XIV.
Jārs un jō leidzgōjēji.
1 Es skatejūs un raug, uz Siona kolna stōvēja jārs un pi jō stōvēja symts četrudesmit četras tyukstūšas tūs, kam uz pīres beja uzraksteits jō vōrds un jō tāva vōrds. 2 Un nu dabasim es dzērdēju bolsu, kas beja leidzeigs lelu yudiņu trūkšņam un stypra pārkyuņa graudīnim. Bolss, kuru es dzērdēju, skanēja kai citaru spālātōju, kas spēlēja uz citarom. 3 Jī gūda krāsla prīškā, četru dzeivūs byutņu prīškā un vacōkūs prīškā dzīdōja jaunu dzīsmi. Un nikas tōs dzīsmes navarēja īgaumēt, kai tik tī symts četrudesmit četri tyukstūši, kas nu zemes beja atpērkti. 4 Jī ir tī, kas ar sīvītem nav sasatraipejuši; jī ir jaunaveigi un jī sekoj pakaļ jāram, kur vīn tys vastu. Jī ir atpērkti nu cylvākim Dīvam un Jāram kai pirmī. 5 Mali jūs mutē nav atrosti; jī (Dīva gūda krāsla prīškā) ir bez traipa.
Engeļi tīsas sludynōtōji.
6 Es redzēju arī ūtru engeli, kas lidōja pa dabasu vydu. Jam beja jōsludynoj zemes īdzeivōtōjim: vysom tautom, ciltim, volūdom un kōrtom myužeibas Evangelijs. 7 Jys lelā bolsā sauce: Beistitēs Dīva un Jū slavejit, jo Jō tisas stunde jau ir atnōkuse. Pīlyudzit Tū, kas ir radejis dabasus un zemi, jyuru un yudiņa olūtus. 8 Jam sekōja ūtrs engeļs saukdams: Lelō Babilona ir krytuse, ir krytuse, kas ar sovu naceisteibas veinu apreibynōja vysas tautas.
9 Un jim sekōja trešs engeļs, kas lelā bolsā sauce: Kas pīlyugs dzeivinīku, vai jō tālu, un jō zeimi nosōs uz pīres vai uz rūkas, 10 tam jōdzer Dīva dusmes veins, kas ir naatškaideits salīts jō dūsmes kausā. Svātūs engeļu un Jāra prīškā jam byus jōcīš mūkas gunī un sārā. 11 Tūs, kas dzeivinīku un jō tālu pīlyugs un jō vōrda zeimi pījims, mūku dyumi kyupēs vysu myužu un jim nybyus mīra ni dīn ni nakt. 12 Šeit jōpasarōda svātūs patstōveibai, kuri pīsatur pi Dīva bausleibom un pi ticeibas ikš Jezus.
13 Un es dzērdēju nu dabasim bolsu, kas man saceja: Roksti: Svēteigi nūmyrušī, kas nu šō laika mērst ikš Kunga. Patīši, soka Gors, jim nu nōves vōrgim ir jōatsapyuš, jo jūs dorbi īt jim leidza.
14 Es redzēju un raug, bolts mōkūņs un uz mōkūņa sēdēja vīns cylvāka dālam leidzeigs; uz golvas jam beja zalta krūņs un rūkā oss sērps. 15 Un ūtrs engeļs īdams ōrā nu svētneicas lelā bolsā sauce sēžūšajam uz mōkūņa: Izstīp sovu sērpi un sōc pļaut, jo pļaušonas stunde jau ir atnōkuse un vērszemes labeiba jau ir nūkōrsuse. 16 Tad uz mōkūņa sēžūšais aplīce sovu sērpi ap zemi un zemes labeiba beja nūpļauta.
17 Un nu dabasu svētneicas gōja ōrā cyts engeļs, arī jam beja oss sērps. 18 Vēļ cyts engeļs izgōja nu oltora; jam beja vara par guni un jys lelā bolsā sauce tam, kam beja sērps, saceidams: Izstīp sovu sērpi un nūgrīz veinūgas nu zemes veina dōrzim, jo veinūgas jau ir gotovas. 19 Tad engeļs sovu sērpi aplyka ap zemi, nūjēme zemes veina dōrzu un veinūgas samete Dīva dusmes lelajā traukā. 20 Trauku myna ōrpus piļsātas un asnis nu traukim plyuda zyrgim leidz īmovim tyukstūša seši simti stadiju tōlumā.
1 Tad es redzēju: Raugi, Jērs stāvēja uz Cianas kalna un līdz ar viņu simts četrdesmit četri tūkstoši to, kam viņa vārds un viņa tēva vārds bija rakstīts uz viņu pierēm;
2 Un es dzirdēju balsi no debesīm; tā bija kā lielu ūdeņu krākšana un kā stipra pērkona rūkšana; šī balss, ko es dzirdēju, bija, kā kad koklētāji koklē uz savām koklēm.
3 Tie dziedāja jaunu dziesmu goda krēsla priekšā un četru dzīvo būtņu un vecaju priekšā, un neviens to dziesmu nevarēja saprast, kā vien tie simts četrdesmit četri tūkstoši, kas ir atpirkti no pasaules.
4 Šie ir tie, kas nav apgānījušies ar sievietēm, jo tie ir šķīstī: Šie ir tie, kas seko Jēram, kurp tas arī ietu. Tie ir atpirkti par pirmajiem no cilvēkiem Dievam un viņa Jēram;
5 Viņu mutē nav melu, tie ir bez vainas.
6 Un es redzēju citu eņģeli laižamies debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām;
7 Viņš sauca stiprā balsī: „Bīstieties Dievu un dodiet viņam godu, jo ir atnā-kusi viņa tiesas stunda; pielūdziet to, kas radījis debesi un zemi, jūju un ūdens avotus.“
8 Vēl cits eņģelis, otrs, sekoja un sauca: „Kritusi, kritusi lielā Bābele, kas apdzirdījusi visas tautas ar savas netik-lības dusmu vīnu.“
9 Un vēl cits, trešais, eņģelis sekoja tiem un sauca stiprā balsī: „Ja kas pielūdz zvēru vai viņa tēlu un pieņem zīmi uz savas pieres vai savas rokas,
10 Tam būs ari jādzer Dieva dusmu vīns neatšķaidīts, kas ieliets viņa bardzības kausā, un tam būs jācieš mokas ugunī un sērā svēto eņģeļu un Jēra priekšā.
11 Un viņu mocību dūmi paceļas augšup mūžu mūžos; un nav miera ne dienu ne nakti tiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa vārda zīmi.“
12 Šeit vajadzīga svēto pastāvība, kas tur Dieva baušļus un Jēzus liecību.
13 Es dzirdēju balsi no debesīm sakām: „Raksti! Svētīgi mirušie, kas mirst iekš tā Kunga no šā brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada.“
14 Es redzēju, raugi, bija balts mākonis, un uz mākoņa sēdēja kāds, līdzīgs Cilvēka dēlam; tam bija uz galvas zelta vainags un rokā ass sirpis.
15 Cits eņģelis izgāja no dievnama un sauca stiprā balsī tam, kas sēdēja uz mākoņa: „Laid savu sirpi darbā un sāc pļaut, jo pasaules druva jau pār pārim nobriedusi.
16 Tad tas, kas sēdēja uz mākoņa, nolaida savu sirpi pār zemi un ievāca zemes ražu.
17 Un cits eņģelis izgāja no Dieva nama, kas bija debesīs, arī tam bija ass sirpis.
18 Vēl cits eņģelis izgāja no altāra; tam bija vara pār uguni, tas sauca stiprā balsī tam, kam bija asais sirpis: „Laid savu aso sirpi darbā un ievāc zemes vīna koka ražu, jo viņa ogas jau ir ienākušās.“
19 Tad eņģeļi nolaida savu sirpi pār zemi, savāca zemes vīna koka augļus un meta tos Dieva dusmības lielajā vīna spaidā.
20 Vīna spaidu mina ārpus pilsētas, un no tā iztecēja asinis līdz zirgu iemauktiem ap tūkstoš seši simti stadiju tālu.
