XVII.
K. Jezus Jaunō Īstōdejuma Prīsters.
1 Pēc šytūs vōrdu Jezus, pacēlis uz dabasim acis, saceja:
Tāvs, tei stuņde jau ir klōtu, uzslavej sovu Dālu, lai Tovs Dāls uzslaveitu Tevi. 2 Tu tadei īdevi Jam varu par ikvīnu mīsu, lai Jys ikvīnam, kuru Tu Jam esi devis, dūtu myužeigū dzeivi. 3 Bet myužeigō dzeive ir tei: pazeit Tevi, vīneigū eistū Dīvu, un Tū, kuru Tu syuteji, — Jezu Kristu. 4 Es Tevi uzslavēju vērs zemes, izpiļdeidams tū dorbu, kuru Tu Maņ izpiļdeit devi. 5 Tāvs, tagad uzslavej Mani pi sevis tamā gūdā, kurs Maņ pi Tevis beja pyrms, na kai pasauļs tyka.
6 Es pasludynōju ļaudim, kurus Maņ nu pasauļa devi, Tovu vōrdu. Jī beja Tovi, un Tu Maņ jūs devi, un jī globōja Tovu vōrdu. 7 Tagad jī zyna, ka vyss, kū Tu Maņ īdevi, nu Tevis ir. 8 Es tadei jim pasnēdžu vōrdus, kurus Tu Maņ īdevi, un jī tūs pījēme un eistyn atzyna, ka nu Tevis izgōju, un īticēja, ka Tu Mani syuteji.
K. Jezus lyudzās par mōceklim.
9 Es lyudzu par jim. Par pasauli Es nalyudzu, bet gon par tim, kurus Tu Maņ īdevi, jo jī ir Tovi. 10 Vyss tadei Muns pīdar Tev, un Tovs Maņ, un jimūs asmu uzslaveits. 11 Pasaulī Es vairs napalikšu, jo Es eju uz Tevi, bet jī paliks pasaulī.
Svātais Tāvs, sova vōrda dēļ pasorgoj tūs, kurus Maņ īdevi, ka jī byutu vīns, kai Mes. 12 Koleidz Es pi jim beju, Es tūs, kurus Maņ īdevi, Tovā vōrdā uzglobōju; Es jūs sorgōju, un nivīns nu jim navā pazudis, kai tikai pazusšonas dāls, ka izapiļdeitu Roksti. 13 Bet tagad Es eju uz Tevi; un šytū Es runoju pasaulī, lai Muna prīca jymūs byutu piļneiga. 14 Es jim pasnēdžu Tovu mōceibu, bet pasauļs jūs naīredz, jo jī nu šō pasauļa navā, kai ari Es nu šō pasauļa naasmu. 15 Es nalyudzu, ka Tu jūs nu šō pasauļa pajimtu, bet gon, lai jūs izsorgōtu nu ļauna. 16 Tī pi pasauļa napīdar, kai ari Es pi pasauļa napīdaru. 17 Uzupurej jūs patīseibai, Tovi vōrdi ir patīseiba. 18 Kai Tu Mani uz pasauli syuteji, tai Es jūs uz pasauli syutu. 19 Par jim Es uzupureju pats sevi, lai jī byutu patīseibā īsvēteiti.
K. Jezus lyudzās par visim ticeigajim.
20 Es lyudzu na tikai par jim, bet ari par tim, kas caur jūs vōrdu Maņ īticēs. 21 Lai ari jī visi ir vīns, kai Tu, Tāvs, Manī, un Es Tevī, lai ari jī ikš Mums ir vīns; lai pasauļs tycātu, ka Tu Mani esi syutejis. 22 Es jim devu tū gūdu, kuru Tu Maņ īdevi, lai jī byutu vīns, kai Mes vīns asam. 23 Es byušu jymūs, kai Tu Manī esi, lai jī byutu piļneigi vīns, lai pasauļs zynōtu, ka Tu Mani syuteji un jūs mīļoj, kai Mani nūmīļōji.
24 Tāvs, Es grybu, ka tī, kurus Tu Maņ devi, ar Mani byutu tur, kur Es asmu, lai jī radzātu munu gūdu, kuru Tu Maņ īdevi; Tu tadei Mani mīļoj agrōk, na kai pasauļs tyka.
25 Taisneigais Tāvs, pasauļs Tevis napazyna, bet Es Tevi pazynu, un ari šitī pazyna, ka Tu Mani syuteji. 26 Es jim sludynōju un sludynōšu Tovu vōrdu, lai tei mīlesteiba, ar kuru Tu Mani nūmīļōji, jymūs byutu, un Es — jymūs.
1 Tā Jēzus runāja un, savas acis uz debesīm pacēlis, sacīja: „Tēvs, mana stunda ir nākusi: Apskaidro savu Dēlu, lai Dēls apskaidro tevi.
2 Itin kā tu viņam esi devis varu pār visu miesu, lai viņš visiem, ko tu viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību.
3 Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.
4 Es tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt tu man esi uzdevis.
5 Un tagad apskaidro tu mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas man bija pie tevis, pirms pasaule bija.
6 Es tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko tu man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un man tu viņus devi, un tavus vārdus tie ir turējuši.
7 Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko tu man esi devis, ir no tevis;
8 Jo tos vārdus, ko tu man devi, es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka es esmu nācis no tevis, un ticējuši, ka tu mani esi sūtījis.
9 Es lūdzu par viņiem; es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko tu man esi devis, jo viņi ir tavi.
10 Un viss, kas ir mans, tas ir tavs, un kas ir tavs, ir mans, un es esmu apskaidrots viņos.
11 Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un es eimu pie tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos savā vārdā, ko tu man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.
12 Kamēr es biju pie viņiem, es tos uzturēju tavā vārdā, ko tu man esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls, lai raksti piepildītos.
13 Bet tagad es eimu pie tevis; un par to es runāju pasaulē, lai mans prieks viņos būtu pilnīgs.
14 Tavus vārdus es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.
15 Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai tu viņus pasargātu no ļauna.
16 Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.
17 Svētī tos patiesībā; tavi vārdi ir patiesība.
18 Tāpat kā tu mani esi sūtījis pasaulē, arī es viņus esmu sūtījis pasaulē.
19 Un viņu labā es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.
20 Bet ne par viņiem vien es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem man ticēs.
21 Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī, un es tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis.
22 Un to skaidrību, ko tu man esi devis, es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā mēs esam viens:
23 Es viņos un tu manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaulē atzīst, ka tu mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā tu mani esi mīlējis.
24 Tēvs, es gribu, lai kur es esmu, arī tie ir pie manis, ko tu man esi devis, lai viņi redzētu manu skaidrību, ko tu man esi devis, tāpēc ka tu mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta.
25 Taisnais Tēvs! Pasaule tevi nav atzinusi, bet es tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka tu mani esi sūtījis.
26 Un es viņiem esmu darījis zināmu tavu vārdu un darīšu to zināmu, lai mīlestība, ar ko tu mani esi mīlējis, būtu viņos un arī es būtu viņos.“
