XXIV.
Pōvuls Feliksa prīškā.
1 Pīcas dīnas vēļōk pi pōrvaļdnīka īsaroda vērsgoreidznīks Ananiass un daži vacōkī kūpā ar vīnu daiļrunōtōju Tertullu, Pōvula apsyudzātu. 2 Jam īsarunūt, Tertullus sōce apvaiņōt saceidams: Dižciļteigais Felikss! Pateicūt tev mes dzeivojam piļneigā mīrā, un par dažu lītu stōvūkļa izlobōšonu tauta ir pateiceiga tovai gaišredzeibai. 3 Šytū mes vysur un vysod ar pateiceibu atzeistam. 4 Un lai tevis vairōk naapgryutynōtu, es lyudzu, ka tu byutu tik labsirdeigs myusus mozu breidi izklauseit.
5 Pōrsalīcynōjuši tad, ka šytys cylvāks ir na tikai mērs, namīra cēlējs storp jūdim vysā pasaulī un nazareīšu sektas vodūņs, 6 bet ari mēginōja apkēzeit svētneicu, mes jū apcītynōjom (un, saskaņā ar myusu lykumu, gribējom jū nūtīsōt. 7 Bet uzskrējis vērsinīks Lyzijs ar pōrspāku jū nu myusu rūkom izrōve 8 un jō apvaiņōtōjim lyka grīztīs pi tevis). Nūpratynoj jū, un tu varēsi pats tyvōk sprīst par vysu tū, kamā mes jū apvaiņojam. 9 Šai apvaiņōšonai pīsavīnōja ari jūdi, saceidami, ka tys tai ir.
10 Kad pōrvaļdnīks ar zeimi atļōve runōt, Pōvuls atsasauce: Zynōdams, ka tu jau ilgus godus esi par šōs tautas tīsnesi, es drūši un ar cereibu stōjūs pi sevis attaisnōšonas. 11 Vari pats pōrsalīcynōt, ka navā par divpadsmit dīnom vairōk, kai es aizgōju uz Jeruzalemu Dīva lyugtu. 12 Ni svētneicā, ni synagogā, ni ari piļsātā manis nikas napīkēre, ka es byutu ar kū navīn streidējīs vai ļaudis uz dumpi saucis. 13 Jī navar tovā prīškā pīrōdeit tō, kamā jī mani tagad apvaiņoj. 14 Tovā prīškā atzeistu, ka es, saskaņā ar tū ticeibu, kuru jī sauc par sektu, tai sovam Tāvam Dīvam kolpoju, ka vysam tam, kas stōv raksteits lykumā un pravīšūs, tycu, 15 un maņ ir ikš Dīva cereiba, ka nōks kai taisneigūs, tai ari nataisneigūs augšamceļšonōs, kurōs gaida ari jī. 16 Tōpēc es ryupejūs, ka muna sirdsapziņa byutu vysod teira kai Dīva, tai ari ļaužu prīškā.
17 Pēc daudzim tod godim atgōju, lai sovai tautai nūdūtu dōvonu, salyktu upuri (un zvārastu). 18 Un kad es pījēmu škeisteišonu svētneicā, bet gon na burzmē vai dumpī, mani 19 satyka Azijas jūdi. Tim vajadzēja, jo jim byutu kaut kas pret mani bejis, tovā prīškā nūstōt un mani apvaiņōt. 20 Bet lai pasoka šitī poši, kaidu nūzigumu pi manis atroda, kad stōvēju augstōs padūmes prīškā, 21 te varātu byut tikai tys vōrds, kuru es, jūs vydā stōvādams, izteiču: Augšamceļšonōs nu myrūnim dēļ es šudiņ teiku nu jums tīsōts!
22 Lai gon Felikss tū mōceibu ļūti labi zynōja, tūmār jūs lītu atlyka saceidams: Kad atbrauks vērsinīks Lizijs, tad es jyusu lītu izlemšu. 23 Tad jys simtnīkam pavēlēja apcītynōjumā gon jū paturēt, bet, jo kas nu jō sovejim grybātu jam pakolpōt, nalīgt. 24 Pēc dažom dīnom pi jō īsaroda Felikss reizē ar sovu sīvu Druzillu, kura beja jūdīte. Pasaucis Pōvulu, jys klausejōs ticeibai ikš Jezus Kristus. 25 Bet kad tys runōja par taisneibu, škeisteibu un nōkūšū tīsu, Felikss nūsabeidis atsasauce: Pagaidom vari īt, atteiceigā laikā es likšu tevis pasaukt. 26 Jys tadei cerēja sajimt nu Pōvula naudu, tōdēļ ari bīži jū aicynōja un ar jū runōja. 27 Pēc divejim godim Feliksa vītu ījēme Porcijs Festus. Felikss tūmār, grybādams jūdim īpatikt, Pōvulu pamete cītumā.
1 Pēc piecām dienām augstais priesteris Ananija ar vecajiem un kādu runas vīru Tertullu atnāca pie zemes pārvaldnieka un ierosināja sūdzību pret Pāvilu.
2 Kad Pāvils bija atsaukts, Tertulls sāka apsūdzības runu, sacīdams:
3 „Ļoti cienījamais Fēlik, mēs vienmēr un visur ar dziļu pateicību atzīstam, ka caur tevi esam ieguvuši pilnīgu mieru un ka ar tavu gādību notikušas teicamas pārgrozības šīs tautas dzīvē.
4 Bet, lai tevi pārāk ilgi neapgrūtinātu, es tevi lūdzu: uzklausi mūs savā laipnībā īsu brīdi.
5 Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemiera cēlējs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis
6 Un arī mēģinājis svētnīcu sagānīt. Viņu mēs esam notvēruši un gribējām tiesāt pēc mūsu likuma,
7 bet ieradās tribūns Lisijs un ar lielu pārspēku viņu no mūsu rokām izrāva,
8 likdams šī vīra apsūdzētājiem nākt pie tevis. Tu pats, visas lietas izklaušinājis, varēsi no viņa uzzināt, par ko mēs viņu apsūdzam.“
9 Arī jūdi pievienojās, sacīdami, ka tas tā esot.
10 Pāvils, saņēmis ņo zemes pārvaldnieka zīmi runāt, atbildēja: „Zinādams, ka tu daudz gadu esi šīs tautas tiesnesis, es droši aizstāvos.
11 Jo tev ir iespējams pārliecināties, ka nav vairāk kā divpadsmit dienu, kopš es esmu atnācis Jeruzālemē Dievu lūgt;
12 Un tie mani nav redzējuši nedz svētnīcā uz kādu runājam, nedz ļaudis kūdām uz sacelšanos ne sinagogās, ne pilsētā;
13 Tie ari nevar pierādīt, par ko viņi tagad mani apsūdz.
14 Bet es tev atzīstos, ka es kalpoju savu tēvu Dievam pēc tās mācības, ko viņi sauc par maldu mācību, ticēdams visam, kas saskan ar bauslību un kas rakstīts praviešos.
15 Un man ir cerība uz Dievu, kāda arī viņiem pašiem ir, ka būs taisno un netaisno augšāmcelšanās.
16 Tāpēc es ari cenšos vienmēr paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā.
17 Bet pēc vairāk gadiem es esmu atnācis, lai nodotu dāvanas savai tautai un upurētu.
18 Tad daži Āzijas jūdi sastapa mani šķistāmies svētnīcā, kur nebija ne drūzmas, ne trokšņa.
19 Tiem vajadzētu būt tavā priekšā un sūdzēt, ja viņiem kas būtu pret mani.
20 Un šie paši lai saka, kādu vainu tie atklājuši, kad es stāvēju sinedrija priekšā,
21 Kā tikai šo vienu vārdu, ko es saucu, viņu vidū stāvēdams: Mirušo augšāmcelšanās dēļ jūs mani šodien tiesājat!“
22 Tā kā Fēliks šo mācību pazina tuvāk, viņš atlika viņu lietu un sacīja: „Kad komandieris Lizijs atnāks, tad es jūsu lietu izlemšu.“
23 Viņš pavēlēja virsniekam Pāvilu apsargāt, dot viņam atvieglojumus un neliegt, ka kāds no viņa piederīgiem viņam izdara kādu pakalpojumu.
24 Pēc dažām dienām Fēliks atnāca ar Druzillu, savu sievu, kas bija jūdiete. Viņš sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņa mācību par ticību uz Jēzu Kristu.
25 Kad viņš runāja par taisnību un atturību un nākamo tiesu, tad Fēliks pārbijies sacīja: „Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.“
26 Bet viņš turklāt arī cerēja, ka Pāvils viņam dos naudu; tādēļ tas bieži sūtīja pēc viņa un ar viņu runāja.
27 Kad divi gadi bija pagājuši, Porcijs Fēsts kļuva Fēlika pēctecis. Bet Fēliks, gribēdams jūdiem kaut ko pa prātam izdarīt, atstāja Pāvilu cietumā.
