IX.
Sv. Pōvuls — pašaizlīdzeibas pīmārs.
1 Vai tad es naasmu breivs? Vai tad es naasmu apostols? Vai tad es myusu Kunga Jezus (Kristus) naasmu redzējis? Vai tad jyus naasot ikš Kunga muns dorbs? 2 Jo arī deļ cytim es nabyutu apostols, deļ jums, tūmār, es asmu. Un jyus asot ikš Kunga muna apostolata zeimūgs. 3 Šitei ir muna atsataisnōšona pret tim, kas man uzbryuk.
4 Un vai mums nav tīseibu ēst un dzert? 5 Vai tad mums nav tīseibu pajimt leidza paleigā sīvīti — mōsu, kai cyti apostoli, Kunga brōli un Kefas (‐Pīters). 6 Un vai tad tikai man un Barnabai nav ticeibu byut breivim nu rūku dorbim? 7 Kas tad karaklauseibā byudams pats sevi uztur? Kas tad dēsta veina dōrzu un naād tō augļu? Kas tad gona gonompulku nabaudūt gonompulka pīna? 8 Šytū es soku pēc cylvāku prōta, bet vai tō poša nasoka arī lykums? 9 Jā, Moizešā lykumā stōv raksteits: Vēršam, kas kuļ, naaizsīn mutes. Bet vai tad Dīvam vairōk ryup vērši, 10 vai arī Jys tū soka vyspōri, arī myusu dēļ? — Myusu dēļ tys ir raksteits, Jo orōjs ar cereibā un kyulējs (kuļ) cereibā, ka sovu daļu sajims. 11 Un jo mes jums sējam goreigū saklu, vai tad tys ir kas sevišks, ka mes pļaunam jyusu materialūs augļus? 12 Jo cytim uz jums ir tīseibas, kōpēc tad na tū vairōk mums? Mes gon šytūs tīseibu naizmontojam bet vysu jamam poši uz sevis, lai gadīnī nalyktu škēršļu Kristus Evangelijam. 13 Vai tad jyus nazynot, ka tī, kas svētneicā ir nūdarbynōti, nu svētneicas īnōkumim teik uzturāti? Ka tī, kas oltoru apkolpoj, nu oltora sajam sovu daļu? 14 Arī Kungs pavēlēja: ka Evangelija sludynōtōji nu Evangelija varātu pōrtikt.
15 Es pats gon tō naizmontōju. Arī šytō es narokstu ar tū nūdūmu, lai nu šō breiža mani uzturātu. Es lobōk grybātu nūmērt, na ļaut kaidam atjimt munu dīžonumu. 16 Ar tū, ka es sludynoju Evangeliju, man nav kō dīžōtīs; jo tys ir muns pīnōkums. Un bāda man, jo es Evangelija nasludynōtu. 17 Un atolgōjums man ir tik tūreiz, jo es tū labprōteigi doru, bet jo na labprōteigi, tod es strōdoju tikai kai īrednis. 18 Un jo es sludynoju Evangeliju nasadzeidams pēc olgas un naizlītōdams sovu tīseibu nu Evangelija pōrtikt, kaida tad man ir atmoksa?
19 Lai gon es vyscauri asmu breivs, tūmār es sevi padareju vysim par kolpu, lai īspējami vairōkūs īmontōtu. 20 Jūdim es asmu klivis kai jūds, lai īmontōtu jūdus. Tim, kas ir padūti lykumam, es asmu klivis kai taids, kas ir padūts lykumam, lai īmontōtu tūs, kas lykumam ir padūti, lai gon es pats vairs lykumam padūts naasmu. 21 Tim, kas ir bez lykuma, es klivu taids, kai tys, kam lykuma nav, — lai gon nu Dīva lykuma es naasmu atraiseits un tū vairōk asmu sasīts ar Kristus lykumu, — lai īmontōtu tūs, kas ir bez lykuma. 22 Vōjajim es beju vōjs, lai vōjūs īmontōtu. Vysim es beju vyss, lai kotrā ziņā dažus izglōbtu. 23 Evangelija dēļ es doru vysu, lai arī man patim jymā byutu leidzdaleiba.
24 Vai tad jyus nazynat, ka tī, kas sacīkstēs skrīnās, lai gon vysi skrīn, tūmār bolvu sajam tikai vins. Skrīnit tai, lai jyus tū sajimtu. 25 Ikvins sacīkšu daleibnīks vysā kamā ir attureigs; jī tū dora lai sajimtu izneikstūšū vaiņuku, bet mes — naizneikstūšū. 26 Es arī skrīnu, bet na kai uz nanūteiktū, tai pat arī es ceinūs, bet gon na kai gaisu kuldams. 27 Es sovu mīsu vyngrynoju un doru jū sev paklauseigu, lai man pēc sludynōšonas cytim, patim natopt atmastam.
1 Vai es neesmu svabads? Vai es neesmu apustulis? Vai es neesmu Jēzu, mūsu Kungu, redzējis? Vai jūs neesat mans darbs mūsu Kungā?
2 Ja es citiem neesmu apustulis, tad jums gan, jo jūs esat mana apustuļa amata zīmogs mūsu Kungā.
3 Tas ir mans attaisnojums pret maniem apsūdzētājiem.
4 Vai mums nav tiesības ēst un dzert?
5 Vai mums nav tiesības kādu māsu ņemt par sievu un ar to kopā ceļot, kā to dara citi apustuļi, ari tā Kunga brāļi un Kēfa.
6 Jeb vai tikai man un Barnabam vien nebūtu tiesības roku darbu nestrādāt?
7 Kas tad iet kapā ar savu maizi? Kas dēsta vīna kalnu un neēd tā augļus? Jeb kas gana lopus un nebauda viņu piena.
8 Vai es to runāju tikai pēc cilvēku domām? Jeb vai to nesaka ari pati bauslība?
9 Jo Mozus bauslībā rakstīts: „Tev nebūs vērsim, kas min labību, purnu aizsiet.“ Vai tad Dievs te runā par vēršiem?
10 Vai tas viss nav zīmēts uz mums? Jo mūsu dēļ taču ir rakstīts: arājam jāap cerībā, kūlējam jākuļ cerībā, ka tam tiks sava daļa.
11 Ja mēs esam jums sējuši garīgo sēklu, vai tad tā liela lieta, ka saņemam jūsu laicīgos augļus?
12 Ja citiem ir tiesības uz jūsu mantu, vai tad ne vairāk mums? Bet mēs šās tiesības neesam lietājuši, mēs visu panesam, lai Kristus evaņģēlijam nerastos kavēkļi ceļā.
13 Vai nezināt, ka tie, kas kalpo svētnīcā, pārtiek no svētnīcas, un kas apkalpo altāri, saņem savu daļu no altāra?
14 Tāpat arī tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija.
15 Bet es to visu neesmu izlietājis. Un es jums to nerakstu, lai to attiecinātu uz mani. Es gribu labāk mirt; to, ar ko es lepojos, man neviens neatņems.
16 Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju!
17 Jo, ja es to labprātīgi daru, tad man ir alga; bet ja uz pavēli, tad esmu tikai amata izpildītājs.
18 Kas tad ir mana alga? Ka es sludinu evaņģēliju bez maksas un nelietāju savas tiesības, ko man dod evaņģēlija sludināšana.
19 Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu.
20 Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības.
21 Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības.
22 Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu.
23 Bet to visu es daru evaņģēlija dēļ, lai man būtu daļa pie tā.
24 Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat.
25 Kas piedalās sacīkstēs, tas ir visādi atturīgs, —viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.
26 Tā tad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos, ne kā gaisu sizdams.
27 Bet es norūdu un kalpmu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.
