IX.
K. Jezum ir grāku pīdūšonas vara.
1 Pēc tam, īsēdis laivā, Jys pōrsacēle pōri un atgōja uz sovu mīstu. 2 Un, raug, te atnese Jam vīnu krampa sarautū, guļūšu uz gultas. Jezus, radzādams jūs ticeibu, krampa sarautajam saceja: Esi drūss, dāls, grāki tev ir atlaisti.
3 Tad daži Rokstim mōceitī runōja storp sevi: Šytys zaimoj Dīvu! 4 Un Jezus, radzādams jūs dūmas, saceja: Kōpēc jyus ļaunu dūmojat sovōs sirdis? 5 Kas tad vīgļōk pasokoms: tev ir atlaisti grāki; vai saceit: Celīs un staigoj? 6 Bet lai jyus zynōtu, ka Cylvāka Dālam ir vērs zemes vara atlaist grākus, — saceja krampa sarautajam: Celīs augšā, jem sovu gultu un ej uz sovu sātu! 7 Un jys pīsacēlis, aizgōja uz sovu sātu. 8 Tū radzādami, ļaužu puļki ļūti nūsabeida un slavēja Dīvu, kas cylvākim ir devis taidu varu.
Mateusa paaicynōšona.
9 Nu turīnes īdams tōļōk, Jezus īraudzeja vīnu cylvāku, Mateusu vōrdā, sēžūt pi muitas golda, un jam saceja: Ej Maņ pakaļ! Tys pīsacēlis gōja Jam pakaļ.
10 Un nūtyka, ka Jezus beja mōjā pī golda, daudz muitinīku un grēcinīku sagōja ījemt vītu ar Jū un Jō mōceklim. 11 Tū radzādami, farizeji saceja Jō mōceklim: Kōpēc jyusu Mōceitōjs ād reizē ar muitinīkim un grēcinīkim? 12 Tū dzērdādams, Jezus saceja: Na vasalajim, bet gon slymajim ir vajadzeigs ōrsts. 13 Ejte un mōcitēs saprast, kū tys nūzeimoj: Es grybu žāļsirdeibas, bet na upura. Jo Es naasmu nōcis aicynōt taisneigūs, bet gon grēcinīkus.
Gavēņa līta.
14 Tad atgōjuši pi Jō Jōņa mōcekļi saceja: Kōdēļ tad mes un farizeji tik daudzi gavejam, bet tovi mōcekli gavēņa naītur? 15 Jezus tim atbiļdēja: Vai tad kōzinīki var byut nūskumuši, koleidz pi jim ir leigovaiņs? Gon atīs dīnas, kad nu jim atjems leigovaini, un tad jī gavēs.
16 Nikas tadei nalīk vacim svōrkim jauna audakla īlōpa, jo cytaiž, īlōps var nu svōrkim atpleist, un pleisums var palikt vēļ lelōks. 17 Tai pat nikas jauna veina nalej vacūs traukūs, jo cytaiž, trauki var sapleist, veins iztecēt, un trauki īt zudumā. Bet gon jaunu veinu lej jaunūs traukūs, un tad obi divi uzagloboj.
K. Jezus pīceļ nūmyrušū.
18 Kad Jys jim tai runōja, raug, pīgōjis pi Jō vīns vērsinīks pagūdynōja Jū un saceja: Kungs: tikkū nūmyra muna meita. Bet aizej, uzlic uz jōs sovu rūku un jei byus dzeiva. 19 Un cēlīs, Jezus kūpā ar sovim mōceklim aizgōja jam pakaļ.
20 Un, raug, vīna sīvīte, kura jau divpadsmit godu slymōja ar ašņa tecēšonu, pīgōja pi Jō nu aizmugures un dasadyure pi Jō svōrku veiles. 21 Jei sevī saceja: Jo tik dasadūršu pi Jō svōrkim, es palikšu vasala. 22 Bet Jezus, atsagrīzis un jū īraudzejis, saceja: Esi drūsa, meit, tova ticeiba tevi izglōbe. Un tamā pat breidī sīvīte palyka vasala.
23 Atgōjis uz vērsinīka mōju, un īraudzejis stabulātōjus un trūkšņojūšū pyuli, Jezus tim saceja: 24 Ejte prūjom! Meitine tadei nav nūmyruse, bet tikai guļ. Un tī Jū izsmēja. 25 Kad pyuļs beja izdzonōts, Jys īgōjis īškā, pajēme jū aiz rūkas, un meitine pīsacēle. 26 Un ziņa (par nūtykušū) izaplateja pa vysu tū apvydu.
K. Jezus padora vasalus oklūs un valna apsāstu.
27 Kad Jezus nu turīnes gōja tōļōk, divi oklī sekōja pēc Jō, klīgdami un saceidami: Davida dāls, apsažāloj par mums. 28 Un tikkū Jys beja īgōjis sātā, tī oklī pīgōja klōtu, un Jezus jim saceja: Vai jyus ticit, ka es spēju tū izdareit? Jī atbiļdēja: Jā, Kungs. 29 Tad Jys pīsadyure pi jūs acim, saceidams: Kai tycat, tai lai jums nūteik. 30 Un jūs acis atsavēre. Bet Jezus tūs breidynōja, saceidams: Raugat, ka šytō nikas naizzynōtu. 31 Bet jī aizgōjuši izdaudzynōja pa vysu tū apvydu.
32 Jim izejūt, raug, atnese pi Jō vīnu māmu, valna apsāstu. 33 Kad valns beja izdzeits, māmais sōce runōt. Ļaudis breinōdamīs saceja: Vēļ nikod nikas tam leidzeigs Izraelī nav radzāts! 34 Bet farizeji saceja: Jys valnus izdzan caur valnu vērsinīku.
K. Jezus leidzcīteiba.
35 Un Jezus apstaigōja vysus mīstus un sadžas, mōceidams tūs synagogōs, sludynōdams kēnests Evangeliju un dzīdynōdams ikvīnu slimeibu un ikvīnu vōjumu. 36 Radzādams ļaužu pulkus, jim leidzcīte; jo jī beja nūvōrguši un nūlaisti, kai vuškas, kurom navā gona. 37 Tūlaik Jys sovim mōceklim saceja: Pļōves lauks gon ir lels, bet strōdnīku moz. 38 Tōpēc lyudzit pļōves lauka saiminīku, lai syuta uz sovu lauku strōdnīkus.
1 Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca savā pilsētā.
2 Un redzi, pie viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, viņš sacīja uz triekas ķerto: „Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.“
3 Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: „Šis zaimo Dievu.“
4 Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: „Kāpčc jūs domājat ļaunu savās sirdis?
5 Kas ir vieglāk? vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, vai sacīt: celies un staigā?
6 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot“ —viņš saka uz triekas ķerto. „Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!“
7 Un tas cēlās un gāja uz mājām.
8 Bet kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem.
9 Un kad Jēzus no turienes aizgāja, viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam, un saka uz to: „Nāc man pakaļ.“ Un tas cēlās un sekoja viņam.
10 Un notika, tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitinieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un viņa mācekļiem pie galda.
11 Kad farizēji to redzēja, tie sacīja viņa mācekļiem: „Kāpēc jūsu mācītājs ēd kopā ar muitiniekiem un grēciniekiem?“
12 Bet viņš, to dzirdēdams, sacīja: „Ne veseliem vajaga ārsta, bet slimiem.
13 Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.“
14 Pēc tam Jāņa mācekļi atnāca pie viņa un sacīja: „Kāpēc mēs un farizēji gavējam, bet tavi mācekļi negavē?“
15 Un Jēzus tiem sacīja: „Vai kāzu ļaudis var bēdāties, kamēr līgavainis pie viņiem? Bet nāks dienas, kur viņiem atņems līgavaini, tad tie gavēs.
16 Neviens nelāpa vecas drēbes ar jaunas vadmalas ielāpu: jo ielāps noplīst no drēbēm, un plīsums paliek lielāks.
17 Ari jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos, citādi trauki saplīst, un vīns izlejas, un trauki iet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos traukos, tad abi paliek veseli.“
18 Un viņam ar tiem tā runājot, redzi, viens vecākais atnāca, metās viņa priekšā zemē un sacīja: „Mana meita nupat nomira, bet nāc, uzliec tu viņai savu roku, tad tā taps dzīva.“
19 Un Jēzus cēlās un sekoja viņam ar saviem mācekļiem.
20 Un redzi, viena sieva, kas divpadsmit gadus bija slimojusi ar asiņošanu, pienāca no muguras un aizkāra viņa drēbju vīli,
21 Jo tā sacīja pati pie sevis: „Kaut tik vien viņa drēbes varētu aizkart, tad es taptu vesela.“
22 Tad Jēzus, atgriezies un to ieraudzījis, sacīja: „Ņemies drošu sirdi, mana meita! Tava ticība tev palīdzējusi.“ Un sieva tapa vesela tanī pašā stundā.
23 Kad Jēzus ienāca vecākā namā un redzēja stabulniekus un ļaužu troksni,
24 Viņš tiem uzsauca: „Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet gul.“ Un tie viņu izsmēja.
25 Bet kad ļaužu pulku izdzina ārā, viņš iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās.
26 Un šī slava izpaudās pa visu zemi.
27 Un kad Jēzus no turienes aizgāja, divi akli sekoja viņam, brēkdami un sacīdami: „Tu, Dāvida dēls, apžēlojies par mums!“
28 Un viņam namā ieejot, aklie tam piegāja klāt, un Jēzus tiem saka: „Vai jūs ticat, ka es to spēju darīt?“ Tie viņam atbild: „Ticam, Kungs!“
29 Tad tas aizkāra viņu acis un sacīja: „Lai jums notiek pēc jūsu ticības.“
30 Un viņu acis atvērās, un Jēzus tiem piekodināja, sacīdams: „Pielūkojiet, ka neviens to nedabū zināt.“
31 Bet tie aizgāja un izdaudzināja viņu pa visu to zemi.
32 Kad tie bija aizgājuši, redzi, pie viņa amesa mēmu, ļauna gara apsēstu cilvēku.
33 Un kad ļaunais gars bija izdzīts, mēmais sāka runāt. Tad ļaudis brīnījās un sacīja: „Tādas lietas Israēlā vēl nekad nav notikušas.“
34 Bet farizēji sacīja: „Viņš izdzen ļaunos garus ar ļauno garu virsnieka palīdzību.“
35 Un Jēzus apstaigāja visas pilsētas un sādžas, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības evaņģēliju un dziedinādams visas sērgas un slimības.
36 Un kad viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana.
37 Tad viņš saka uz saviem māce-kļiem: „Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz.
38 Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.