XI.
K. Jezus pīceļ nu myrūnim Lazari.
1 Lazars nu Betanijas, Marijas un jōs mōsas Martas mīsteņa, beja slyms. 2 Marija beja tei, kura Kungu apsvaideja ar smōrdeigu eleju un ar sovim motim apslauceja Jō kōjas. Tōs brōļs Lazars beja slyms. 3 Mōsas nūsyuteja Jam paziņōtu: Kungs, raug, tys, kuru Tu mīļoj, ir slyms. 4 Tū izdzērdis, Jezus saceja: Šitei slimeiba navā uz nōvi, bet gon dēļ Dīva gūda, ka caur tū tyktu slaveits Dīva Dāls.
5 Jezus mīļōja Martu, jōs mōsu (Mariju) un Lazari. 6 Lai gon izdzērda, ka slymoj, tūmār palyka tamā vītā vēļ pat divi dīnas. 7 Pēc tam Jys saceja sovim mōceklim: Īsim otkon uz Judeu. 8 Mōcekli saceja: Mōceitōj, jūdi vēļ naseņ gribēja Tevi nūmātōt ar akminim, un Tu otkon uz turīni īsi? 9 Jezus atbiļdēja: Vai tad dīna navā divpadsmit stuņžu? Kas dīnā īt, tys nasadūrsteis, jo jys redz šō pasauļa gaismu. 10 Bet kas naktī ītu, tys gon dūrsteitūs, jo jamā navā gaismas. 11 Tū pasacejis, Jys jim runōja tōļōk: Myusu draugs Lazars aizmyga, Es īšu jō nu mīga uzmūdynōtu. 12 Mōcekli Jam saceja: Kungs, jo aizmyga, tad byus vasals. 13 Jezus runōja par jō nōvi, bet jī dūmōja, ka runoj par parostū mīgu. 14 Tad Jezus jim saceja atklōti: Lazars nūmyra. 15 Un jyusu dēļ, ka jyus tycātu, Es prīcojūs, ka tur nabeju. Īsim uz jū.
16 Tomass, Dydymus sauktais, saceja citim mōceklim: Īsim ari mes, lai ar Jū reizē nūmērtu.
17 Jezus, aizgōjis, atroda jū jau četras dīnas kopā guļūt. 18 Betanija nu Jeruzalemas beja daudz moz pīcpadsmit stadiju attōļumā. 19 Tōdēļ uz Martu un Mariju atgōja daudzi jūdu, lai brōļa dēļ jōs prīcynōtu.
20 Izdzērduse par Jezus atīšonu, Marta steidzēs Jam prīškā, bet Marija palyka sātā. 21 Marta saceja Jezum: Kungs, jo Tu šite byutu bejis, muns brōļs nabyutu nūmiris, 22 bet ari tagad zynu: Kū tik vīn nu Dīva palyugsi, Dīvs Tev dūs. 23 Jezus jai saceja: Tovs brōļs ceļsīs augšan. 24 Marta atbiļdēja: Es zynu, ka jys pīsaceļs augšamceļšonā, postora dīnā.
25 Jezus jai saceja: Es asmu augšamceļšonōs un dzeive. Kas ikš Manis tic, tys, lai ari nūmiris byutu, dzeivōs; 26 un ikvīns, kurs dzeivoj un tic ikš Manis, namērs myužam. Vai tu šytam tici? 27 Jei atbiļdēja: Jā, Kungs, es tycu, ka Tu esi Kristus, Dzeivō Dīva Dāls, kuram vajadzēja uz šū pasauli atīt. 28 Tad jei aizgōjuse pasauce sovu mōsu Mariju un kluseņom jai saceja: Mōceitōjs ir šite un tevis sauc.
29 Šytū izdzērduse, jei tyuleņ pīsacēle un ōtri aizasteidze pi Jō, 30 jo Jezus vēļ nabeja mīsteņā īgōjis, bet uzaturēja tamā pat vītā, kur Jū satyka Marta. 31 Jūdi, kas reizē ar jū mōjōs sēdēja un jū mīrynōja, radzādami, ka Marija ōtri pīsacēle un izgōja ōrā, dūmōja, ka jei īt pi kopa raudōtu, un izgōja jai pakaļ. 32 Marija, atgōjuse uz turīni, kur beja Jezus, un, Jū īraudzejuse, pakryta pi Jō kōjom un Jam saceja: Kungs, jo Tu šite byutu bejis, muns brōļs nabyutu nūmiris. 33 Jezus, radzādams jū un jūdus, kas ar jū beja atgōjuši, raužūt, tyka aizgrōbts un pats sevī sakustynōts. 34 Jys pavaicōja: Kur jū nūlykot? Jam atbiļdēja: Kungs, ej un apskot. 35 Jezus aizraudōja. 36 Tad jūdi saceja: Raug, kai jū ir mīļōjis. 37 Bet daži saceja: Vai tad Jys, kas oklajam atdareja acis, navarēja padareit, ka jys nanūmērtu?
38 Nu jauna sevī sakustynōts, Jezus aizgōja uz kopu; tys beja olā, un vērs jō gulēja akmiņs. 39 Jezus saceja: Atvelit nūst akmini. Bet Marta, nūmyrušō mōsa, saceja: Kungs, nu jō jau īt smoka, tadei jau catūrta dīna, kai nūmyra. 40 Jezus tai atbiļdēja: Vai tad Es tev nasaceju: Jo tu ticēsi, redzēsi Dīva gūdu? 41 Tai jī atvēle akmini. Jezus, pacēlis acis, lyudzēs: Tāvs, Es pateicu Tev, ka Tu Mani izklauseji. 42 Es gon zynu, ka vysod Mani izklausi; šytū Es soku apleikstōvūšūs ļaužu dēļ, lai jī tycātu, ka Tu Mani esi syutejis. 43 Pēc šytūs vōrdu Jys sauce styprā bolsā: Lazar, ej ōrā! 44 Nūmyrušais, bantem sasītom rūkom un kōjom un ar dvīli apsagtu vaigu, izgōja ōrā. Jezus jim saceja: Izraisit jū un ļaunit īt.
45 Daudzejī jūdi, kas beja pi Marijas (un Martas) atgōjuši un redzēja, kū (Jezus) padareja, Jam īticēja. 46 Bet citi, aizgōjuši uz farizejim, izstōsteja tim, kū Jezus padareja.
Augstōs padūmes lāmums.
47 Tad goreidznīku prīkšnīki un farizeji sasauce augstū padūmi un saceja: Kas mums doroms? Šytys Cylvāks tadei dora daudzi breinumu. 48 Jo mes jū tai palaissim, tad Jam īticēs visi; tad atīs romīši un atjims nu mums i zemi, i tautu. 49 Vīns nu tim, Kaifass vōrdā, kurs tū god beja par vērsgoreidznīku, jim saceja: Jyus nikō ni zynot, 50 ni apdūmojat, mums tadei byus lobōk, ka par tautu nūmērst vīns cylvāks, na kai vysa tauta iznykst. 51 Bet šytō jys pats nu sevis napasaceja, jys, kai tō gods vērsgoreidznīks, pravītōja, ka Jezus nūmērs par tautu. 52 Un Jam vajadzēja mērt na tikai par tautu vīn, bet ari, lai sakūpōtu un savīnōtu izkaiseitūs Dīva bārnus.
53 Nu tōs dīnas jim beja nūlamts Jū nūnōvēt.
54 Tōpēc Jezus vairs atklōti storp jūdim nastaigōja; Jys aizgōja uz apgobolu, kas ir tyvu pi tuksneša, uz mīsteņu, sauktu Efrem, un tur reizē ar sovim mōceklim apstōja.
55 Jūdu Leldines gōja klōtu. Tai tad daudzeji nu apkōrtnes pyrms Leldinem aizgōja uz Jeruzalemu sevis škeisteitu. 56 Jī meklēja Jezus un, svētneicā byudami, cyts cyta sovstarpeigi vaicōja: Kai jums līkās? Vai tad Jys pavysam uz svātkim naatīs?
57 Vērsgoreidznīki un farizeji beja pavēlējuši: Jo kas izzynōtu, kur Jys apstōja, lai tyuleņ paziņoj, ka jī varātu Jū apcītynōt.
1 Bet kāds gulēja slims, Lācars vārdā, Betānijā, Marijas un viņas māsas Martas ciemā.
2 Bet šī Marija bija tā, kas Kungu bija svaidījusi ar svaidāmo eļļu un viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi. Tās brālis Lācars gulēja slims.
3 Tad abas māsas sūtīja viņam ziņu: „Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, guļ slims.“
4 Jēzus, to dzirdējis, sacīja: „Šī slimība nav uz nāvi, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls ar to tiktu pagodināts.“
5 Bet Jēzus mīlēja Martu, viņas māsu un Lācaru.
6 Saņēmis ziņu, ka viņš ir slims, viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur viņš atradās.
7 Un tikai pēc tam viņš saka mācekļiem: „Iesim atkal uz Jūdeju!“
8 Mācekļi viņam saka: „Rabi, nupat jūdi gribēja tevi nomētāt akmeņiem, un tu atkal jau dodies turp?“
9 Jēzus atbildēja: „Vai dienai nav divpadsmit stundu? Ja kāds staigā dienā, tas nepiedauzās, jo tas redz šīs pasaules gaismu.
10 Bet ja kāds staigā naktī, tas pie-dauzās, jo viņam nav gaismas.“
11 To viņš teica un pēc tam saka viņiem: „Mūsu draugs Lācars ir aiz-midzis, bet es eimu viņu modināt.“
12 Mācekļi viņam sacīja: „Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies.“
13 Bet Jēzus to bija zīmējis uz viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka viņš runā par miegu.
14 Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: „Lācars nomiris;
15 Un es priecājos jūsu dēļ, ka es nebiju tur, lai jūs ticētu; bet iesim pie viņa!“
16 Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: „Iesim ari mēs, lai kopā ar viņu mirtu!“
17 Kad Jēzus tur nonāca, viņš to atrada jau četras dienas guļam kapā.
18 Bet Betānija bija netālu no Jeruzālemes, apmēram piecpadsmit stadiju.
19 Un daudz jūdu bija atnākuši pie Martas un Marijas, lai iepriecinātu viņas par viņu brāli.
20 Marta, dzirdējusi, ka Jēzus nāk, izgāja viņam pretim, bet Marija palika mājās sēžot.
21 Tad Marta sacīja Jēzum: „Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris!
22 Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko tu no Dieva lūgsi, Dievs tev dos.“
23 Jēzus viņai saka: „Tavs brālis celsies augšām!“
24 Marta saka viņam: „Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.“
25 Jēzus viņai sacīja: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirs,
26 Un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs ne mūžam! Vai tu to tici?“
27 Viņa saka: „Jā, Kungs, es ticu, ka tu esi Kristus, Dieva dēls, kam jānāk pasaulē.“
28 Un to sacījusi, viņa aizgāja un pasauca Mariju, savu māsu, tai paslēpšus sacīdama: „Mācītājs atnācis un tevi sauc.“
29 Bet viņa, to dzirdējusi, steigšus ceļas un dodas pie viņa.
30 Bet Jēzus vēl nebija iegājis ciemā, bet vēl atradās tanī vietā, kur Marta viņu bija satikusi.
31 Tad jūdi, kas bija pie viņas mājā, lai viņu iepriecinātu, redzēdami, ka Marija steigšus cēlās un izgāja, sekoja tai, būdami tanīs domās, ka viņa iet uz kapu, lai tur raudātu.
32 Kad Marija nonāca tur, kur Jēzus bija, viņa, to ieraudzījusi, metās tam pie kājām un sacīja viņam: „Kungs, ja tu būtu šeit bijis, mans brālis nebūtu miris.“
33 Tad Jēzus, redzēdams viņu raudam un arī jūdus raudam, kas viņai bija sekojuši, garā aizgrābts noskuma
34 Un sacīja: „Kur jūs viņu esat likuši?“ Tie viņam saka: „Kungs, nāc un redzi!“
35 Jēzus raudāja.
36 Tad jūdi sacīja: „Redziet, cik ļoti viņš to ir mīlējis!“
37 Bet daži viņu starpā sacīja: „Vai viņš, kas atvēra aklā acis, nevarēja ari darīt, lai šis nenomirtu?“
38 Jēzus, atkal sirdī aizgrābts, nonāk pie kapa; tas bija alā, un akmens gulēja priekšā.
39 Jēzus saka: „Noņemiet akmeni!“ Marta, mirēja māsa, saka viņam: „Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.“
40 Jēzus viņai saka: „Vai es tev nesacīju: Ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva varenību?“
41 Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus pacēla acis augšup un sacīja: „Tēvs, es tev pateicos, ka tu mani esi paklausījis!
42 Es jau zināju, ka tu katrā laikā mani paklausi, bet apkārtstāvošo ļaužu dēļ es to esmu sacījis, lai tie ticētu, ka tu mani esi sūtījis.“
43 Un to sacījis, viņš stiprā balsī sauca: „Lācar, nāc ārā!“
44 Un mironis iznāca; kājas un rokas tam bija autiem sasietas, un seja aizsegta ar sviedrautu. Bet Jēzus sacīja tiem: „Atraisait viņu un ļaujiet viņam iet.“
45 Tad daudzi to jūdu starpā, kas bija nākuši pie Marijas un redzējuši, ko viņš bija darījis, sāka viņam ticēt.
46 Bet daži no tiem aizgāja pie farizējiem un izstāstīja viņiem, ko Jēzus bija darījis.
47 Tad augstie priesteji un farizēji sasauca augstās tiesas sēdi un sacīja: „Ko mēs darīsim? Jo šis cilvēks dara daudz zīmju.
48 Ja mēs viņu tā palaidīsim, visi sāks ticēt viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu.“
49 Un viens starp viņiem, Kajafa, būdams tā gada augstais priesteris, sacīja viņiem: „Jūs neko nesaprotat
50 Un neapsverat, ka mums ir labāki, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.“
51 Bet to viņš nesacīja pats no sevis, bet pareģoja, būdams tā gada augstais priesteris. Jo Jēzum bija mirt tautas labā,
52 Un nevien jūdu tautas labā, bet arī, lai savāktu vienkopus izklīdinātos Dieva bērnus.
53 No tās dienas tie nosprieda viņu nokaut.
54 Bet Jēzus nu vairs nestaigāja atklāti starp jūdiem, bet no turienes aizgāja uz apgabalu netālu no tuksneša, uz pilsētu vārdā Efraimu, un tur palika kopā ar mācekļiem.
55 Bet jūdu Lieldienas bija tuvu, un daudzi no laukiem jau priekš Lieldienām devās uz Jeruzālemi, lai šķīstītos.
56 Tie meklēja Jēzu un runāja savā starpā, templī stāvēdami: „Kā jums šķiet? Viņš droši vien nenāks svētkos?“
57 Bet augstie priesteri un farizēji bija devuši rīkojumu, ka katram, kas zina, kur viņš ir, viņš jāuzrāda, lai tie viņu varētu apcietināt.
