IV.
K. Jezus Samarijā.
1 Kad Kungs izzynōja, ka farizejim asūt stōsteits, ka Jezus īgyun vairōk mōcekļu un vairōk nūkrista na kai Jōņs, 2 lai gon na pats Jezus, bet Jō mōcekli kristeja.
3 Tad Jys, atstōjis Judeju, nūgōja uz Galileju.
4 Jam beja jōīt pōri Samarijai. 5 Jys atgōja natōli nu samarīšu mīsta, kuru sauce Sichar, klōt pi teiruma, kuru Jākubs atvēlēja sovam dālam Jezupam. 6 Tur beja Jākuba oka. Jezus, nu ceļa nūguris, pi okas apsāda. Tys beja ap sastū stuņdi.
7 Te atgōja vīna samarīte yudiņa smaltu. Jezus tai saceja: īdūd maņ dzert. 8 Jō mōcekli beja aizgōjuši uz mīstu pōrtykas nūpērktu.
9 Bet sīvīte samarīte Jam saceja: Kai tad tu, jūds byudams, prosi nu manis, sīvītes, kas asu samarīte, dzert? (jūdi tadei ar samarīšim sadareigi nadzeivōja). 10 Jezus jai atbyldādams saceja: Jo tu pazeitu Dīva dōvonu un kas ir Tys, kas tev soka: Dūd maņ dzert, tad gon tu poša praseitu, un Jys tev īdūtu dzeivū yudini. 11 Kungs, saceja sīvīte, tev tadei nava ar kū īsmeļt, bet oka ir dziļa. Kur tad tu jimsi dzeivū yudini? 12 Vai tu esi lelōks par myusu tāvu Jākubu, kurs mums šū oku īdeve, un nu jōs dzēre i pats, i jō bārni, i jō gonomi pulki.
13 Jezus atbyldādams jai saceja: Ikvīns, kas šytū yudini dzer, otkon slōpst, 14 bet kas dzers yudini, kuru Es jam īdūšu, tys myužam vairs naslōps, jo yudiņs, kuru Es jam īdūšu, paliks jamā par strūklojūšū uz myužeigū dzeivi yudiņa olūtu. 15 Sīvīte Jam saceja: Kungs, īdūd maņ tō yudiņa, ka es naslōptu, un ka maņ vairs navajadzatu īt uz šenīni smaltu. 16 Jezus jai saceja: Ej, pasauc sovu veiru un atej šur. 17 Sīvīte atbiļdēja un saceja: Maņ veira navā. Jezus tai saceja: Tu labi soki, ka tev navā veira, 18 tev gon beja pīci veiri, un tys, ar kuru tagad dzeivoj, navā tovs veirs. Šyte tu pasaceji taisneibu. 19 Sīvīte Jam saceja: Kungs, es radzu, ka tu esi pravīts. 20 Myusu tāvi tadei lyudzēs vērs šō kolna, bet jyus sokat, ka Jeruzalemā asūt tei vīta, kur vajag Dīvu lyugt. 21 Jezus atbiļdēja: Tici Maņ, sīvīt, ka tyvojās stuņde, kad ni Jeruzalemā, ni vērs šō kolna jyus Tāvam gūda naatdūsit. 22 Jyus atdūdat gūdu tam, kō nazynot, mes atdūdam gūdu tam, kū zynom: Pesteišona tadei nōk nu jūdim. 23 Bet jau tyvojās stuņde, un jei ir jau patlaban te, kod eistī gūdynōtōji atdūs Tāvam gūdu gorā un patīseibā. Un Tāvs taidu Jō gūdynōtōju grib. 24 Dīvs ir Gors, un tōpēc tim, kas Jū gūdynoj, jōgūdynoj gorā un patīseibā. 25 Sīvīte Jam saceja: Es zynu, ka atīs Mesiass, kuru sauc Kristus; un kad Jys atīs, tad vysu mums pasludynōs. 26 Jezus jai atbiļdēja: Es asmu Tys, kas ar tevi runoju.
27 Tamā breidī atgōja mōcekli un breinōjōs, ka Jys runojās ar sīvīti. Tūmār nivīns navaicōja: Kō Tu gribi, vai ari: Kū Tu ar jū runoj? 28 Sīvīte, atstōjuse sovus yudiņa traukus, aizgōja uz mīstu un īdzeivōtōjim saceja: 29 Ejte un apskotit cylvāku, kurs maņ vysu izstōsteja, kū beju darejuse. Vai tys nav tik Kristus? 30 Un tī, izgōjuši nu mīsta, atgōja pi Jō.
31 Tam laikam mōcekli Jū pīrunōja: Mōceitōj, ēd. 32 Bet Jys tim atbiļdēja: Maņ ēsšonai ir pōrtyka, kuras jyus nazynot. 33 Mōcekli sovā storpā saceja: Vai tad Jam kas ēst ir atnesis? 34 Jezus tim saceja: Muna pōrtyka ir piļdeit Tō vaļu, kas Mani syuteja, un Jō lītu izvest leidz golam. 35 Vai tad jyus nasokot: Par četri mēneši byus klōt pļōves laiks? Raug, Es jums soku: Pacelit uz augšu jyusu acis un apskotit teirumus, ka jī jau pļōvei ir bolti. 36 Raug, pļōvējs jau sajam atmoksu un krōj augļus myužeigai dzeivei; lai, kai sējējs, tai ari pļōvējs reizē varātu prīcōtīs. 37 Šite ir pīmārojams sokamvōrds: Vīns ir sējējs, ūtrs — pļōvējs. 38 Es jyusus syutu tō savōktu, par kū naasat pyulējušīs; dorbu ir pastrōdōjuši citi, un jyus asat jūs dorbā īgōjuši.
39 Daudzeji tō mīsta samarīši Jam īticēja, jo sīvīte apgolvōja: Jys maņ pastōsteja vysu, kū es beju darejuse. 40 Samarīši, atgōjuši pi Jō, lyudze, ka Jys pi jim palyktu. 41 Un Jys tur palyka divi dīnas. Un vēļ daudzejī Jō mōceibas dēļ Jam īticēja. 42 Jī sīvītei saceja: Tagad mes natycam tovas līceibas dēļ, bet gon poši Jū dzērdējom un pōrsalīcynōjom, ka Tys ir eistyn pasauļa Pesteitōjs.
K. Jezus Galilejā.
43 Pēc divejom dīnom Jys nu turīnes izgōja un aizgōja uz Galileju. 44 Un Jezus pats līcynōja, ka nivīns pravīts sovā dzimtinē nateik cīneits. 45 Kad Jys īgōja Galilejā, galilejīši Jū pījēme ar prīcu, jo jī vysu zynōja, kū Jys svātku laikā Jeruzalemā padareja, jo ari jī ap svātkim beja tur aizgōjuši.
46 Tai tad Jys otkon atgōja uz Galilejas Kanu, kur yudini par veinu beja pōrvērtis. Kafarnaumā gulēja slyms vīna vērsinīka dāls. 47 Izdzērdis, ka Jezus nu Judeas atgōjis uz Galileju, tys atgōja pi Jō un lyudze, ka Jys aizītu un padareitu vasalu jō dālu, jo tys jau beja tyvu pi mēršonas. 48 Jezus tam saceja: Jo naredzēsit zeim’u un breinumu, jyus naticēsit. 49 Vērsinīks lyudze: Kungs, aizej, koleidz muns dāls vēļ navā miris. 50 Jezus jam saceja: Ej, tovs dāls dzeivoj.
51 Tys cylvāks īticēja vōrdim, kurus Jezus saceja, un aizgōja. Uz ceļa jam aizgōja prīškā jō kolpi un saceja: Tovs dāls dzeivoj. 52 Tad jys praseja, kurā stuņdē jam ir sōcis byut lobōk. Tī jam atbiļdēja: Vakar ap septeitū stuņdi karstīne jū atstōja. 53 Tad tāvs pazyna, ka tei ir tei poša stuņde, kurā Jezus jam saceja: Tovs dāls dzeivoj. Un jys reizē ar vysu sovu sātu palyka ticeigs.
54 Šytys ir pēc kōrtas ūtrais breinums, kuru Jezus, nu Judeas uz Galileju atsagrīzis, padareja.
1 Kad nu Kungs dabūja zināt, ka farizēji bija dzirdējuši, ka Jēzus savācot un kristījot vairāk mācekļu nekā Jānis,
2 [Lai gan Jēzus pats nekristīja, bet viņa mācekli],
3 Tad viņš atstāja Jūdeju un devās atkal uz Galileju.
4 Bet viņam bija jāiet caur Samariju.
5 Tad viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, vārdā Zichara, netālu no tīruma, ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam.
6 Tur bija Jēkaba aka. Jēzus, no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu.
7 Te kāda sieva no Samarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: „Dod man dzert!“
8 Jo viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt.
9 Tad samāriete viņam saka: „Kā tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samārietes?“ Jo jūdi ar samariešiem nesagājās.
10 Jēzus viņai atbildēja: „Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod man dzert, —tad tu būtu viņu lūgusi, un viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.“
11 Samāriete viņam saka: „Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens?
12 Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmiem pulkiem?“
13 Jēzus atbildēja viņai: „Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps.
14 Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.“
15 Sieva viņam saka: „Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.“
16 Tad viņš tai saka: „Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!“
17 Sieva viņam atbild: „Man nav vīra.“ Jēzus viņai salta: „Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra,
18 Jo pieci vīri tev ir bijuši, bet kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.“
19 Tad sieva viņam saka: „Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis.
20 Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, bet jūs sakāt, ka Jeruzāleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.“
21 Jēzus viņai saka: „Tici man, sieva: nāk stunda, kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzālemē.
22 Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem.
23 Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz.
24 Dievs ir Gars, un, kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.“
25 Sieva viņam saka: „Es zinu, ka jānāk Mesijām, tā saucamam Kristum. Kad viņš nāks, tas mums visu izstāstīs.“
26 Jēzus viņai saka: „Es tas esmu, kas ar tevi runā!“
27 Šinī brīdī nāca viņa mācekļi un brīnījās, ka viņš runā ar sievieti. Tomēr neviens neteica: „Ko tu no viņas gribi?“ vai: „Ko tu runā ar viņu?“
28 Tad sieva atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm:
29 „Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tas tikai nav Kristus?“
30 Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus.
31 Pa to starpu mācekļi lūdza viņu, sacīdami: „Rabi, ēd!“
32 Bet viņš tiem sacīja: „Man ir ēdiens ko ēst, ko jūs nepazīstat.“
33 Tad mācekļi sacīja cits citam: „Vai kāds viņam atnesis ko ēst?“
34 Jēzus viņiem saka: „Mans ēdiens ir darīt tā gribu, kas mani sūtījis, un pabeigt viņa darbu.
35 Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.
36 Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvei, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.
37 Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj.
38 Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.“
39 Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi.
40 Šie samarieši nāca pie viņa un lūdza viņu palikt pie viņiem. Un viņš palika tur divas dienas.
41 Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi viņa vārdu dēļ
42 Un sacīja sievai: „Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka šis tiešām ir pasaules Pestītājs.“
43 Pēc divi dienām viņs no turienes aizgāja uz Galileju,
44 Jo pats Jēzus bija apliecinājis, ka pravietis netiek cienīts savā dzimtenē.
45 Kad nu viņš nonāca Galilejā, galilieši viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Jēzus svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo viņi paši arī bija bijuši svētkos.
46 Tā viņš atkal nonāca Kānā Galilejā, kur bija pārvērtis ūdeni par vīnu. Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kufa dēls gulēja slims, Kapemaumā.
47 Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie viņa un lūdza viņu, lai tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu.
48 Jēzus viņam sacīja: „Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.“
49 Galma vīrs viņam saka: „Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst.“
50 Jēzus viņam saka: „Ej, tavs dēls dzīvs.“ Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja.
51 Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls dzīvs.
52 Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: „Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis.“
53 Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: „Tavs dēls dzīvs.“ Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu.
54 Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā.
