I.
1 Jākubs, Dīva un Kunga Jezus Kristus kolps sveicynoj divpadsmit ciļtis izklaidējumā.
Pōrbaudejumūs jōir iztureigim.
2 Muni brōli, tū, ka jyus kreitat dažaidūs pōrbaudejumūs, īskaitit eistā prīcā. 3 Jyus zynot: Kad jyusu ticeiba byus pōrbaudeita, tad izsauks pacīteibu. 4 Un pacīteibā ir jōīsavyngrynoj, lai jyus byutu piļneigi, bez pōrmatuma un bez tryukumim.
5 Bet jo kuram nu jums tryukst gudreibas, tys lai lyudz nu Dīva, kurs labprōt un bez pōrmatuma dūd visim, un jam tiks dūta. 6 Bet jys lai lyudz tycādams, bez šaubeišonōs. Kas šaubōs, tys ir leidzeigs jyuras viļņam, kuru vējs svaida un apgōž 7 Taids cylvāks lai nadūmoj kaut kū nu Kunga sajimt, 8 jo jys ir divkūseigs un nanūteikts cylvāks vysūs sovūs ceļūs.
9 Pazamōtais brōļs lai prīcojās par sovu paaugstynōšonu, bet 10 bogōtais par sovu pazamynōšonu, jo tei (bogōteiba) pōrīs kai zōles zīds. 11 Kad saule izlāc, ar sovu korstumu jei sakaļtei zōli, un jōs zīdi nūbērst, un jōs skaistais izskots izgaist. Tai pat arī bogōtais nūveiss vysūs sovūs ceļūs.
12 Svēteigs tys cylvāks, kas pōrbaudejumu izturēs. Un kad jys byus pōrbaudeits, tad jys sajims dzeiveibas krūni, kuru Kungs ir apsūlejis tim, kas Jū mīļoj.
13 Nivīns, kas teik kārdynōts, lai nasoka: Mani kārdynoj Dīvs. Dīvs pats uz ļaunu nateik kārdynōts, un jys arī cyta nivīna nakārdynoj. 14 Bet ikvīnu kārdynoj jō poša kōreibas, kas jū valk un paskubynoj. 15 Jo kōreiba ir izacāluse, tad jei dzemdēj grāku; un jo grāks ir padareits, tad jys nas nōvi.
16 Naļaunit sevis maldynōt, muni mīlī brōli; 17 ikvīns lobais davums un ikvīna piļneiga dōvona nōk nu augstīnes, un nūsalaiž nu gaismas Tāva, kuram nav pōrmaiņas, pat pōrmaiņu ānas.
18 Jys myusus breivprōteigi ir radejis caur patīseibas vōrdu, lai mes byutu storp Jō radeibom kai pyrmdzimtī augli.
Attaisnojūšō ticeiba.
19 Jyus, muni mīlī brōli, zinit, ka ikvīnam cylvākam jōir ōtram dzērdēšonā, bet lānam runā un lānam dusmē, 20 jo cylvāka dusme nadora tō, kas Dīva prīškā byutu taisneigi. 21 Tōpēc atmetit ikvīnu ļaunumu un ikvīnu ļaunuma ataugu un pījemit padīveigi tū vōrdu, kurs jyusūs ir īdēsteits un kurs var izpesteit jyusu dvēseles. 22 Un esit vōrda piļdeitōji, bet na klauseitōji vīn, cytaidi jyus poši sevi maldynōsit. 23 Jo kas ir vōrda klauseitōjs vīn, bet nav tō piļdeitōjs, tys ir leidzeigs cylvākam, 24 kas pats sovu vaigu spūgulī apskatejis aizīt prūjom un tyuleņ aizmērst kai jys izaskateja. 25 Bet kas piļneigajā breiveibas lykumā uzmaneigi īsadzilinoj un pi tō palīk, kas nav aizmērseigais klauseitōjs, bet gon izpiļdeitōjs dorbūs, tys caur sovim dorbim byus svēteigs.
26 Jo kas dūmōtu, ka šys asūt padīveigs, bet sovas mēles nasavaļdeitu, tys pats sovu sirdi maldynoj un jō padīveiba ir tukša. 27 Teira un nasatraipeita padīveiba Dīva Tāva prīškā ir sekūša: Apraudzeit bōriņus un atraitnes tūs vajadzeibōs un paturēt sevi nasatraipeitu nu šō pasauļa.
1 Jēkabs, Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps, sūta sveicienu divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas.
2 Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdinā-šanās,
3 Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana sagādā izturību.
4 Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim, un jums nebūtu nekāda trū-kuma.
5 Bet ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.
6 Bet lai viņš lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, līdzinās vēja dzītam un mētātam jūras vilnim.
7 Jo tāds cilvēks, vīrs ar dalītu dvēseli, nepastāvīgs visos savos ceļos,
8 Lai nedomā, ka viņš no tā Kunga ko saņems.
9 Bet lai zemais brālis lepojas ar savu augstumu,
10 Bet bagātais ar savu zemumu, jo kā zāles zieds viņš iznīks.
11 Jo saule uzlec ar savu svelmi un izkaltē zāli, un viņas zieds nokrīt, un tās vaiga skaistums iet bojā. Tāpat bagātnieks novītīs savās gaitās.
12 Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas viņu mīl.
13 Neviens kārdināšanā lai nesaka: Dievs mani kārdina, jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats viņš neviena nekārdina.
14 Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama.
15 Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks, padarīts, dzemdē nāvi.
16 Nemaldaities, mani mīļie brāļi!
17 Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes zemē, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.
18 No brīvas gribas viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu savā ziņā viņa radījumu pirmaji.
19 Zinait, mani mīļie brāļi: lai ikviens eilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties,
20 Jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību.
21 Tāpēc nolikdami visu netīrību un lielo ļaunprātību, lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles.
22 Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami.
23 Jo, ja kads ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī.
24 Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija.
25 Bet kas, ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā.
26 Ja kāds šķietas Dievam kalpojam un nesavalda savu mēli, bet maldina savu sirdi, tā kalpošana ir velta.
27 Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.
