IX.
1 Tad saceja jim tōļōk: Patīši, Es jums soku: ir daži storp te asūšim, kas nōves nabaudeis, koleidz īraudzeis Dīva vaļsteibu, atejūt spākā.
K. Jezu pōrsaveidōšona.
2 Sešas dīnas vālōk pajēme sev leidza Pīteri, Jākubu un Jōni, un nūvede jūs vīnus pošus uz augsta kolna. Te Jys pōrsaveidōja pret jim. 3 Jō drēbes palyka tik speidūši boltas (kai snīgs), kaidu nivīns vērs zemes balynōdams naspēj izbalynōt. 4 Un jim pasarōdeja Eliass un Moizešs. Jī runōja ar Jezu.
5 Tad Pīters īsōce runōt un saceja Jezum: Mōceitōj, mums labi te byut. Mes pataiseisim trejs nūmetnes: Tev vīnu, Moizešam vīnu un Eliasam vīnu. 6 Bet jys nazynōja, kū runōja, jo jī beja ļūti pōrsabeiduši. 7 Tad nūsalaide mōkūņs un jūs apklōja. Nu mōkūņa atskanēja bolss: Šytys ir muns nūmīļōtais Dāls; Jō jums byus klauseit. 8 Bet ūmai, apsaskateidami apkōrt, nikō vairs cyta pi sevis jī naredzēja, ka vīn Jezu.
Eliasa atīšona.
9 Nūkōpūt nu kolna, Jys tim pīsaceja, ka nikam tōs parōdeibas nasastōteitu, koleidz Cylvāka Dāls pīsaceļs nu myrūnim. 10 Un jī paturēja tū vōrdu pi sevis, pōrsprīsdami, kū tys nūzeimoj: pīsaceļt nu myrūnim. 11 Tad jī Jō vaicōja saceidami: Kōpēc (farizeji) un Rokstim mōceitī soka, ka pyrmōk jōatīt Eliasam? 12 Jys atbiļdēja: Eliass gon pyrmōk atgōjis vysu atjaunōs. Un kai tad ir pīraksteits par Cylvāka Dālu, ka Jam daudz ir jōcīš un jōbyun nycynōtam? 13 Bet Es jums soku, ka Eliass jau beja atgōjis: tūmār jī padareja ar jū tū, kas jim patyka, kai ari par jū ir pīraksteits.
Ļaunō gora apsāstais jaunēklis.
14 Ejūt uz tim mōceklim, Jys īraudzeja pi jim daudz ļaužu un Rokstim mōceitūs, ar jim streidūtīs. 15 Kai tik Jū īraudzeja, visi ļaudis beja vysā pōrsteigti un steidzēs Jam prīškā, lai Jū apsveiktu. 16 Tad Jys tūs vaicōja: Kō jyus ar jim streidatēs?
17 Un vīns nu ļaužu pulka Jam atbiļdēja: Mōceitōj, es atvežu pi Tevis sovu dālu; jū ir apsēdis māmais gors. 18 Un kur tik saker, tur jū rausta. Jam putas īt nu mutes, jys grīž zūbus un kolst. Es lyudžu tovus mōcekļus, lai jū izdzan, bet jī navarēja. 19 Tad Jys tim atbyldādams saceja: O nateiceigais dzymums, cik iļgi Maņ pi jums jōbyun? Cik iļgi vēļ jyusus jōcīš? Nesit tū šur pi Manis.
20 Jī atnese. Īraudzejis Jū, gors tyuleņ tū nūrausteja, un jys, pakritis pi zemes, putōdamīs vōļōjōs. 21 Jys vaicōja nu tāva: Cik seņ tai ar jū ir nūticis? Nu bārna dīnom, — tys atbiļdēja. 22 Jys jū cēški mat gunī vai yudinī, lai jū nūbeigtu. Jo Tu kū vari, paleidz mums, apsažāloj par mums. 23 Tad Jezus jam saceja: Kas atsateic uz varēšonu, tad tam, kas tic, vyss ir varams. 24 Un bārna tāvs tyuleņ ar osorom īsasauce: Es tycu (Kungs). Paleidz munai vōjai ticeibai. 25 Jezus radzādams, ka sasalosa vys vairōk un vairōk ļaužu, pīdraudēja naškeistajam goram saceidams: Tu māmais un kūrlais gors! Es tev pīsoku: Ej nu jō ōrā un nikod atpakaļ uz jū nasagrīz! 26 Tys, klīgdams un jū rausteidams, izgōja ōrā. Un jys palyka, kai myrūņs, tai ka daudzeji saceja, ka jys asūt nūmiris. 27 Bet Jezus, sajēmis jū aiz rūkas, pacēle, un jys pīsacēle.
28 Kad Jys atgōja uz sātu, mōcekli slapyn vaicōja nu Jō: Kōpēc mes navarējom jō izdzeit? 29 Jys tim atbiļdēja: Šytei suga cytaiž nav izdzanama, kai vīn ar lyugšonu un gavēni.
K. Jezus īprīkš pasludynoj sovas cīsšonas.
30 Izgōjuši nu turīnes, jī gōja pa Galileju. Un Jys nagribēja, ka kaut kas tū zynōtu. 31 Jo Jys taču mōceja sovus mōcekļus un jim saceja: Cylvāka Dāls tiks nūdūts ļaužu rūkōs; tī Jū nūnōvēs, bet pēc trejom dīnom Jys augšamceļsīs. 32 Bet jī nasaprota tō vōrda, tūmār beidōs nu Jō vaicōt.
Streidi storp mōceklim.
33 Tad jī īgōja Kafarnaumā. Kad īgōja sātā, tad Jys nu jim pavaicōja: Kū jyus ceļā sovstarpeigi runōjot? 34 Bet jī klusēja, jo jī ceļā beja sovstarpeigi streidējušīs par tū, kas nu jim ir lelōks.
35 Jys atsasēdis sasauce klōt tūs divpadsmit un jim saceja: Kas grib byut pyrmais, tam ir jōbyun patim pādejam un vysu kolpam. 36 Tad, pajēmis bārnu, nūvītōja tū jūs vidā un, jū apskōvis, jim saceja: 37 Kas vīnu taidu bārnu pījam Munā vōrdā, tys pījam Mani; bet kas Mani pījam, tys pījam na tikai Mani, bet ari Tū, kas Mani ir syutejis.
Naprōteiga centeiba.
38 Jōņs Jam stōsteja: Mōceitōj, mes redzējom vīnu Tovā vōrdā izdzanūt valnu. Bet, tai kai jys naīt mums leidza, mes tū jam nūlīdzem. 39 Jezus atbiļdēja: Nalīdzit jam. Nivins taču, kas Munā vōrdā dora breinumus, navar tyuleņ par Mani ļauna runōt. 40 Kas nava pret jums, tys ir ar jums. 41 Kas jums īdūtu dzert yudiņa glōzi Muna vōrda dēļ, tōpēc ka jyus Kristus pīkritēji asat, patīši, Es jums soku: Tys sovas peļņas napazaudēs.
Īļaunōšonas ļaunums.
42 Jo kas vīnu nu šitim mozeņajim, ikš Manis tycūšajim, īļaunōtu, tam byutu lobōk, jo pīsītu koklā dzērnovu akmini un īsvīstu jyurā. 43 Jo tova rūka tevi vad grākā, cērt jū nūst. Lobōk ir tev krūpļam īīt dzeiveibā, kai, obejom rūkom asam, nūgrimt nadzīstūšajā eļnes gunī. 44 (Kur jūs tōrps namērst un guņs nadzīst). 45 Jo tova kōja tevi vad grākā, cērt jū nūst. Lobōk ir tev klybam īīt dzeiveibā, kai, obejom kōjom asam, byut īmastam eļnē. 46 (Nadzīstūšajā gunī, kur tōrps namērst un guņs nadzīst). 47 Jo tova acs tevi vad grākā, raun jū ōrā. Lobōk ir tev vīnaceigam īīt Dīva vaļsteibā, kai, obejom acim asam, byut īmastam eļnē, 48 kur jūs tōrps namērst un guņs nadzīst.
49 Ikvīns (tadei) tiks sōleits ar guni tai, kai ikvīns upurs teik ar sōli sōleits. 50 Sōļs ir loba līta. Bet, jo sōļs pazaudej sovu syurumu, ar kū tad jū atjaunōsi? Saturit sevī pošūs sōli un paturit sovstarpeigi mīru!
1 Un viņš uz tiem sacīja: „Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.“
2 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri, Jēkabu un Jāni un tos veda savrup augstā kalnā.
3 Un viņš tapa apskaidrots viņu priekšā, un viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas, kā neviens balinātājs virs zemes tās nevar balināt,
4 Un tiem parādījās Ēlija ar Mozu un runāja ar Jēzu.
5 Un Pēteris griežas pie Jēzus un saka: „Mācītāj, šeit mums labi; taisīsim trīs teltis—vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.“
6 Jo viņš nezināja, ko runāja; jo tie bija pārbijušies.
7 Un padebess nāca, tos apēnodama; un balss nāca no padebess: „Šis ir mans mīļais dēls, klausait viņu!“
8 Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja, kā vien Jēzu.
9 Un nokāpjot no kalna, viņš tiem piekodināja nevienam nesacīt, ko tie redzējuši, pirms Cilvēka Dēls nebūs augšām cēlies no miroņiem.
10 Un tie to vārdu paturēja pie sevis, pārrunādami savā starpā, kas tas esot: no miroņiem augšām celties.
11 Un tie viņam jautāja: „Kā tad rakstu mācītāji saka: Ēlijam jānāk pa-priekšu?“
12 Bet viņš uz tiem sacīja: „Gan Ēlija papriekšu nākdams visu atkal sataisīs; bet kā tad ir rakstīts par Cilvēka Dēlu, ka tam būs daudz riest un tapt nicinātam?
13 Bet es jums saku, ka ari Elija ir nācis, un ue tam ir darījuši ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.“
14 Un nākuši pie mācekļiem, viņi redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem sarunājās.
15 Un tūdaļ visi ļaudis, kas viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši to sveici-nāja.
16 Un viņš tiem vaicāja: „Ko jūs ar tiem runājāt?“
17 Un viens no ļaudīm tam atbildēja: „Mācītāj, es savu dēlu pie tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars.
18 Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.“
19 Bet viņš tiem atbildēja un sacīja: „Ak tu neticīgā cilts! Cik ilgi es pie jums būšu? Cik ilgi es jūs panesīšu? Vediet to pie manis.“
20 Un tie to atveda pie viņa. Un kad tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās.
21 Un viņš jautāja viņa tēvam: „Cik ilgi viņam tas tā jau ir?“ Bet tas viņam sacīja: „No bērnības.
22 Un daudzkārt viņš to ir iemetis 1 gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; I bet ja tu ko spēji, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.“
23 Bet Jēzus uz to sacīja: „Tu saki: ja tu spēji! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.“
24 Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: „Es ticu, palīdzi manai neticībai!“
25 Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķisto garu, uz to sacīdams: „Tu mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs viņā.“
26 Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: „Tas ir nomiris.“
27 Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās.
28 Un kad viņš namā bija iegājis, viņa mācekļi tam savrup jautāja: „Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?“
29 Un viņš tiem sacīja: „Šī suga citādi nevar iziet, kā vien ar Dieva lūgšanu.“
30 Un tie, no turienes izgājuši, pārstaigāja Galileju, un viņš negribēja, ka to kāds zinātu,
31 Jo viņš savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: „Cilvēka Dēlu nodos cilvēku rokās, un tie to nokaus, un nokauts, viņš pēc trim dienām celsies augšām.“
32 Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās vimt-jatltāf.“
33 Un viņš nāca Kapernaumā, un mājās būdams, viņš tiem jautāja: „Par I ko jūs runājāt ceļā?“
34 Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies ceļā, kujrš esot lielākais.
35 Un viņš apsēdies atsauca tos divpadsmit un tiem saka: „Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.“
36 Un viņš ņēma kādu bērnu, to nostatīja viņu vidū un, to apkampis, uz tiem sacīja:
37 „Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem manā vārdā, tas mani uzņem; bet, kas mani uzņem, tas neuzņem mani, bet vto, kas mani sūtījis.“
38 Jānis tanr sarija: „Mācītāj, mēs kādu redzējām tavā vārdā izdzenam ļaunus garus. Tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums.“
39 Bet Jēzus sacīja: „Neliedziet vi-ņam, jo neviens nedara brīnumu manā vārdā, kas tūdaļ par mani varētu runāt ļaunu.
40 Jo, kas nav pret mums, tas ir ar mums.
41 Jo, ja kāds jūs dzirdinās ar kausu ūdens tāpēc, ka jūs Kristum piederat, patiesi es jums saku: tam viņa alga nezudīs.
42 Un ja kas apgrēcina kādu no šiem mazajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāki, ja tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā.
43 Jeb ja tevi tava roka apgrēcina, nocērt to; tev ir labāki kā kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām noiet ellē, neizdzēšamā ugunī.
44 [Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.]
45 Un ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to: tev ir labāki, ka tu tizls noeji dzīvībā, nekā kad tev ir divas kājas un tu topi mests ellē.
[46 Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.]
47 Un ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; tev ir labāki ar vienu aci ieiet Dieva valstībā, nekā kad tev ir divas acis, un tu topi iemests ellē.
48 Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.
49 Jo ikviens ugunī taps sālīts.
50 Sāls ir laba lieta, bet ja sāls tapusi nesāliga, ar ko tad jūs to darīsit derīgu? Turiet sāli sevī un turiet mieru savā starpā.“
