XX.
Streids ar vērsinīkim.
1 Un nūtyka vīnu dīn, kad Jys svētneicā mōceja ļaudis un sludynōja Evangeliju, pīgōja klōt vērsgoreidznīki un Rokstim mōceitī reizē ar tautas vacōkajim 2 un vaicōja nu Jō saceidami: Soki mums, ar kaidom tīseibom Tu šytū dori, un kas Tev tōs tīseibas deve.
3 Jys tim atbiļdēja: Ari Es grybu jums likt prīškā vīnu jautōjumu. 4 Pasokit maņ: Vai Jōņa kristeiba pagōja nu dabasim vai nu ļaudim?
5 Jī pōrsprīde sovstarpeigi saceidami: Jo mes saceisim: ka nu dabasim, tad Jys var mums saceit: Kōpēc tad jyus jam naticējot? 6 Jo mēs saceisim: nu ļaudim, tod myusus visi ļaudis ar akminim nūmātōs. Jī tadei ir pōrlīcynōti, ka Jōņs ir pravīts. 7 Tai tad jī atbiļdēja, ka nazynūt nu kurīnes (paīt)—. 8 Jezus tim saceja: Ari Es jums nasaceišu, ar kaidom tīseibom Es tū doru.
Pīleidzeiba par ļaunajim dōrzkūpim.
9 Un Jys sōce ļaudim stōsteit nōkušū pīleidzeibu: Vīns cylvāks, īreikōjis veina dōrzu, atdeve jū dōrzkūpim uz rentes un uz garōka laika izceļōja. 10 Kad atgōja augļu laiks, jys nūsyuteja uz dōrzkūpim sovu kolpu, lai tī jam atdūtu veinūgu dōrza augļu daļu. Bet dōrzkūpi tū sasyta un palaide prūjom tukšā. 11 Ūtrreiz nūsyuteja cytu kolpu, bet ari šytū jī sasyta, izsmēja un aizsyuteja tukšā. 12 Tad jys nūsyuteja vēļ trešū; bet ari tū jī sakova un izmete ōrā.
13 Tad veina dōrza kungs saceja: Kū lai es doru? Es nūsyuteišu sovu nūmīļōtū dālu; tu tadei jī īvārōs. 14 Bet, īraudzejuši jū, dōrzkūpi sovstarpeigi pōrsprīde saceidami: Šytys ir mantinīks; mes jū nūnōvēsim un montōjums paliks mums. 15 Un izmatuši orā nu veina dōrza, jū nūnōvēja.
16 Kū tad veina dōrza kungs ar jim padareis? — Jys atgōjis iznycynōs tūs dōrzkūp’us un veina dōrzu atdūs citim. Jī, tū dzērdādami, saceja: Tys lai nanūteik.
17 Bet Jys, pasavēris uz tim, saceja: Kū tad nūzeimoj šitī Rokstu vōrdi:
Tys akmiņs, kū byuvātōji atmete, ir palicis par styura pamatakmini.
18 Ikvīns, kas uz šō akmiņa nūkriss, sadrups; bet uz kō jys uzkriss, tū satrīks.
19 Rokstim mōceitī un vērsgoreidznīki gribēja tamā pat stuņdē ceļt pret Jū rūkas, bet beidōs ļaužu; jī tadei nūprota, ka tei pīleidzeiba atsateic uz jim.
Nūdūkļu jautōjums.
20 Jī stipri skatejōs pēc Jō un izsyuteja izlyukus, lai tī, izalykdami par taisneigim, sagyutu Jū kaidā vōrdā. Tad jī Jū nūdūtu vērseibai, apgobola pōrvaļdnīka varai. 21 Jī vaicōja saceidami: Mōceitōj, mes zynom, ka labi runoj un mōci, ka nasaskot uz cylvāka vaiga, bet gon pēc patīseibas mōci Dīva ceļus. 22 Vai pīnōkās keizaram moksōt nūdūkļus, vai nē?
23 Bet Jys, radzādams cauri jūs viļteibu, saceja: (kōpēc Mani kārdynojit?) 24 Parōdit Maņ denaru. Kō ir šei zeime un vērsroksts? Jī atbiļdēja: keizara. 25 Tad Jys saceja: Tai tad, tū, kas keizaram pīdar, atdūdit keizaram, bet kas Dīvam pīdar — Dīvam.
26 Un jī, navarādami Jō ļaužu prīškā sagyut pi vōrda, nūsabreinōja un nūklusa.
Augšamceļšonōs jautōjums.
27 Tad atgōja daži sadduceji, kas nūlīdz augšamceļšonūs, un vaicōja 28 saceidami: Mōceitōj, Moizešs mums pavēlēja: Jo mērst pracāts brōļs, naatstōjis bārnu, tad lai jō sīvu precej jō brōļs un izsauc sovam brōļam pēcnōcējus. 29 Beja septeni brōli; pyrmais apsaprecējis nūmyra bez bārnim. 30 Tad pajēme jū ūtrais sev par sīvu, bet ari nūmyra bez bārnim; 31 tad pajēme jū trešais. Un tai visi septeni nūmyra, napamatūt pēcnōcēju. 32 Golā nūmyra ari tei sīvīte. 33 Kam tad jei pīdarēs augšamceļšonā? Jei tadei visim septenim beja par sīvu.
34 Jezus tim atbiļdēja: Šō pasauļa bārni precejās un īt pi veira. 35 Bet tī, kas byus atzeiti par cīneigim dēļ viņa pasauļa un augšamceļšonōs, ni precēsīs, ni pi veira īs. 36 Jī pat nūmērt vairs navarēs. Jī tadei ir Dīva bārni, leidzeigi eņgelim, jo jī ir augšamceļšonōs bārni. 37 Tū, ka myrūni ceļsīs augšam, pat Moizešs nūrōda vītā par ēršku kryumu, kur jys Kungu sauc par Abraama Dīvu, Izaaka Dīvu un Jākuba Dīvu. 38 Jys tadei navā myrušūs, bet gon dzeivūs Dīvs, jo visi Jam dzeivoj.
39 Daži nu mōceitim atsasauce: Mōceitōj, tu labi pasaceji. 40 Un jī naīsadrūšynōja vairs kaut kō nu Jō vaicōt.
Davida dāls.
41 Tad Jys nu tim jautōja: Kai tad var saceit, ka Kristus ir Davida Dāls? 42 Davids tadei pats psaļmu grōmotā soka:
Kungs saceja munam kungam,
sēstīs pa munai lobai rūkai,
43 koleidz nūlikšu tovus īnaidnīkus
tovom kōjom par pamēsli.
44 Tai tad Davids Jū sauc par Kungu, un kai tad Jys var byut jō dāls?
45 Kad visi ļaudis klausejōs, Jys saceja sovim mōceklim: 46 Sorgojitēs nu Rokstim mōceitim. Jī mīļoj staigōt garōs drēbēs; jī grib uz atklōtim laukumim byut sveicynōti un ījimt pyrmōs vītas synagogōs un pyrmōs vītas pi maļteites golda. 47 Jī aprej atraitņu montu un taisnojās ar sovom garajom lyugšonom. Jī sajims borgōku tīsas sprīdumu.
1 Un notika kādā dienā, kad viņš dievnamā mācīja ļaudis, sludināja evaņģēliju, viņam piestājās augstie priestejri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem
2 Un jautāja viņam: „Saki mums, ar kādām tiesībām tu to dari, jeb kas tevi uz to pilnvarojis?“
3 Bet viņš tiem atteica: „Arī es jums vienu vārdu vaicāšu:
4 Sakait man, —Jāņa kristība vai tā bija no debesim, vai no cilvēkiem?“
5 Bet tie savā starpā sāka spriest: „Ja mēs teiksim: no debesim, viņš sācis: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?
6 Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, visa tauta metis uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.“
7 Un tie atbildēja: „Mēs nezinām, no kurienes.“
8 Tad Jēzus viņiem sacija: „Tad ari es jums nesaku, kā pilnvarā es šis lietas daru.“
9 Bet ļaudim viņš sāka stāstit šādu lidzibu: „Kāds cilvēks stādi ja viņa dārzu un izdeva to dārzniekiem, bet pats uz ilgāku laiku aizgāja dzivot uz citurieni.
10 Kad bija pienācis laiks, viņš pie dārzniekiem sūtija savu kalpu, lai viņi tam dotu no vina dārza augļiem. Bet tie to sita un aizsūtīja tukšām rokām atpakaļ.
11 Tad viņš nosūtīja otru kalpu, bet ari šo viņi sita, apsmēja un sūtija atpakaļ tukšā.
12 Vēl trešo viņš sūtija. Bet ari šo tie sasita līdz asinīm un izmeta ārā.
13 Tad vina dārza īpašnieks sacija: Ko man darīt? es sūtīšu savu miļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies.
14 Bet dārznieki, to ieraudzījuši, sprieda savā starpā: Šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās.
15 Un viņi to izmeta ārā no vina dārza un nokāva. —Ko nu gan darīs viņiem vina dārza īpašnieks?
16 Viņš nāks, nomaitās šos dārzniekus un vīna dārzu izdos citiem.“ Klausītāji sacīja: „To tik ne.“
17 Bet viņš tos uzlūkoja un sacīja: „Kā tad ir rakstīts: Akmens, kupu namdari atmetuši, kļuvis par stūra akmeni.
18 Ikviens, kas uz to kritīs, sašķīdis, bet uz ko tas kritis, to tas sadragās.“
19 Bet rakstu mācītāji un augstie priesteri, kas saprata, ka viņš lidzibu bija zimējis uz viņiem, no tā briža centās pielikt rokas pie viņa. Bet tiem bija bailes no tautas.
20 Tad tie glūnēja uz viņu un sūtija izlūkus, kam vajadzēja izlikties nevainīgiem, lai tie viņu pieķertu kādā vārdā, un to varētu nodot valdībai un zemes soģa varai.
21 Tie griezās pie viņa ar šādu jautājumu: „Mācitāj, mēs zinām, ka tu runā un māci pareizi un negribi iztapt cilvēkiem, bet pēc patiesības māci Dieva ceļu.
22 Saki, vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot, jeb ne?“
23 Bet viņš noprata viņu viltību un sacija tiem:
24 „Parādait man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts tam ir?“ Viņi atbildēja: „Ķeizara.“
25 Tad viņš tiem sacija: „Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!“
26 Tā viņiem ņeizdevās to noķrte viņa vārdos tautas priekšā un, izbrīnī-jušies par viņa atbildi, tie apklusa.
27 Bet pienāca vēl kādi no saduķējiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un griezās pie viņa,
28 Jautādami: „Mācītāj, Mozus mums devis priekšrakstu: Ja kam nomirst brālis, atstādams sievu, un viņam nav bērnu, tam jāapprec brāļa sieva, lai radītu savam brālim pēcnācējus.
29 Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecējās, bet nomira bez bērniem,
30 Tad viņa sievu apprecēja otrs.
31 Un pēc tam trešais, tāpat visi līdz septītam, un tie visi mira, neatstā-dami bērnu.
32 Beidzot nomira ari sieva.
33 Kā sieva nu viņa būs pie augšāmcelšanās, kad viņa ir bijusi par sievu visiem septiņiem?“
34 Jēzus viņiem atbildēja: „Šini dzīvē ļaudis precē un tiek precēti,
35 Bet kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves, ne tie precēs, ne tiks precēti.
36 Un ari mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.
37 Bet ka mirušie celsies augšām, uz to arī Mozus aizrādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur viņš Dievu sauc par Ābrahāma, īzāka un Jēkaba Dievu.
38 Tā tad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, 10 viņa priekšā visi ir dzīvi.“
39 Tad kādi no rakstu mācītājiem sacīja: „Tu labi esi atbildējis, mācītāj!“
40 Un viņi vairs neko neuzdrošinājās viņam jautāt.
41 Bet viņš tiem teica: „Kā var sacīt, Kristus esot Dāvida dēls?
42 Jo Dāvids pats saka psalmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu kungu: sēdies pie manas labās rokas,
43 Tiekams es tavus ienaidniekus lieku par pameslu tavām kājām.
44 Tā tad Dāvids viņu sauc par kungu; kā tad viņš var būt viņa dēls?“
45 Un visiem ļaudīm dzirdot, viņš sacīja saviem mācekļiem:
46 „Sargaities no rakstu mācītājiem, jo tie mīl apkārt staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un viņiem patīk ieņemt goda vietas sinagogās un viesībās.
47 Viņi apēd atraitņu namus, uz ārieni plātīdamies ar savām garajām lūgšanām. Viņi dabūs daudz smagāku sodu!“
