V.
Ananiass un jō sīva.
1 Ari vīns cylvāks, vōrdā Ananiass, kūpā ar sovu sīvu Safiru pōrdeve sovu īpašumu. 2 Sīvai zynūt, jys sajimtōs naudas daļu aizturēja sev; ūtrū daļu aiznese un nūlyka apostolim pi kōjom. 3 Bet Pīters saceja: Ananias, kai tad ļaunais gors varēja īkārdynōt tovu sirdi, ka tu Svātajam Goram malōtu un sajimtōs par zemes gobolu naudas daļu paturātu sev? 4 Vai tad jei nabyutu palykuse par tova poša īpašumu, jo tu jōs nabyutu pōrdevis? Un ka ari tu pōrdevi, vai tad ar sajimtū naudu navarēji reikōtīs breivi? Kai tu varēji sovā sirdī īlaist šytaidu lītu? Tu tadei na cylvākam, bet Dīvam samalōji! 5 Dzērdādams šytūs vōrdus, Ananiass pakryta un nūmyra. Vysus, kas šytū dzērdēja, pōrjēme lela baile. 6 Pīsacāluši jaunēkli apsedze jū un aiznese uz kopu.
7 Un nūtyka, ka pēc kaidom trejom stuņdem atgōja ari jō sīva. Tō, kas beja nūticis, jei nazynōja. 8 Pīters jai saceja: Soki maņ, vai zemes gobolu jyus par šitik vīn pōrdevet? Jei atbiļdēja: Tai, par šitik. 9 Tad Pīters jai saceja: Kōpēc jyus sasarunōjot kārdynōt Svātū Goru? Raug, tūs kōjas, kas tovu veiru aiznese uz kopu, jau ir pi durovom, lai ari tevi aiznastu. 10 Tei uz reizes pakryta pi jō kōjom un nūmyra. Īgōjuši jaunēkli atroda jū jau nadzeivu. Aiznasuši jī aproka jū suplok jōs veiram. 11 Lelas bailes pōrjēme vysu draudzi un vysus tūs, kas par šytū dzērdēja.
12 Caur apostolu rūkom nūtyka tautas vydā daudz zeim’u un breinumu. Visi vīnprōteigi sasalaseja Salomona siņcēs. 13 Nivīns nu svešinīkim naīsadrūšynōja jim pīsavīnōt, bet ļaudis jūs augsti cīnēja. 14 Ticeigūs ikš Kunga veirīšu un sīvīšu skaits pasalelynōja arvīnu vairōk un vairōk. 15 Pat slymūs nese uz ceļa un lyka jūs uz gultom un krāslim, lai kaut garumejūšō Pītera susātivs krystu uz vīna vai ūtra (un tī palyktu nu sovas slimeibas vasali). 16 Ari nu tim mīstim, kas beja apkōrt ap Jeruzalemu, ļaudis saplyuda, nasdami slymūs un naškeistūs goru mūceitūs, un visi tyka izvasalōti.
Apostolu vojōšona.
17 Tad vērsgoreidznīks un ar jū visi jō un sadduceju sektas pīkritēji, 18 skaudeibas piļni, pacēle pret apostolim rūkas un lyka jūs īslūdzeit kūpejā cītumā. 19 Bet Kunga eņgeļs, nakt attaisejis cītuma vōrtus, izvedis jūs ōrā, saceja: 20 Ejte un, nūstōjuši svētneicā, sludynojit tautai vysu šytōs dzeives mōceibu. 21 Šytū izdzērduši, jī, gaismai austūt, aizgōja uz svētneicu un mōceja.
Atgōjis vērsgoreidznīks ar sovim pīkritējim sasauce augstū padūmi un vysus Izraeļa dālu vacōkūs un aizsyuteja uz cītumu, lai jūs atvastu. 22 Aizgōjuši kolpi (attaiseja cītumu), bet jūs cītumā naatroda. Tad jī grīzēs atpakaļ un paziņōja saceidami: 23 Cītumu mes atrodom aizslāgtu, ari sorgus sovōs vītōs pi durovom; bet atdarejuši, mes īškā naatrodom nikō. 24 Šytū izdzērduši, svētneicas vērsinīks un vērsgoreidznīki navarēja saprast, kai tys varēja nūtikt.
25 Bet kaids īgōjis jim paziņōja: Raug, tī cylvāki, kurus jyus īslūdzejot cītumā, ir svētneicā un mōca ļaudis. 26 Tad vērsinīks ar kolpim aizgōjuši atvede jūs šur, tūmār na ar varu, jo jī beidōs, ka ļaudis nanūmātōtu jūs pošus ar akminim. 27 Atvaduši jī stōdeja tūs augstōs padūmes prīškā. Vērsgoreidznīks jim saceja: 28 Vai tad mes jums styngri nanūlīdzem Tō vōrdā mōceit? Bet raug, jyus ar tū sovu mōceibu pōrpyldot Jeruzalemu un grybat uz mums pagrīzt tō Cylvāka asni.
29 Pīters kūpā ar citim apostolim atbiļdēja: Dīva vairōk vajag klauseit, na ļaužu. 30 Myusu tāvu Dīvs Jezu, kuru jyus krysta kūkā pakōret un nūnōvējōt, pīcēle augšam. 31 Dīvs Jū pi sovas lobōs rūkas paaugstynōja par Vaļdnīku un Pesteitōju, lai Izraeļam dūtu atsagrīzšonu un grāku atlaisšonu. 32 Un kai mes, tai ari Svātais Gors, kuru Dīvs īdeve tim, kas Jō klausa, asam šytūs nūtykumu līcinīki.
Gamalieļa padūms.
33 Šytūs vōrdus dzērdādami, tī ļūti aizadusmōja un nūlēme jūs nūnōvēt. 34 Tad nu augstōs padūmes vyda pīsacēle vīns farizejs, vōrdā Gamalieļs, vysā tautā īvārojams Rokstim mōceitais. Jys pavēlēja tūs veirus uz moza laiceņa izvest ōrā. 35 Tad jys tim saceja: Jyus, Izraeļa veiri, apdūmojit labi, kū jyus ar tim veirim gribit dareit. 36 Tadei pyrms kaida laika pasacēle Teudas, jys sevi īskaiteja par kaut kū sevišku un īgyva sev pīkritēju ap četrom tyukstūšom cylvāku. Bet jū nūsyta, un visi jō pīkritēji tyka izklaidōti un iznycynōti. 37 Pēc tō, saraksteišonas dīnōs, izacēle Judass nu Galilejas un īgyva daudzi pīkritēju, bet ari jys iznyka, un visi jō pīkritēji tyka izklaidōti. 38 Tōpēc es jums dūdu nōkūšu padūmu: Atsastōjit nūst nu šitim ļaudim un laidit jūs vaļā. Un jo tys nūdūms un līta paīt nu ļaudim, — jys izniks pats, 39 bet jo paīt nu Dīva, tad jyus tōs iznycynōt naspēsit, cytaiž jyus byusit uzskateiti par Dīva pretinīkim. Un jī tam pīkryta. 40 Tad jī pasauce apostolus, lyka jūs nūšausteit un, aizlīguši tim Jezus vōrdā runōt, palaide vaļā. 41 Bet jī nu augstōs padūmes aizgōja prūjom piļni prīcas, jo jī beja atrosti par cīneigim (Jezus) Vōrda dēļ cīst pazamōšonu. 42 Un jī napōrstōja dīn dīnā mōceit kai svētneicā, tai ari mōjōs un sludynōt Jezu Kristu.
1 Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu
2 Un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām.
3 Tad Pēteris sacīja: „Ananija, kāpēc sātāns piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas?
4 Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai ari pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdi? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.“
5 Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja.
6 Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apraka.
7 Pēc kādām trim stundām ienāca ari viņa sieva nezinādama, kas bija noticis.
8 Tad Pēteris viņai teica: „Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?“ Un viņa atbildēja: „Jā, par tādu.“
9 Bet Pēteris viņai sacīja: „Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru aprakuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi.“
10 Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apraka pie viņas vīra.
11 Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja.
12 Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē.
13 No pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties, bet ļaudis tos augsti cienīja.
14 Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja tam Kungam, pulks vīriešu un sieviešu,.
15 Tā ka arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvās, lai, Pēterim gājām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu.
16 Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti.
17 Bet augstais priesteris un saduķēju sektas piederīgie, kas ap viņu bija, dusmās iedegušies,
18 Apcietināja apustuļus un iemeta tos pilsētas cietumā.
19 Bet tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un, tos izvedis, sacīja:
20 „Ejiet, nostājieties svētnīcā un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!“
21 To dzirdējuši, viņi, rītam austot, iegāja svētnīcā un mācīja. Tad ieradās augstais priesteris un tie, kas ap viņu, sasauca sinedriju un visus Israēla bērnu vecajos un sūtīja uz cietumu tos atvest.
22 Bet sargi, aizgājuši un viņus cietumā neatraduši, atgriezās un ziņoja:
23 „Mēs atradām cietumu visai rūpīgi aizslēgtu un sargus stāvam durvju priekšā, bet atvēruši mēs nevienu iekšā neatradām.“
24 Kad svētnīcas sardzes priekšnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tie bija neziņā viņu dēļ, kas še īsti noticis.
25 Bet kāds atnācis viņiem ziņoja: „Tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv svētnīcā un māca ļaudis.“
26 Tad sardzes priekšnieks ar sargiem aizgāja un tos atveda, ne ar varu, jo tie bijās no ļaudim, ka viņus nenomētā akmeņiem,
27 Un, tos atveduši, statīja sinedrija priekšā. Augstais priesteris tiem vaicāja:
28 „Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī vārdā, un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums.“
29 Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: „Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.
30 Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nonāvējuši, to piekārdami pie koka;
31 Dievs viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas.
32 Mēs esam šo vārdu liecinieki un ari Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas viņam paklausa.“
33 To dzirdējuši, viņi saskaitās un gribēja tos nonāvēt.
34 Bet kāds farizējs, vārdā Gamaliēls, visā tautā cienīts bauslības mācītājs, piecēlās sinedrijā un pavēlēja šos cilvēkus uz īsu bridi izvest ārā
35 Un sacīja sinedrijam: „Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem.
36 Priekš kāda laika sacēlās Teuda, sacīdams, ka viņš kas esot, viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti cilvēku; viņu nonāvēja, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti.
37 Pēc viņa sacēlās galilietis Jūda pierakstīšanas laikā un aizrāva sev līdz daudz ļaužu; ari tas gāja bojā, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti.
38 Tādēļ es jums tagad saku: Lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks;
39 Bet ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsit iznīcināt—pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!“
40 Viņi tam paklausīja un, apustuļus ieaicinājuši, tos šauta un, piekodinādami nerunāt Jēzus vārdā, atlaida.
41 Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem viņa vārda dēļ ciest negodu.
42 Un viņi nemitējās svētnīcā un mājās ikdienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu.
