V.
K. Jezus padora vasalu slymū.
1 Pēc tam atgōja jūdu svātku dīna, un Jezus aizgōja uz Jeruzalemu.
2 Jeruzalemā pi Vušku vōrtim ir mōrks, kurs hebreju volūdā saucās Betsaida, ar pīcom pajumtem. 3 Tamōs gulēja daudz slymūs: oklu, klybu un paralizeitu, kuri gaideja yudiņa pakustēšonas. 4 Pa laikam nūsalaide mōrkā Kunga eņgeļs, un yudiņs pasakustynōja. Kurs tad pēc yudiņa pakustēšonas pyrmais īkōpe, tys palyka vasals, kaut ar kaidu slimeibu tys ari slymōtu.
5 Tur beja vīns cylvāks, kurs jau trejdesmit ostoni godi beja slyms. 6 Jezus redzēja tū guļūt, un, zynōdams, ka jys jau ilgu laiku ir slyms, jam saceja: Vai tu gribi palikt vasals? 7 Slymais atbiļdēja: Kungs, maņ navā nivīna cylvāka, kas mani mōrkā īcaltu, kad yudiņs pasakustynoj. Koleidz es aizeju, jau cyts pa prīšku par mani īkōp. 8 Jezus tam saceja: Celīs augšā, jem sovu gultu un staigoj. 9 Un tys cylvāks tyuleņ palyka vasals, pajēme sovu gultu un staigōja.
Bet tei beja Sabata dīna. 10 Tōpēc jūdi izvasalōtajam saceja: Sabats ir, un tev navā breivi sovas gultas nosōt. 11 Tys jim atbiļdēja: Kas mani padareja vasalu, Tys maņ saceja: Jem sovu gultu un staigoj. 12 Tad jī jō vaicōja: Kurs ir tys cylvāks, kas tev saceja: Jem sovu gultu un staigoj? 13 Bet izvasalōtais nazynōja, kas tys beja; jo Jezus nu tō ļaužu pulka, kas uz laukuma beja, atsarōve nūst. 14 Pēc tam Jezus jū satyka svētneicā un jam saceja: Raug, tu esi palicis vasals, bet vairs nagrākoj, ka tev kas ļaunōks nanūtyktu.
15 Tad tys cylvāks aizgōjis pastōsteja jūdim, ka tys, kas jū padareja vasalu, ir Jezus.
K. Jezus ir vīnleidzeigs Tāvam.
16 Un jūdi tōpēc sōce Jezus vojōt, ka Jys sabatā tū beja padarejis. 17 Bet Jezus tim saceja: Muns Tāvs dorbojās leidz pat šam breižam, un Es dorbojūs. 18 Tōpēc jūdi vēļ vairōk meklēja Jū nūnōvēt, jo Jys na tikai sabata nasvēteja, bet vēļ Dīvu sauce par sovu tāvu, un tai stōdeja sevi leidzonu Dīvam.
19 Bet Jezus tim atbiļdēja saceidams:
Patīši, patīši, Es jums soku: Dāls navar nikō pats nu sevis padareit, kai tik tū, kū redz, ka Tāvs dora; jo vysu kū Jys dora, tū taipat ari Dāls dora. 20 Tāvs tadei Dālu mīļoj un jam rōda vysu, kū pats dora; pat vēļ lelōkas par šytom lītas Jys parōdeis, tai ka jyus breinōsitēs. 21 Jo kai Tāvs pīceļ myrūņus un padora tūs dzeivus, tai un Dāls kū grib, tū padora dzeivu. 22 Tāvs ari nivīna natīsoj; Jys ikvīnu tīsōšonu nūdeve Dālam, 23 lai visi tai gūdynōtu Dālu, kai gūdynoj Tāvu. Kas Dāla nagūdynoj, tys ari Tāva nagūdynoj, kas Jū ir syutejis.
24 Patīši, patīši, Es jums soku: Kas klausa Munu vōrdu un tic Tam, kas Mani syuteja, tam ir myužeiga dzeive, un tys naīs tīsas prīškā, bet caur nōvi īīs dzeivōšonā. 25 Patīši, patīši, Es jums sōku: Atīs stuņde, jā, jei jau ir klōtu, kad nūmyrušī izdzērss Dīva Dāla bolsu; un tī, kas jū izdzērss, dzeivōs. 26 Jo kai Tāvam patim ir sevī dzeive, tai ari Dālam īdeve, ka patim sevī byutu dzeive, 27 un ari īdeve Jam varu tīsōt, jo Jys ir Cylvāka Dāls.
28 Nasabreinojit. Tadei atīs stuņde, kad visi, kas guļ kopūs, izdzērss Jō bolsu. 29 Un tī, kas labi dareja, pīsaceļs uz dzeivi; bet tī, kas dareja ļaunu, lai stōtūs tīsas prīškā. 30 Es pats nu sevis nikō navaru padareit; Es sprīžu tai, kai dzēržu. Un muns sprīdums ir taisneigs, jo Es naeju pēc sovas grybas, bet gon pēc Tō grybas, kas Mani ir syutejis.
Dabasu Tāva līceiba par K. Jezu.
31 Jo Es pats par sevi līcynōtu, tad Muna līceiba nabyutu patīsa, 32 bet ir cyts, kas par Mani līcynoj, un Es zynu, ka tei līceiba, kuru Jys par Mani dūd, ir patīsa. 33 Jyus aizsyutejot pi Jōņa, un jys aplīcynōja patīseibu. 34 Es gon cylvāku līceibas napījamu, bet šytū jums runoju tōdēļ, lai jyus byutu izpesteiti. 35 Jys tadei beja tei dagūšō un apgaismojūšō svece, bet jyus gribējot tik nagaru laiceņu jōs gaismā līgsmōtīs.
36 Maņ ir līceiba, kas ir pōrōka par Jōņa. Dorbi, kurus Tāvs maņ lyka dareit, un tī dorbi, kurus Es doru, līcynoj par Mani, ka Tāvs ir Mani syutejis. 37 Tāvs, kas Mani syuteja, ir Tys, kas par Mani līcynōja. Jyus gon nikod naasat dzērdējuši Jō bolsa un nikod naasat Jō veida redzējuši; 38 pat Jō vōrdu naasat sevī uzglobōjuši, jo jyus natycat Tam, kū Jys ir syutejis.
39 Jyus pētejat Rokstus, jo dūmojat, ka jamūs byus myužeiga dzeive. 40 Bet jī tadei par Mani līcynoj. 41 Tūmār jyus nagribit īt pi Manis, lai jums byutu dzeive. 42 Nu ļaudim gūda Es napījamu 43 un pazeistu, ka jyusūs Dīva mīleibas navā. Es atgōju sova Tāva vōrdā, bet jyus Manis napījamat, bet, jo kaids cyts atīs sovā vōrdā, tū pījimsit. 44 Kai gon jyus varātu ticēt, jo jyus meklejat gūda vīns nu ūtra, bet nameklejat gūda, kas paīt vīneigi nu Dīva. 45 Nadūmojit, ka Es Tāva prīškā byušu par jyusu apvaiņōtōju. Par jyusu apvaiņōtōju byus Moizešs, uz kura jyus līkat sovas cereibas. 46 Jo jyus Moizešam byutu ticējuši, tad ari Maņ tycātu; jys tadei raksteja par Mani. 47 Bet jo jyus natycat jō rokstim, kai tad ticēsit Munim vōrdim?
1 Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi.
2 Bet Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir diķis, kuru ebrējiski sauc Betzata (Betezda), ar piecām stabu ailēm.
3 Tanīs gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu, [kas gaidīja uz ūdens kustēšanu.
4 Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni sakustināja; kuj-š tad iekāpa viņā pirmais pēc ūdens kustēšanas, tas kļuva vesels, lai kāda bija viņa slimība.]
5 Tur bija arī kāds cilvēks, kas trīsdesmit astoņus gadus bija gulējis nevesels.
6 Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka viņš jau ilgi atrodas tādā stāvoklī, saka viņam: „Vai tu gribi vesels kļūt?“
7 Slimais viņam atbildēja: „Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens sāk kustēties; bet kamēr es pats noeimu, cits jau aiziet man priekšā.“
8 Jēzus viņam saka: „Celies, ņem savu gultu un staigā!“
9 Un tūdaļ tas cilvēks kļuva vesels, paņēma savu gultu un sāka staigāt. Bet tā diena bija sabats.
10 Tad jūdi sacīja tam, kas bija dziedināts: „Šodien sabats, tev nav brīv gultu nest.“
11 Bet viņš tiem atbildēja: „Kas mani darīja veselu, tas man sacīja: Ņem savu gultu un staigā.“
12 Tie jautāja viņam: „Kas tas bija, kas tev sacīja: Ņem savu gultu un staigā?“
13 Bet izdziedinātais nezināja, kas tas bijis, jo Jēzus bija nozudis pūlī, kas bija tanī vietā.
14 Pēc tam Jēzus to atrod templī un saka viņam: „Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.“
15 Tad cilvēks nogāja pie jūdiem un viņiem sacīja, ka tas, kas viņu dziedinājis, ir Jēzus.
16 Un jūdi tāpēc sāka Jēzu vajāt, ka viņš to bija darījis sabatā.
17 Bet viņš tiem atbildēja: „Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī es darbojos.“
18 Šo vārdu dēļ jūdi vēl vairāk meklēja viņu nokaut, tāpēc ka viņš nevien sabatu neievēroja, bet arī apzīmēja Dievu par savu Tēvu, sevi pielīdzinādams Dievam.
19 Tad Jēzus turpināja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Dēls no sevis neko nevar darīt, ja viņš neredz Tēvu to darām. Jo, ko tas dara, to arī Dēls dara tāpat,
20 Jo Tēvs mīl Dēlu un tam rāda visu, ko pats dara; un viņš tam rādīs vēl lielākus darbus nekā šos, ka jūs brīnīsities.
21 Jo itin kā Tēvs uzmodina miroņus un dara tos dzīvus, tā ari Dēls dara dzīvus, ko viņš grib.
22 Jo Tēvs vairs nespriež tiesu ne par vienu, bet visu tiesu ir nodevis Dēlam,
23 Lai visi godātu Dēlu, tāpat kā viņi godā Tēvu. Kas Dēlu negodā, negodā Tēvu, kas viņu sūtījis.
24 Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas manus vārdus dzird un tic tam, kas mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvē.
25 Patiesi, patiesi, es jums saku: Nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos.
26 Jo itin kā Tēvam ir dzīvība pašam sevī, tāpat viņš arī Dēlam ir devis, lai tam būtu dzīvība pašam sevī.
27 Un viņš tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka viņš ir Cilvēka Dēls.
28 Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi,
29 Un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam.
30 Es no sevis nespēju darīt nekā. Kā es dzirdu, tā es spriežu, un mans spriedums ir taisns, jo es nemeklēju savu gribu, bet tā gribu, kas mam sūtījis.
31 Ja es viens pats liecinu par sevi, tad mana liecība nav pareiza.
32 Ir cits, kas liecina par mani, un es zinu, ka liecība, kuru viņš dod par mani, ir pareiza.
33 Jūs esat izsūtījuši pie Jāņa, un viņš patiesībai ir devis liecību.
34 Tomēr es nepieņemu liecību no cilvēka, bet to pieminu, lai jūs tiktu izglābti.
35 Viņš bija svece, kas īsu brīdi deg un spīd, bet jūs gribējāt līksmoties viņa gaismā.
36 Bet man ir lielāka liecība nekā Jāņa: Tie darbi, ko Tēvs man ir devis, lai es tos pabeidzu, šie paši darbi, ko es daru, liecina par mani. ka Tēvs mani sūtījis.
37 Un Tēvs, kas mani sūtījis, pats ir liecību devis par mani. Bet jūs viņa balsi nekad neesat dzirdējuši nedz viņa seju redzējuši,
38 Un viņa vārds nemīt jūsos, tāpēc ka jūs neticat tam, ko viņš sūtījis.
39 Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par mani!
40 Bet jūs negribat nākt pie manis, lai iegūtu dzīvību.
41 No cilvēkiem es godu nepieņemu.
42 Bet es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav jūsos.
43 Es esmu nācis sava Tēva vārdā, un jūs mani nepieņemat. Ja cits nāks savā paša vārdā, to jūs pieņemsit.
44 Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami, bet nemeklēdami godu, kas nāk no vienīgā Dieva?
45 Nedomājiet, ka es jūs apsūdzēšu pie Tēva. Jums ir savs apsūdzētājs, Mozus, uz ko jūs esat likuši savu cerību.
46 Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu ari man, jo par mani viņš ir rakstījis.
47 Bet ja jūs neticat viņa rakstiem, kā jūs ticēsit maniem vārdiem?“
