XIX.
Pōvuls Efezā.
1 Un nūtyka, koleidz Apollo vēļ palyka Korintā, Pōvuls, apstaigōjis kolnōtūs apgobolus, atgōja uz Efezu. Te jys atroda dažus mōcekļus 2 un jim saceja: Vai jyus, pījamūt ticeibu, Svātū Goru sajēmet? Bet tī atbiļdēja: Mes pat naasam dzērdējuši, ka Svāts Gors ir. 3 Tad jys vaicōja: Kō tad kristeibā asat nūkristeiti? Tī atbiļdēja: Jōņa kristeibā. 4 Tad Pōvuls saceja: Jōņs tadei kristeja ļaudis ar grāku vaidēšonas kristeibu un aicynōja ticēt tam, kas pēc jō nōks, — Jezum. 5 Šytū izdzērduši jī pījēme kristeibu kunga Jezus vōrdā. 6 Kad Pōvuls uzlyka uz jim rūkas, nūsalaide uz jim Svātais Gors. Jī runōja svešōs volūdōs un pravītōja. 7 Vysa beja ap divpadsmit cylvāku.
8 Īīdams synagogā, jys treju mēnešu laikā drūšsirdeigi runōja un pōrlīcynojūši sludynōja Dīva vaļsteibu. 9 Kad daži, palīkūt aizcītynōti un naļaunūt sevis pōrlīcynōt, ļaužu prīškā zaimōja (Kunga) mōceibu, jys nu tim atsaškeire pats, ari mōcekļus atškeire un ikdīnas mōceja kaida Tyrana skūlā. 10 Un tys nūtyka diveju godu laikā, un visi Azijas īdzeivōtōji, kai jūdi, tai ari elleni, dzērdēja Kunga vōrdus. 11 Caur Pōvula rūkom Dīvs dareja naparostus breinumus. 12 Sliminīkim uzlyka pat mutes autus un prīkšautus, kas beja pī jō mīsas bejuši, un slimeiba nu jim atstōja, un ļaunī gori gōja prūjom. 13 Ari daži apkōrtklejojūšī jūdu ekzorcisti mēginōja kunga Jezus vōrdu pīsaukt pi tim, karajūs beja ļaunī gori, saceidami: Es jyusus zvārynoju Jezus, kuru Pōvuls sludynoj, vōrdā. 14 Tū dareja septeni jūdu vērsgoreidznīka Skena dāli. 15 Tōdēļ ļaunais gors atsasauce un jim saceja: Jezu es pazeistu, zynu ari Pōvulu, bet kas asat jyus? 16 Tad Tys cylvāks, kurā beja ļaunais gors, jim uzbruka un, divejus pōrspējis, tik stipri jūs vōrdzynōja, ka tī nu tōs sātas, pliki un cērtumim pōrklōti, aizbāga. 17 Ziņa par tū izaplateja storp visim Efezā dzeivojūšim jūdim un ellenim, un vysus pōrjēme baile, bet Kunga Jezus vōrds tyka slaveits.
18 Daudzejī ticeigī nōce, izzyna un izsyudzēja, kū beja darejuši. 19 Daudzeji citi, kas ar būršonu beja nūsadorbōjuši, atnese sovas grōmotas un, visim radzūt, tōs sadadzynōja. Tūs (grōmotu) vērteiba beja aprēkinōta uz pīcdesmit tyukstūšom sudobrinīku. 20 Tik spēceigi auga un styprynōjōs Kunga vōrds!
21 Pēc šytō Pōvuls ikš Gora nūdūmōja par Makedoniju un Achaju dūtīs uz Jeruzalemu. Jys dūmōja: Pēc tam, kad es tur byušu bejis, maņ ir jōredz Roma. 22 Tad, nūsyutejis uz Makedoniju divejus sovus paleigus, Timoteju un Erastu, pats vēļ kaidu laiku palyka Azijā.
Demetrijs ceļ namīru.
23 (Kunga) mōceibas dēļ tamā laikā izacēle lels namīrs. 24 Kaids zaltkalis, vōrdā Demetrijs, kas nu sudobra pagatavōja Artemidas svētneiceņas un caur tū sagōdōja amatnīkim lelu peļņu, 25 kai jūs, tai ari šam dorbam nūdūtūs strōdnīkus kūpā sasaucis, saceja: Veiri, jyus zynot, ka nu šō omota mums ir peļņa. 26 Bet tagad jyus taipat redzit un dzērdit, ka tys Pōvuls caur sovu mōceibu: ka tī naasūt dīvi, kas ar rūkom teik pagatavōti, pīrunōja un pi atkrisšonas pīvede daudzi ļaužu na tikai Efezā, bet ari natōli vysā Azijā. 27 Un tagad, na tikai šei omota nūzare ir apdraudāta, bet ari lelōs dīvītes Artemidas svētneica par nikū tiks skaiteita, un pat var nūtikt, ka majestate tōs, kuru vysa Azija un vyss pasauļs cīnej, sōks pagrimt. 28 Tū dzērdādami, ji ļūti aizadusmōja un klīdze: Efeza Artemida ir lela! 29 Namīrs izaplateja ari mīstā. Visi drōzēs teatrī un leidza īrōve Pōvula ceļa bīdrus Gaju un Aristarchu Makedonīti. 30 Kad Pōvuls gribēja īt pyuļa vydā, mōcekli jam tō naļōve. 31 Ari daži nu aziarchim, kas jam beja labvēleigi syuteidami pi jō lyudze, ka jys uz teatri naītu. 32 Tur klīdze kotrs pa sovam, jo sapuļce beja vātraiņa. Daudzejī pat nazynōja, kōdēļ ir sasalasejuši. 33 Tad nu pyuļa prīškā izvylka kaidu Aleksandru, kuru izbeideja jūdi. Tad Aleksandrs, pamōvis ar rūku, gribēja ļaudim runōt aizastōvēšonas runu. 34 Bet, kad pazyna, ka jys ir jūds, visi kai vīnā mutē natōļ divi stuņdes klīdze: Efeza Artemida ir lela! 35 Beigōs mīsta kanclers, nūmīrynōjis pyuli, saceja: Efeza veiri, kurs tad nu ļaudim nazyna, ka Efeza mīsts gūdynoj lelū Artemidu un jōs nu debesim nūkrytušū tālu? 36 Tai kai šytō apstreidēt nikas navar, tad jums vajaga sevi savaļdeit un naapdūmeigi nikō nadareit. 37 Jyus gon atvedet šytūs cylvākus, bet jī navā ni svātzagli, ni ari myusu dīvītes zaimōtōji. 38 Bet jo Demetrijam un jō omota bīdrim pret kū ir kaida syudzeiba, tad dēļ tō ir tīsas sēdes un tīsneši. Lai tad vīns ar ūtru tīsojās. 39 Bet, jo jums ir kaida cyta praseiba, tad tū var nūkōrtōt lykumeigā sapuļcē. 40 Tagad mes asam apdraudāti ar tū, ka myusus var par šōs dīnas namīru apsyudzēt un mums nav nikaida pamata, ar kū mes taidu burzmi varātu attaisnōt. 41 Un šytū pasacejis, jys slēdze sapuļci.
1 Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā, un, sastapis dažus mācekļus,
2 Viņš tiem sacīja: „Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?“ Tie viņam atbildēja: „Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.“
3 Viņš jautāja: „Ar kādu kristību jūs esat kristīti?“ Tie atbildēja: „Ar Jāņa kristību.“
4 Bet Pāvils sacīja: „Jānis kristīja ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tie tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir, —Jēzum.“
5 To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā.
6 Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem: tie runāja mēlēs un pravietoja.
7 Viņu bija pavisam ap divpadsmit vīru.
8 Bet viņš, iegājis sinagogā, atklāti sludināja trīs mēnešus, sarunādamies un pārliecinādams par Dieva valstību.
9 Tā kā daži nocietināja savas sirdis un neticēja, ļaužu priekšā nonicinādami šo mācību, viņš no tiem aizgāja un ņēma mācekļus savrup, ikdienas sludinādams Tiranna skolā.
10 Tas turpinājās ap divi gadi, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, dzirdēja tā Kunga vārdu, jūdi un grieķi.
11 Dievs darīja neparastus brīnumus ar Pāvila rokām,
12 Tā ka pat sviedru autus un priekšautus no viņa miesas uzlika neveseliem, un slimība tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja.
13 Daži jūdu apkārt klejojošie garu izdzinēji uzdrošinājās Kunga Jēzus vārdu piesaukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: „Es jūs apsaucu tā Jēzus vārdā, ko Pāvils sludina.“
14 Tie, kas to darīja, bija jūdu augstā priestera Skevas septiņi dēli.
15 Bet ļaunais gars, atbildēdams viņiem, sacīja: „Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu; bet kas jūs tādi esat?“
16 Un cilvēks, kupā ļaunais gars mājoja, tiem uzbruka un tos visus pievarēja, tā ka tiem kailiem un ievaino-tiem bija jābēg no šī nama.
17 Tas kļuva zināms visiem jūdiem un grieķiem, kas dzīvoja Efezā. Viņus visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Kunga Jēzus vārdu.
18 Daudzi, kas bija kļuvuši ticīgi, nāca atzidamies un izstāstīdami savus darbus.
19 Un labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu.
20 Tādā kārtā mācība auga un kļuva stipra tā Kunga spēkā.
21 Pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Achaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: „Pēc tam, kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma.“
22 Aizsūtījis uz Maķedoniju divi savus palīgus, Timoteju un Erastu, viņš pats kādu laiku palika Āzijā.
23 Tanī laikā izcēlās liels nemiers mācības dēļ.
24 Jo kāds vīrs, vārdā Demetrijs, sudrabkalis, kas no sudraba darināja Artemidas tempļus un sagādāja amat-niekiem diezgan lielu pelnu,
25 Sapulcējis tos un visus, kas ar to pašu amatu nodarbojās, sacīja: „Vīri, jūs zināt, ka no šī darba atkarājas mūsu labklājība.
26 Un jūs redzat un dzirdat, ka šis Pāvils nevien Efezā, bet gandrīz visā Āzijā ar savām runām novērsis daudz ļaužu, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti.
27 Mums draud ne tikai tas, ka šī nozare zaudē nozīmi, bet arī, ka augstās dieves Artemidas svētnīcu nonicinās, un iznīks viņas varenība, ko pielūdz visa Āzija un visa pasaule.“
28 To dzirdēdami un dusmu pārņemti, viņi sauca. „Varena ir efeziešu Arte mi da!“
29 Un visu pilsētu pārņēma nemiers. Visi traucās uz teātri, raudami līdz maķedoniešus Gāju un Aristarchu, Pāvila ceļa biedrus.
30 Kad Pāvils gribēja iet pūli, mācekļi viņam neļāva;
31 Bet arī daži Āzijas pārvaldnieki, būdami viņa draugi, sūtīja pie viņa brīdinādami, lai viņš neietu uz teātri.
32 Citi sauca šā, citi tā, jo sapulce bija izjukusi, un vairums nezināja, kādēļ bija sanākuši kopā.
33 Bet Aleksandrs, ko jūdi bija izraudzījuši, saņēma no pūļa pamācības; un viņš māja ar roku, gribēdams ļaužu priekšā sacīt aizstāvēšanās runu.
34 Kad tie manīja, ka viņš ir jūds, visi vienā balsī sāka kliegt, saukdami ap divi stundas: „Varena ir efeziešu Artemida!“
35 Bet pilsētas rakstvedis pūli nomierināja, sacīdams: „Efezieši, vai ir kāds cilvēks, kas nezinātu, ka Efezas pilsēta ir varenās Artemidas un no debesīm nokritušā tēla sargātāja?
36 Tā kā tas nav apšaubāms, jums pienākas būt mierīgiem un nepārsteigties.
37 Jūs esat atveduši šos vīrus, kas nav ne svētnīcas aplaupītāji, ne mūsu dieves zaimotāji.
38 Ja Demetrijam un viņa darba biedriem ir kaut kas pret kādu, ir tiesas dienas, un ir prokonsuli, —lai viņi sūdz cits citu.
39 Bet ja jums būtu vēl kāda cita prasība, lai to izlemj kārtējā tautas sapulcē.
40 Mums arī jābīstas, ka mūs neapsūdz par šīs dienas sacelšanos, jo nav nekāda iemesla, ar ko šo dumpi varētu attaisnot.“ To sacījis, viņš sapulci atlaida.
