XIV.
Jōņa Kristeitōja nōve.
1 Tamā laikā tetrarchs Erods, izdzērdis par Jezus gūdu, 2 saceja sovim kolpim: Tys ir Jōņs Kristeitōjs. Jys ir pīsacēlis nu myrūnim un tōdēļ breinumi nūteik caur jū.
3 Erods tadei beja, sova brōļa Filipa sīvas Erodiades dēļ, licis Jōni apcītynōt, sasīt un īmest cītumā. 4 jo Jōņs tam saceja: Tev nava breivi jōs turēt, 5 Un jys gribēja jū nūnōvēt, bet beidōs ļaužu, jo jī atzyna tū par pravīti.
6 Bet Eroda dzimšonas svineibōs, Erodiades meita doncojūt īpatyka Erodam. 7 Tōpēc jys zvārādamīs pīsūleja jai dūt vysu, kū vīn jei praseitu. 8 Jei, sovas mōtes pīrunōta, saceja: Dūd maņ uz bļūdas Jōņa Kristeitōja golvu. 9 Kēneņš nūskuma. Bet, sova zvārasta un cīmeņu dēļ, pavēlēja dūt. 10 Pasyuteidams uz cītumu, lyka tur nūcērst Jōņam golvu. 11 Un jō golva tyka uz bļūdas atnasta un atdūta meitinei; un tei aiznese jū sovai mōtei.
12 Tad atgōjuši jō mōcekli pajēme jō mīsu, paglōbōja jū un nūgōjuši pastōsteja Jezum.
13 Tū izdzērdis Jezus aizceļōja laivā uz vīnu nūmaļ asūšu vītu. Bet ļaudis izdzērduši gōja kōjom nu mīsta Jam pakaļ. 14 Un izīdams Jezus īraudzeja lelus ļaužu pulkus, cīte jim leidza un jūs sliminīkus padareja vasalus.
Maizes pavairōšonas breinums.
15 Bet, ka palyka vālu, pīgōja pi Jō mōcekli un saceja: Šei vīta ir tukša, un stuņde jau vāla; atlaid ļaudis, lai jī ītu uz sadžom un nūpērktu sev pōrtyku. 16 Bet Jezus tim saceja: Nava vajadzeibas īt, jyus poši pabarojit jūs. 17 Bet tī Jam atbiļdēja: Mums šite nava vairōk, kai tik pīci maizes kukuli un divi zivis. 18 Bet jys tim saceja: Nesit Maņ jūs šur. 19 Pavēlējis ļaudim nūsēst uz zōles, pajēme tūs pīcus maizes kukuļus un divi zivis, pacēle acis uz dabasim, nūsvēteja tūs, lauze maizi un deve mōceklim, un mōcekli — ļaudim. 20 Visi ēde un topa seiti; nu atlykušajim gobolim pīlaseja divpadsmit peitiņu. 21 Bet ādōju daudzums beja leidz pīcom tyukstūšom cylvāku, naskaitūt sīvīšu un bārnu.
K. Jezus īt pa jyuru.
22 Tad Jys pavēlēja sovim mōceklim sēstīs tyuleņ laivā, un, koleidz Jys atlaiss ļaudis, pōrsaceļt uz ūtrū krostu. 23 Atlaidis ļaužu pulkus, Jys uzkōpe kolnā vīntuleibā lyugtūs. Kad atgōja vokors, Jys tur beja vīns (pats). 24 Laiva beja uz jyuras vyds, un viļni jū mātōja uz vysom pusem, jo beja pretejais vējs. 25 Bet caturtōs nakts sardzes laikā, Jys, īdams pa jyuru, atgōja pi jim. 26 Mōcekli īraudzejuši Jū ejam pa jyuru, izbailēs saceja: tys ir spūks; un nu bailem sōce klīgt. 27 Bet Jezus tyuleņ sōce runōt saceidams: Esit drūsi, Es asmu, — nasabeistit!
K. Jezus glōb Pīteri.
28 Kungs, atsasauce Pīters, jo Tu esi te, tad lic maņ pa yudiņa vērsu aizīt pi Tevis. 29 Ej šur, Jys atbiļdēja. Izkōpis nu laivas, Pīters pa yudiņa vērsu gōja, lai nūītu pi Jezus. 30 Bet, radzādams stypru vēju, nūsabeida, un sōce grimt, klīgdams: Kungs, glōb mani! 31 Jezus, tyuleņ izstīpis rūku, nūtvēre jū un jam saceja: Mozticeigais, kōdēļ tu šaubejīs! 32 Kad jī sakōpe laivā, vējs nūstōja. 33 Laivā asūšī sagōja, pagūdynōja Jū un saceja: Patīši, Tu esi Dīva Dāls!
34 Tad pōrbraukuši pōri, aizgōja uz Genezareta zemi. 35 Kai tik Jū pazyna tōs molas ļaudis, tyuleņ iznosōja ziņu pa vysu tū apgobolu un sanese pi Jō vysus slymūs. 36 Tī Jō lyudze, lai atļaun jim kaut pi Jō svōrku veiles pīsaskart. Un tī, kas pīsaskōre, palyka vasali.
1 Tanī laikā ceturtās zemes daļas valdinieks Hērods dzirdēja par Jēzu
2 Un sadja saviem kalpiem: „Šis ir Jānis Kristītājs, viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, tāpēc viņam tādi brīnišķi spēki.“
3 Jo Hērods bija Jāni saņēmis, viņu sējis un ieliris detumā Hērodijas, sava brāļa Filipa sievas, dēļ.
4 Jo Jānis sadja uz viņu: „Tas tev nepieklājas, ka viņa ir pie tevis.“
5 Un viņš to gribēja nokaut, tīk baidījās no ļaudīm, jo tie viņu turēja par pravieti.
6 Kad Hērodam bija dzimšanas diena. Hērodijas meita dejoja viņu priekšā, un tā Hērodam patika.
7 Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, viņš došot visu, ko tā lūgšot.
8 Un viņa, savas mātes pamācīta, sacīja: „Dod man šeit bļodā Jāņa Kristītāja galvu.“
9 Tad ķēniņš noskuma; bet zvēresta un viesu dēļ, kas līdz ar viņu pie galda sēdēja, viņš pavēlēja to dot.
10 Un viņš sūtīja uz cietumu un lika Jānim nocirst galvu.
11 Un viņa galvu atnesa bļodā un deva meitenei; un tā to nesa savai mātei.
12 Un viņa mācekļi atnāca, paņēma viņa miesas un tās apraka; tad tie aizgāja un pasludināja to Jēzum.
13 Un Jēzus, to dzirdēdams, aizbrauca laivā no turienes uz kādu attālu tukšu vietu, un ļaudis, to izdzirduši, gāja kājām no pilsētām viņam pakaļ.
14 Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un viņam sirds iežēlojās par tiem un viņš dziedināja viņu neveselos.
15 Bet kad vakars metās, viņa mācekļi piegāja pie viņa un sacīja: „Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau vēls; atlaid ļaudis, lai tie aiziet miestos un pērk sev ko ēšanai.“
16 Bet Jēzus tiem sacīja: „Tiem nav jāiet projām; dodiet jūs tiem ēst!“
17 Bet tie uz viņu sacīja: „Mums šeit nav nekā vairāk kā piecas maizes un divi zivis.“
18 Un viņš sacīja: „Nesiet man tās šurp!“
19 Un ļaudīm viņš pavēlēja nosēsties zālē, ņēma tās piecas maizes un divi zivis, pacēla savas acis uz debesim, pateicās, pārlauza un deva tās maizes mācekļiem un mācekļi ļaudīm.
20 Un visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit grozus pilnus.
21 Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus.
22 Un Jēzus [tūdaļ] lika saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekāms viņš atlaidīs ļaudis.
23 Un ļaudis atlaidis, viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un kad vakars metās, viņš tur palika viens pats.
24 Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretējs vējš.
25 Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams.
26 Un kad mācekļi to redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: „Tas ir spoks.“ Un tie brēca aiz bailēm.
27 Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: „Tunet drošu prātu, es tas esmu! Nebīstieties!“
28 Un Pēteris viņam atbildēja un sacīja: „Kungs, ja tu tas esi, tad liec man nākt pie tevis pa ūdens virsu.“
29 Un viņš sacīja: „Nāc!“ Un Pē-teris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus.
30 Bet lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: „Kungs, palīdzi man!“
31 Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: „Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?“
32 Un kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās.
33 Un tie, kas bija laivā, metās viņa priekšā ceļos un sacīja: „Patiesi tu esi Dieva Dēls.“
34 Un viņi pārcēlās uz otru malu un nāca Genecaretes zemē.
35 Un kad turienes ļaudis viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie viņa visus neveselos.
36 Un viņu lūdza, ka tie drīkstētu tikai aizkart viņa drēbju vīli; un kas to aizkāra, kļuva vesels.
