VII.
1 Tai kai mums, nūmīļōtī, ir taidas apsūleišonas, tad lai nūteirejam sevi teirus nu ikvīna mīsas un dvēseles traipa un Dīva bailē lai cenšamēs arvīnu uz lelōku svātumu.
Skume nas lobu.
2 Pījemit myusus. Mes nivīnam naasom izdarejuši nataisneibas, nivīnam pōresteibas, nivīnam prīkšrūceibas. 3 Un es šytū soku na tōpēc, lai nūtīsōtu, bet gon, kai jums saceju, ka jyus myusu sirdī ar mums asat saisteiti uz dzeivi un nōvi. 4 Man uz jums ir lela paļōveiba, lels ir man par jums lapnums. Nasaskotūt uz visim myusu spaidim, es asmu pylns īprīcynōšonas un pōrpiļdeits ar prīcu.
5 Kad aizgōjom uz Makedoniju, myusu mīsai nabeja mīra, bet gon vysur spaidi: ap mums vysapkōrt ceiņas, bet myusūs baile. 6 Bet Dīvs kas nūmōktūs īprīcynoj, īprīcynōja arī myusus ar Tita atnōkšonu. 7 un na tik vīn ar jō atnōkšonu, bet arī ar tū īprīcynōšonu, kuru jys pi jums atroda. Jys mums ziņōja par jyusu ilgom, skumem un gōdeibu par mani un tys munu prīcu vēļ pavairōja. 8 Un jo ar sovu vēstuli jums byutu sagōdōjis skumes, tad es tō nanūžāloju. Un jo es nūžālotu, — es radzu, ka tei vēstule uz nagara laika gon jyusus padareja skumeigus, — 9 tad tagad es prīcojūs na tōdēļ ka es jums dareju skumes, bet gon, ka skumes dēļ jyus apsadūmōjot. Jyus bejot nūskumuši Dīvam pateikamā veidā, lai jyus caur mums nikaidā ziņā nacīstu zaudējumu. 10 Dīvam pateikamō skume izsauce pesteigu žālumu, kura nūžālōt navajag; šō pasauļa skume, turpretim, izsauc nōvi. 11 Raug, kai tei Dīvam pateikamō skume jyusūs izsauce tik lelu nūpītneibu, pat atsavaiņōšonu, nūžālōšonu, baili, ilgas, centeibu, nūsūdeišonu. Kotrā ziņā jyus pīrōdejot, ka jyus tamā lītā asat navaineigi. 12 Un jo es jums raksteju, tad tys nūtyka na dēļ tō, kas nataisneibu padareja un na dēļ tō, kas nataisneibu pacīte, bet gon, lai jyusu atsauceiba pret mums pasarōdeitu jyusūs Dīva prīškā. 13 Tōpēc ar tū mes asam īprīcynōti.
Klōt pi myusu prīcas, mes prīcojamēs par Tita īprīcynōšonu tōpēc, ka jō dvēseli jyus visi atspērdzynōjot. 14 Un jo es pret jū par jums lepnōjūs, tad es kaunā naasmu palicis. Kai vyss tys, kū mes jums sludynōjom, ir eista patīseiba, tai arī lepnōšonōs pret Titu izarōdeja patīsa. 15 Un jō sirds jums ir vēļ vairōk pīsakļōvuse, pīmynūt par jyusu vysu paklauseibu, kai jyus jū ar baili un drebēšonu pījēmet. 16 Es prīcojūs, ka es vysā kamā uz jums varu pasaļaut.
1 Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pil-nīgi svēti Dieva bijībā.
2 Atveriet mums savas sirdis, mēs neesam nevienam pāri darījuši, nevienu neesam veduši postā, nevienu pievīluši.
3 To es nesaku notiesādams. Jo es jums to jau esmu sacījis, ka jūs esat mūsu sirdis, lai mēs kopā mirtu un kopā dzīvotu.
4 Man ir pilnīga uzticība uz jums, es esmu lepns uz jums, un ļoti iepriecināts, neraugoties uz visām mūsu bēdām, mans prieks ir ļoti liels.
5 Kad nonācām Maķedonijā, mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes.
6 Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu;
7 Un ne ar viņa atnākšanu vien, bet ari ar to iepriecu, ko viņš saņēmis no jums, kad viņš mums stāstīja par jūsu ilgām, par jūsu skumjām, par jūsu rūpēm par mani, tad mani pārņēma vēl lielāks prieks.
8 Jebšu es jūs ar savu vēstuli esmu skumdinājis, tomēr es to nenožēloju; ja es agrāk ari to nožēloju—jo es redzu gan, ka šī vēstule jūs skumdināja, lai arī tikai uz brīdi—
9 Tad tagad es priecājos, ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; jo jūs esat skumdināti pēc Dieva prāta, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu.
10 Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.
11 Jo redziet, šis dievišķās skumjas—kadu rosību tās ir jūsos modinājušas, pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi.
12 Ko es jums ari rakstīju, tas nenotika apvainotāja vai apvainotā dēļ, bet tādēļ, lai jūsu rūpība par mums parādītos jūsu vidū Dieva priekšā.
13 Tādēļ mēs esam iepriecināti. Mūsu ieprieca top vēl pilnīgāka, vērojot Tita prieku, jo jūs visi esat viņa garu atspirdzinājuši.
14 Ja es jūs viņam kaut kā esmu slavējis, tad es neesmu palicis kaunā; bet tāpat kā es jums visās lietās esmu runājis patiesību, tā ari mūsu uzslava Titam ir bijusi patiesība.
15 Viņa sirsnība pret jums ir vēl lielāka, atceroties jūsu paklausību, kā jūs viņu uzņēmuši ar bailēm un bijību.
16 Es priecājos, ka varu uz jums paļauties visās lietās.
