XXV.
Pīleidzeiba par desmit jaunovom.
1 Vai otkon, dabasu vaļsteiba ir pīleidzynojama desmit jaunovom, kuras, pajāmušas lukturus, izgōja satikt leigovaini (un leigovu). 2 Pīcas nu jom beja naprōteigas un pīcas gudras. 3 Tōs naprōteigōs, jimdamas lukturus, napajēme ar sevi leidza eleja. 4 Bet gudrōs pajēme reizē ar lukturim ari eleju sovūs traukūs. 5 Tai kai leigovaiņs aizakavēja, vysas sōce snaust un aizmyga. 6 Ap pušnaktim atskanēja saucīņs! Raug, leigovaiņs! Izejit jō satyktu! 7 Tad vysas tōs jaunovas pīsacēle un kōrtōja savus lukturus. 8 Naprōteigōs lyudze nu gudrajom: Īdūdit mums sova eleja, jo myusu lukturi dzīst. 9 Bet gudrōs atbiļdēja: Ka napītryuktu kai jums, tai ari mums, lobōk ejte uz pōrdevējim un nūpērcit sev. 10 Koleidz staigōja pērktu, atgōja leigovaiņs; un tōs, kuras beja gataveibā, īgōja ar jū kōzu nomā, un durovas tyka aizslāgtas. 11 Vēļōk tad atnōce palykušōs jaunovas un saceja: Kungs, Kungs, atdori mums! 12 Bet Jys atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Es jyusu napazeistu. 13 Esit tad nūmūdā, jo nazynat ni tōs dīnas, ni tōs stuņdes.
Pīleidzeiba par talentim.
14 Nūtiks tai, kai pi cylvāka, kurs izceļōdams sasauce sovus kolpus un uzticēja jim sovu montu. 15 Vīnam pamete pīcus talentus, ūtram divi, trešam vīnu; sevkuram pēc jō spējom un tyuleņ aizbrauce prūjom. 16 Īdams tys, kas pīcus talentus sajēme, strōdōja ar jim un nūpeļneja vēļ pīcus. 17 Taipat ari tys, kas divejus talentus beja sajēmis, nūpeļneja vēļ divejus. 18 Bet tys, kas tū vīneigū beja sajēmis, izgōjis aproka sova kunga naudu zemē. 19 Pēc gara laika tūs kolpu kungs atbrauce atpakaļ un sōce ar jim rēkinōtīs. 20 Tad gōja klōtu tys, kas beja sajēmis pīcus talentus, atnese vēļ pīcus talentus un saceja: Kungs, tu maņ uzticēji pīcus talentus. Raug, es nūpeļneju klōt vēļ pīcus. 21 Jō kungs atbiļdēja: Labi, tu esi lobs un uzticeigs kolps! Tai kai tu beji uzticeigs pi mozuma; ej nyu sova kunga prīcā. 22 Tad pīnōcis tys ar divejim talentim saceja: Kungs, tu maņ uzticēji divejus talentus. Raug, es nūpeļneju klōt vēļ divejus. 23 Kungs jam atbiļdēja: Labi, tu esi lobs un uzticeigs kolps! Tai kai tu beji mozumā uzticeigs, es tev uzticēšu daudzumu; ej nyu sova kunga prīcā. 24 Tad pīgōja klōt ari tys, kam beja dūts vīns talents, un saceja: Kungs, es zynu, ka tu esi borgs cylvāks; tu pļaun tur, kur naesi sējis un losi tur, kur naesi bōrstejis. 25 Tōpēc maņ beja tevis bais, un es tovu talentu aproku zemē. Še, sajem tū, kas tev pīdar. 26 Bet kungs jam atbiļdēja: Tu esi ļauns un slynks kolps! Tu tadei zynōji, ka es pļaunu tur, kur naasmu sējis, un losu tur, kur naasmu bōrstejis? 27 Tev vajadzēja tad munu naudu īdūt naudas augļōtōjim, lai es atgōjis sajimtu tū, kas maņ pīdar, ar auglim. 28 Tōpēc atjemit nu jō tū talentu un atdūdīt tam, kam ir desmit talentu. 29 Jo gon tam, kam ir, byus vēļ pīlykts, un jam byus pōrpiļneiba; bet nu tō, kam nav, tiks atjimts ari tys, kas jam vēļ ir. 30 Un tū nalīteigū kolpu metit ōrejā tymsumā; tur byus vaidēšona un zūbu grīzšona.
Postora tīsas aproksts.
31 Kad Cylvāka Dāls nōks sovā gūdā un ar jū visi eņgeli, tad Jys nūsasēss sovas gūdeibas krāslā. 32 Pret jū byus sapuļceitas vysas tautas, un Jys atškērs vīnus nu ūtrim tai pat, kai gons atškir vuškas nu ōžim. 33 Un nūstōdeis vuškas pa sovai lobajai un ōžus pa sovai kreisajai rūkai.
34 Tad Kēneņš teiks tim, kas byus pa Jō lobajai rūkai: Ejte, muna Tāva svēteitī! Īmontojit sev kēnesti, kura jums ir sagatavōta nu pasauļa dybynōšonas. 35 Jo gon, kad Es beju izaļcis, jyus Mani pabarōjot, kad beju slōpstūšs, jyus Mani padzirdejot, kad beju ceļā, jyus Mani pījēmet mōjōs, 36 kad beju plyks, jyus Mani apgērbet, kad beju slyms, jyus Mani apraudzejot, kad beju cītumā, jyus Mani apmeklējot. 37 Tūlaik taisneigī atbiļdēs saceidami: Kungs, kod gon mes asam redzējuši Tevi izolkušu un byutu pabarōjuši, vai ari slōpstūšu un byutu padzirdejuši? 38 Kod mes asam redzējuši Tevi ceļā un pījāmuši mōjōs? Kod plyku un byutu apgārbuši? 39 Kod mes Tevi byutu redzējuši slymu, vai ari cītumā un atgōjuši pi Tevis? 40 Un atbyldādams Kēneņš jim saceis: Patīši, es Jums soku, kū asat padarejuši vīnam nu tim vysmozōkajim munim brōlim, tū jyus asat padarejuši maņ pošam.
41 Pēc tam Jys teiks tim, kas byus pa Jō kreisajai rūkai: Ejte jyus nūst nu Manis, nūlōdātī, uz myužeigū guni, kura ir sagatavōta valnam un jō eņgelim! 42 Jo gon, kad Es beju izaļcis, jyus naīdevet Maņ ēst, kad Es beju slōpstūšs, jyus naīdevet dzert, 43 kad Es beju ceļā, jyus napījēmet Manis mōjōs, kad Es beju plyks, jyus naapgērbet Manis, kad beju slyms, un cītumā, jyus Manis naapcīmōjot. 44 Tad vini vaicōs saceidami: Kungs, kod gon mes byutu Tevi redzējuši olkstūšu, vai slōpstūšu, vai ceļā, vai plyku, vai slymu, vai cītumā asūšu un byutu Tev napakolpōjuši? 45 Tūlaik Jys tim atbiļdēs saceidams: Patīši, Es jums soku, kō jyus ikreizes naasat darejuši vīnam nu šitim vysmozōkajim, tō jyus naasat darejuši Maņ pošam.
46 Un šitī nūgrims myužeigōs mūkōs, bet taisneigī īīs myužeigā dzeivē.
1 „Tad debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim.
2 Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras.
3 Jo ģeķīgas ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi.
4 Bet gudrās paņēma sev līdzi ar lukturiem arī eļļu savos traukos.
5 Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnauda un gulēja.
6 Bet nakts vidū balss atskanēja: Redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim.
7 Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus.
8 Bet ģeķīgas sacīja gudrajām: Dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest.
9 Bet gudrās atbildēja un sacīja: Tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem unpērciet sev.
10 Un kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza.
11 Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: Kungs, kungs, atdari mums!
12 Bet tas atbildēja un sacīja: Patiesi, es jums saku, es jūs nepazīstu.
13 Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu nedz stundu, kufā Cilvēka Dēls nāks.
14 Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu,
15 Un vienam viņš deva piecus talantus (podus), otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja.
16 Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talantus (podus), darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus.
17 Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt.
18 Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un jeraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu.
19 Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem.
20 Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talantus, atnesa vēl piecus un sacīja: Kungs, tu man iedevi piecus talantus, redzi, es sapelnīju vēl piecus.
21 Un viņa kungs sacīja tam: Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā!
22 Arī tas, kas bija dabūjis divus talantus, atnāca un sacīja: Kungs, tu man iedevi divus talantus; redzi, es sapelnīju vēl divus.
23 Viņa kungs sacīja tam: Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.
24 Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talantu un sacīja: Es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauji, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis.
25 Es baidījos, un aizgāju un apraku tavu talantu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.
26 Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: Tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis,
27 Tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainitājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem.
28 Tāpēc ņemiet viņa talantu un dodiet to tam, kam ir desmit talantu.
29 Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir.
30 Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.
31 Bet kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā, un visi eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs uz sava godības krēsla.
32 Un visas tautas tiks sapulcētas viņa priekšā; un viņš tās šķirs, kā gans šķijr avis no āžiem,
33 Un statīs avis pa savu labo, bet āžus pa kreiso roku.
34 Tad ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: Nāciet šurp, jūs mana tēva svētītie, iemantojiet valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.
35 Jo es biju izsalcis, un jūs esat mani paēdinājuši; es biju izslāpis un jūs esat mani dzirdinājuši; es biju svešinieks, un jūs esat mani uzņēmuši.
36 Es biju pliks, un jūs esat mani apģērbuši; es biju slims, un jūs esat mani apmeklējuši; es biju cietumā, un jūs esat nākuši pie manis.
37 Tad taisnie atbildēs viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsālījušu un tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un tevi dzirdinājuši?
38 Kad mēs esam tevi redzējuši kā svešinieku un tevi uzņēmuši? Vai pliku un tevi apģērbuši?
39 Kad mēs esam tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie tevis?
40 Tad ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: Patiesi es jums saku: ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.
41 Tad viņš ari sacīs tiem, kas pa kreiso roku: Hita nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem.
42 Jo es biju izsalcis, un jūs neesat mani paēdinājuši; es biju izslāpis, un jūs neesat mani dzirdinājuši.
43 Es biju svešinieks, un jūs neesat mani uzņēmuši; es biju pliks, un jūs neesat mani apģērbuši; es biju slims un cietumā un jūs neesat mani apmeklējuši.
44 Tad tie arīdzan viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu, vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam tev kalpojuši?
45 Tad viņš tiem atbildēs un sacīs: Patiesi, es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan man neesat darījuši.
46 Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvē.“
