XII.
Breidynōjums pret līkuleibu.
1 Tam laikam sasalaseja tik lels ļaužu daudzums, ka cyts cytam myna uz kōjom. Pyrmū Jys īsōce runōt mōceklim: Sorgojitēs farizeju rauga, tys ir līkuleibas. 2 Nikas tadei nava tai nūglobōts, ka natyktu atrosts, nikas tai nūslāpts, ka natyktu izzynōts. 3 Kū jyus runojat tymsumā, tys tiks atkōrtōts gaismā, un kū jyus kam kambarī kluseņom stōstot, tys tiks sludynōts nu jumtim.
Pamūdynōjums uz drūšsirdeibu un iztureibu.
4 Jums, sovim draugim, Es soku: Nasabeistit tūs, kas, mīsu nūnōvējuši, vairōk nikō naspēj padareit. 5 Bet Es jums parōdeišu, kō vajaga beitīs: Beistitēs Tō, kas nūnōvējis var īmest eļnē. Patīši, Es soku: Jō beistitēs. 6 Vai tad par divim vara gobolim navar nūpērkt pīcu zvērbuļu? — tumār nivīns nu jim nava Dīva prīškā aizmērsts. 7 Tadei un moti, kas ir uz jyusu golvas, visi ir saskaiteiti. Nasabeistit, jyus asat vērteigōki par daudz zvērbulim.
8 Es jums soku: Kas Mani atzeis ļaužu prīškā, tū atzeis ari Cylvāka Dāls eņgeļu prīškā. 9 Bet kas Manis aizalīgs ļaužu prīškā, tō Es aizalīgšu Dīva eņgeļu prīškā. 10 Kas izsaceitu kaidu vōrdu pret Cylvāka Dālu, tam vēļ tiks atlaists, bet kas zaimōtu Svātū Goru, tys atlaisšonas nasajims.
11 Kad jyusus vodōs uz synagogom, īrednim un vērsinīkim, tad nasaryupejit, kai sevi aizstōvēt un kū runōt. 12 Gon jau Svātais Gors jyusus tamā breidī īmōceis, kas sokoms.
Pōrsorgōjums pret montkōreibu.
13 Kaids nu ļaužu pulka Jō lyudze: Mōceitōj, pīsoki munam brōļam, ka jys sadaleitu ar mani montōjumu. 14 Jys tam atbiļdēja: Cylvāks, kas tad Mani par tīsnesi un montōjumu daleitōju pi jums ir īcēlis?
15 Un Jys saceja tōļōk: Sorgojitēs uzmaneigi nu ikvīnas montkōreibas. Lai ari kaids dzeivōtu pōrpiļneibā, tūmār jō dzeive nava atkareiga nu jō monta.
16 Tad jim pastōsteja pīleidzeibu: Kaidam bogōtnīkam beja dryva, kas deve jam bogōtu ražu. 17 Jys dūmōja pats sevī: Kū lai doru? Maņ tadei nav vītas, kur augļus nūlikt. 18 Un jys saceja: Es dareišu tai: Nūjaukšu sovus škyuņus un izbyuvēšu jaunus lelōkus. Tur varēšu nūlikt vysus augļus un vysu sovu montu, 19 un sovai dvēselei teikšu: Dvēsele, tev ir daudzi monta, dēļ ļūti daudzim godim sakrōts, atsapyut, ēd, dzer un prīceigi padzeivoj. 20 Bet Dīvs tam pasaceis: Tu muļkis, šūnakt pat tova dvēsele nu tevis tiks atsaukta. Kam tad tys pīdarēs, kū esi sakrōjis? 21 Tai nūteik tam, kas dēļ sevis montu krōj, bet Dīva prīškā nava bogōts.
Pōrmēreigōs ryupes ir līkas.
22 Tad Jys saceja sovim mōceklim: Tōpēc Es jums soku, nasaryupejit pōrōk par dzeivi, — kū ēssit, ni ari par mīsu, — kū apviļksit. 23 Tadei dzeive ir vērteigōka par ēdīni, un mīsa par apgērbu. 24 Jemit vārā kraukļus. Jī tadei ni sēj, ni pļaun, jim navā ni klēts, ni škyuņa, bet Dīvs jūs baroj. Bet jyus asat vērteigōki par putnim. 25 Un kas tad var caur pyulem pīlikt sovam myužam kaut vīnu ūlekti. 26 Jo jyus tōs vysnīceigōkōs līteņas navarit izdareit, kōpēc tad ryupejitēs par cytom lītom. 27 Apskotit lilijas, kai jōs aug, jōs tadei ni strōdoj, ni sprēž. Bet Es jums sōku, ka pats Salomons vysā sovā slavā nasagērbe tai, kai vīna nu jom. 28 Jo tad zōli, kas šudiņ uz teiruma stōv, bet reit tiks īmasta ceplī, Dīvs tai apgērb, tū vairōk jyusus, jyus mozticeigī. 29 Tai tad navaicojit, kū jyus ēssit, kū dzersit, un nasaryupejit pōrōk. 30 Par tū ryupejās šō pasauļa pogōni; jyusu Tāvs tadei zyna, ka tys jums ir vajadzeigs. 31 Bet pyrmōk meklejit (Dīva) vaļsteibas un jōs taisneibas, un tys (vyss) jums byus pīlykts klōtu.
Krōjums dabasūs.
32 Nasabeisti, mozais puļceņ, — jyusu Tāvam tadei labpatyka dūt jums vaļsteibu. 33 Pōrdūdit tū, kū turit, un izdolit žāļsirdeibas dōvonōs. Īgōdojit sev krōjumu, kas napalīk vacs, — naizsmeļamu krōjumu dabasūs, kur zaglis navar pītivēt un kūde iznycynōt. 34 Tadei kur ir jyusu krōjums, tur byus ari jyusu sirds.
Pīleidzeiba par mūdrū kolpu.
35 Jyusu gūrnim jōbyun apjūztim, un lukturim (rūkōs) aizdagtim. 36 Pošim jōbyun taidim, kai kolpim, kas gaida sova kunga nu kōzom atsagrīžam, lai jam, kai tik sōks klaudzynōt, tyuleņ atdareitu. 37 Laimeigi tī kolpi, kurus kungs atgōjis atrass nūmūdā. Patīši, Es jums soku: Jys apsajūzis, liks tim nūsēst un jim kolpōs. 38 Jo atīs ūtrōs vai trešōs nakts sardzes laikā un tai atrass, tad laimeigi ir tī (kolpi).
39 Bet īvārojit tū: Jo saiminīks zynōtu, kurā stuņdē zaglis atīs, tad jys byutu nūmūdā un naļautu tam īsalauzt sovā mōjā. 40 Esit tad gataveibā, o Cylvāka Dāls atīs tamā stuņdē, kod nadūmōsit.
41 Tad Pīters vaicōja: Kungs, vai šitei pīleidzeiba atsateic tikai uz mums vai ari uz visim? 42 Kungs saceja: Kas tad ir tys uzticeigais un gudrais pōrvaļdnīks, kuru kungs īcēle par sovu saimi, lai jys dūtu tim nūteiktā laikā bareibu? 43 Laimeigs tys kolps, kuru kungs atgōjis atrass tai dorūt. 44 Patīši, Es jums soku: Jys īceļs tū par vysas sovas maņteibas (pōrvaļdnīku). 45 Bet jo tys kolps pats sovā sirdī teiktu: Muns kungs ar atnōkšonu kavejās, un ka sōktu kolpus un kolpyunes sist; pats ēst, dzert un nūsadzert, 46 tad taida kolpa kungs atīs tamā dīnā, kod jys nagaida un stuņdē, kuras nazyna. Tad jys liks jū sakopōt un pazeimōs jam vītu reizē ar naticeigim. 47 Bet tys kolps, kas, zynōdams kunga vaļu, tūmār nadareitu saskaņā ar jō vaļu, sajims daudzi sitīņu. 48 Turpretim tys, kas nazynūt dora tū, kas peļnej sitīņus, dabōs tikai nadaudz sitīņu. Kam ir daudzi dūts, nu tō daudzi tiks praseits, kam daudzi ir uztycāts, nu tō daudzi tiks pīpraseits.
K. Jezum pakaļīšona ir saisteita ar pašuzpurēšonūs.
49 Es asmu nōcis mest guni vērs zemes un nikō cyta nagrybu, kai vīn, ka jei dagtu. 50 Bet Maņ vēl jōpījam vīna kristeiba, un Es asmu namīrā, koleidz tys naizapiļdeis. 51 Dūmojit, ka Es atgōju vērs zemes mīra nastu? Nimoz nā, — Es jums soku — škeļšonōs. 52 Sōcūt nu šō breiža, pīci nasadareigi dzeivōs vīnā sātā: Trejs ceļsīs divejim pretim, un divi trejim. 53 Tāvs ceļsīs pret dālu, un dāls pret tāvu, mōte pret meitu, un meita pret mōti, veira mōte pret sovu vadaklu, un vadakla pret veira mōti.
Ar Dīvu jōizleigst dzeives laikā.
54 Tad Jys saceja ļaužu pulkim: Kad jyus īraugat nu vokorim ceļūšūs mōkūni, tad tyuleņ sokot: Byus leits, — un tai ari nūteik, bet, 55 kad pyuš dīnvydu vējs, sokot: Byus korsts laiks, — un tai ari nūteik. 56 Līkuli! Debess un zemes parōdeibas jyus prūtat nūvērtēt, bet šytō laika kōpēc nanūvērtejat.
57 Kōpēc jyus nu sevis pošim nasprīžat, kas ir taisneiba? 58 Koleidz ar sovu pretinīku ej uz īredni, pyulejīs pa ceļam nu jō tikt vaļā, ka tevis nanūdūtu tīsnešam, un tīsnesis tīsas kolpam, un tīsas kolps naīslūdzeitu cītumā. 59 Es tev soku, ka naizīsi nu turīnes ōrā, koleidz nanūmoksōsi pādejō naudas gabaleņa.
1 Un kad daudz tūkstošu ļaužu sapulcējās, tā ka cits citu tikko nesamina, tad Jēzus iesāka sacīt saviem mācekļiem: „Sargaities no farizēju rauga, tas ir no viņu liekulības.
2 Bet nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā.
3 Tāpēc visu, ko jūs esat teikuši tumsā, to dzirdēs gaismā, un, ko jūs ausī esat čukstējuši istabā, to sludinās no jumtiem.
4 Jums, saviem draugiem, es saku: Nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt.
5 Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: Bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiešām, es saku: To bīstieties.
6 Vai piecus zvirbuļus nepārdod par divām artavām? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā.
7 Tāpat arī jums visi galvas mati ir skaitīti. Nebīstieties, jūs esat vairāk vērti nekā daudz zvirbuļu.
8 Bet es jums saku: Katru, kas mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā;
9 Bet kas mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā.
10 Un katram, kas teiks ko pret Cilvēka Dēlu, tam to piedos. Bet tam, kas zaimos Svēto Garu, to nepiedos.
11 Kad tie nu jūs vedīs savās sinagogās valdības iestāžu un valdinieku priekšā, nerūpējieties par to, kā jūs sevi aizstāvēsit jeb ko teiksit,
12 Jo Svētais Gars jūs mācīs tai brīdī, ko jums būs runāt.“
13 Tad kāds no ļaužu pulka sacīja viņam: „Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā.“
14 Bet viņš tam atbildēja: „Cilvēks, kas mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?“
15 Un viņš tiem sacīja: „Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.“
16 Un viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: „Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu.
17 Un viņš sāka pie sevis spriest: Ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt.
18 Un viņš turpināja: To es darīšu: es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu
19 Un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies.
20 Bet Dievs uz viņu sacīja: Tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?
21 Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.“
22 Ūn viņš sacīja saviem mācekļiem: „Tāpēc es jums saku: Nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities.
23 Jo dzīvība ir labāka nekā barība, un miesa labāka nekā apģērbs.
24 Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. Cik daudz vairāk jūs esat vērti nekā putni.
25 Kujrš jūsu starpā ar visu savu zūdīšanos var savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?
26 Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat, ko jūs zūdāties pārējo lietu pēc?
27 Ņemiet vērā lilijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām.
28 Bet ja jau zāli laukā, kas šodien aug, bet rīt tiek krāsnī mesta, Dievs tik skaisti apģērbj, cik vairāk jūs, jūs mazticīgie!
29 Tāpēc neraizējieties ari jūs par to, ko ēdīsit un ko dzersit, un neuztraucieties,
30 Jo visu to meklē pasaules tautas. Jūsu Tēvs jau zina, ka jums viss tas vajadzīgs.
31 Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas.
32 Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību!
33 Pārdodiet savu īpašumu un izdalait to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt.
34 Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.
35 Lai jūsu gumi ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg:
36 Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs.
37 Svētīgi tie kalpi, kupus kungs pārnākot atrod nomodātiešām, es jums saku, ka viņš, apsējis priekšautu, tos apsēdinās, apstaigās visus un tiem kalpos.
38 Un ja viņš nāktu nakts vidū vai pirmajos gaiļos un tos atrastu nomodā, svētīgi tie!
39 Bet to zinait, ja nama kungs zinātu, kupā stundā nāks zaglis, viņš neļautu tam ielauzties savā namā.
40 Tāpat arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat.“
41 Tad Pēteris viņam jautāja: „Kungs, vai tu šo līdzību stāsti mums, vai visiem?“
42 Un tas Kungs teica. „Kas gan ir uzticamais un sapratīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi, lai tas laikā dotu piederīgo barību?
43 Svētīgs tas kalps, kupu kungs atnācis atradis tā darām.
44 Tiešām, es jums saku, viņš to iecels pār visu savu īpašumu!
45 Bet ja kalps savā sirdi domās Mans kungs kavējas nākt, un sāks sist kalpus un kalpones, nodosies ēšanai un dzeršanai un piedzersies,
46 Tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to nesagaida, un stundā, kupu tas nezina: viņš viņu šķels pušu un dos viņam viņa algu līdz ar neticīgiem.
47 Šāds kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu.
48 Bet kas nezinādams būs darījis to, ar ko viņš pelnījis sitienus, dabūs maz. Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs, un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs.
49 Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā es vēlētos, kaut tā jau degtu!
50 Bet man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā man ir bail, kamēr tā būs pabeigta.
51 Vai jums šķiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt ne! es jums saku, bet šķelšanos!
52 Jo no šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem, un divi pret trim,
53 Tēvs pret dēlu, un dēls pret tēvu, māte pret meitu, un meita pret māti, vīra māte pret vedeklu, un vedekla pret vīra māti!“
54 Un uz ļaudīm viņš sacīja: „Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: Būs lietus—un tā arī notiek;
55 Un kad no dienvidiem pūš vējš, jūs sakāt: Būs karstums—un tā notiek.
56 Liekuļi, par zemes un debess izskatu jūs protat spriest, kāpēc jūs neprotat spriest par šo laikmetu?
57 Un kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība?
58 Jo, ja tu ar savu pretinieku ej pie priekšnieka, centies ar viņu vēl cēlā izlīgt, lai viņš tevi nevestu pie soģa, un soģis tevi nenodod uzraugam, un uzraugs tevi neiemet cietumā.
59 Es tev saku, no turienes tu neiziesi, kamēr nebūsi nomaksājis pēdējo artavu.“
