
K. Jezus un pogōnīte.
24 Atstōjis turīni, Jys aizgōja uz Tyra un Sydona apvydu. Un īgōjis vīnā mōjā, gribēja, ka nikas par Jū nazynōtu, bet nazynoms navarēja palikt.
25 Jo tikkū beja izdzērduse par Jū kaida sīvīte, kuras meitai beja naškeistais gors, atnōce un nūkryta pi Jō kōjom. 26 Tei sīvīte beja pogōnīte nu Syrofenicijas. Jei lyudze, ka Jys izdzeitu nu jōs meitas valnu. 27 Bet Jys atbiļdēja: Ļauņ pyrmōk bārnim pasaseitynōt; jo tadei nav labi jimt nūst bārnim maizi un mest tū sunānim. 28 Bet jei atbiļdēja: Tai gon, Kungs, bet ari sunāni zam golda ād bārnu druponas. 29 Tad Jys jai saceja: Šytō vōrda dēļ ej: ļaunais gors tovu meitu jau pamete. 30 Un jei, nūgōjuse uz sovu sātu, atroda meitu guļūt uz gultas. Ļaunais gors jū jau beja pametis.
Kūrlmāmō izveseļōšona.
31 Jys, izgōjis nu Tyra rūbežim, nūgōja par Sydonu uz Galilejas jyurmolu, pōrīdams pa Dekapoles apgobola vydu.
32 Te atvede pi Jō vīnu kūrlmāmū un lyudze, ka Jys uzlyktu uz jō rūku. 33 Pajēmis jū nūmaļ nu ļaudim, Jys īlyka jō ausīs sovus pērstus un ar slīkom pīsadyure pi jō mēles. 34 Tad, pasavēris uz dabasim, gryuši nūsapyute un jam saceja: Effeta, tys ir: atsadori vaļā. 35 Un tyuleņ atsadareja jō ausis, un jō mēles saišks atsaraiseja, un jys sōce runōt.
36 Un Jys pīsaceja, ka nikam par tū nastōsteitu, bet kū styprōk nūlīdze, tū vairōk jī tū izdaudzynōja. 37 Jī ļūti breinōjōs un saceja: Jys vysu dora labi; kūrlūs Jys padora dzērdūšus un māmūs runojūšus.
1 Un pie viņa sapulcējās farizēji un kādi no rakstu mācītājiem, kas bija no Jeruzālemes atnākuši.
2 Un redzēdami kādus no viņa mācekļiem netīrām, tas ir nemazgātām, rokām maizi ēdam, —
3 Jo farizēji, un visi jūdi, neēd, ja tie rokas nav mazgājuši, vecaju likumus turēdami;
4 Un no tirgus nākot, tie neēd, ja tie nav mazgājušies, un vēl ir daudz, ko tie uzņēmušies turēt, dzenamu kannu un krūžu un vara trauku mazgāšanu, —
5 Tad farizēji un rakstu mācītāji viņam vaicā: „Kāpēc tavi mācekļi nedzīvo pēc vecaju likumiem, bet maizi ēd nemazgātām rokām?“
6 Bet viņš uz tiem sacīja: „Pareizi Jesaja par jums liekuļiem ir sludinājis, kā ir rakstīts: Šī tauta godā ar lūpām mani, bet viņu sirds ir tālu no manis.
7 Bet tie mani velti cienī, mācīdami tādas mācības, kas ir cilvēku pavēles.
8 Jo Dieva bausli atmetuši, jūs turat cilvēku likumus.“
9 Un viņš tiem sacīja: „Tā jūs atmetat Dieva bausli, lai turētu savu likumu.
10 Jo Mozus ir sacījis: Godā savu tēvu un savu māti; un kas ļaunu runā pret tēvu vai māti, tam būs mirt.
11 Bet jūs sakāt: Ja cilvēks uz tēvu vai māti saka: korban, tas ir: lai tas ir par upuri, kas tev no manis varētu nākt par labu,
12 Tad jūs viņam atļaujat nenieka vairs nedarīt tēvam vai mātei par labu,
13 Iznīcinādami Dieva vārdu ar sa-viem likumiem, ko jūs esat iecēluši. Un daudz tādu lietu jūs darāt.“
14 Un ļaudis atkal pieaicinājis, viņš tiem sacīja: „Klausait mani visi un saprotiet.
15 Nekas cilvēku nevar apgānīt, kas no ārienes tanī ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.“
[16 Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.]
17 Un kad viņš aizgāja no ļaudīm namā, viņa mācekli vaicāja pēc šās līdzības.
18 Un viņš tiem saka: „Vai ir jūs esat tādi nesaprašas? Vai jūs nesaprotat, ka nekas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, viņu nevar apgānīt?
19 Jo tas neiet viņa sirdi, bet vēderā, un iziet laukā.“ Tā viņš atzina par šķīstu katru barību.
20 Bet viņš sacīia: „Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku.
21 Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstības, zādzības, slepkavības, laulības pārkāpšana,
22 Mantkārība, blēdības, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība.
23 Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku.“
24 Un no turienes cēlies, viņš nogāja uz Tiras robežām. Un kādā namā iegājis, viņš gribēja, lai neviens to nema-nītu; bet nevarēja palikt apslēpts.
25 Bet kāda sieva, kutas meitiņai bija nešķīsts gars, par viņu dzirdējusi, tūliņ nāca un nometās pie viņa kājām.
26 Bet šī sieva bija grieķiete, no dzimuma siro-foiniķiete, un lūdza Jēzu, lai viņš izdzītu ļauno garu no viņas meitas.
27 Un viņš tai sacīja: „Lai papriekš bērni top paēdināti, jo neklājas maizi atņemt bērniem un sunīšiem mest priekšā.“
28 Bet viņa atbildēja un uz to sacīja: „Tā gan ir, Kungs; bet tomēr sunīši ēd apakš galda no bērnu druskām.“
29 Un viņš uz to sacīja: „Šī vārda dēļ ej! Ļaunais gars ir izgājis no tavas meitas.“
30 Un nogājusi savās mājās, viņa atrada meitiņu gultā guļam, un ļaunais gars bija izgājis.
31 Un atkal izgājis no Tīras robežām, viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūtas desmit pilsētu robežās.
32 Un pie viņa atveda kādu kurlmēmu un viņu lūdza, lai viņš tam uzliktu roku.
33 Un viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizkāra viņa mēli,
34 Un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: „Efata,“ tas ir: „Atveries.“
35 Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.
36 Un viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda
37 Un brīnījās ļoti par to un sacīja: „Viņš visas lietas ir labi darījis; viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.“
