XIV.
K. Jezus prīcynoj mōcekļus.
1 Šausmas lai napōrjam jyusu sirdis. 2 Ticit Dīvam un ticit Maņ. Muna Tāva mōjōs mitekļu ir daudzi. Jo tys tai nabyutu, tad Es jums byutu pasacejis; Es tadei eju jums vītas sagatavōtu. 3 Kad Es aizgōjis sagatavōšu jums vītu, tad atīšu otkon un pajimšu jyusus leidza ar sevi, lai tur, kur Es asmu, ari jyus byutu.
4 Jyus zynot, kur Es eju; ari ceļu zynot. 5 Bet Tomass saceja: Kungs, mes nazynom, kur Tu ej, kai tad mes varim ceļu zynōt? 6 Jezus jam atbiļdēja: Es asmu ceļš, patīseiba un dzeiveiba; nikas naaizīt uz Tāvu, kai tikai caur Mani. 7 Jo jyus Mani pazeistat, tad pazeistat ari Munu Tāvu. Jū pazeistat jau tagad un asat Jū redzējuši.
8 Filips Jam saceja: Kungs, parōd mums Tāvu, un mums pītiks. 9 Jezus tam atbiļdēja: Tik garu laiku Es pi jums asmu, un tu, Filip, vēļ Manis napazeisti! Kas Mani redz, tys redz ari Munu Tāvu. Kai tad tu runoj: Parōd mums Tāvu? 10 Vai tad tu natici, ka Tāvs Manī, un Es Tāvā asmu? Vōrdus, kurus Es jums runoju, Es pats nu sevis narunoju; ari tūs dorbus padora Tāvs, kurs Manī ir. 11 Ticit Maņ, ka Es Tāvā, un Tāvs Manī ir: jo nē, tad ticit Maņ tūs dorbu dēļ. 12 Patīši, patīši, Es jums soku: Kas Maņ tic, tys dareis tūs dorbus, kurus Es doru; pat vēļ lelōkus dareis, jo Es eju uz Tāvu. 13 Vysu, kū tik vīn Munā vōrdā (nu Tāva) lyugsit, Es padareišu, lai Dālā byutu slaveits Tāvs. 14 Vysu, kū tik Munā vōrdā nu Manis lyugsit, Es padareišu.
Sv. Gora apsūleišona.
15 Jo Mani mīļojat, sorgojit Munas bausleibas. 16 Es palyugšu Tāva, un Jys īdūs jums cytu Īprīcynōtōju, lai Jys pi jums palyktu myužeigi, — 17 Patīseibas Goru, kurō pasauļs navar sajimt, jo tys Jō naredz un Jō napazeist. Jyus gon Jū pazeistat, jo pi jums Jys ir un jyusūs byus.
18 Par bōrinim Es jyusu napamesšu, Es pi jums atīšu. 19 Vēļ mozu breiteņu, un pasauļs vairs Manis naredzēs; jyus gon Mani redzēsit, jo Es dzeivoju un jyus dzeivōsit. 20 Tamā dīnā jyus pazeisit, ka Es sovā Tāvā asmu; jyus Manī, un Es jyusūs asmu. 21 Kas tur Munas bausleibas un jōs pylda, tys ir tys, kas Mani mīļoj; bet tū, kas Mani mīļoj, mīļōs Muns Tāvs, un Es jū mīļōšu un pats jam sevi pasludynōšu.
22 Judass, na tys, kas ir Iskariots, īsasauce: Kungs, kas nūteik, ka mums, bet na pasauļam pasarōdeisi? 23 Jezus atbyldādams jam saceja: Kas Mani mīļoj, tys Munus vōrdus pylda, jū mīļōs Muns Tāvs, un mes pi jō atīsim un ījimsim pi jō dzeivūkli. 24 Bet kas Manis namīļoj, tys Munu vōrdu napiļdeis. Un tī vōrdi, kurus jyus dzēržat, navā Muni, bet Tāva, kas Mani syuteja. 25 Šytū jums soku, koleidz Es pi jums asmu.
26 Bet Īprīcynōtōjs, Svātais Gors, kuru Tāvs Munā vōrdā syuteis, jyusus īmōceis vysam un vysu jums atgōdynōs, kū Es jums asmu sacejis.
K. Jezus mīrs.
27 Es jums atstōju mīru, Es jums dūdu sovu mīru; Es jums dūdu na tai, kai pasauļs jums dūd. Lai šausmas napōrjam jyusu sirdis, un lai nasabeist!
28 Jyus dzērdējot, ka Es jums saceju: Es tagad aizeju un atīšu otkon pi jums. Jo jyus Mani mīļōtu, tad jyus prīcōtūs, ka Es eju uz Tāvu. Tāvs tadei par Mani ir lelōks.
29 Es jums pasaceju tagad, koleidz vēļ navā nūticis, lai jyus tūreiz, kad jau nūtiks, tycātu. 30 Es jau vairs ar jums daudz narunōšu; tadei šō pasauļa lelkungs jau atīt; uz Manis gon jam nikaidu tīseibu navā, 31 bet lai pasauļs pazeitu, ka Es mīļoju Tāvu, un ka Es doru tai, kai Tāvs Maņ ir licis. Celitēs augšā, īsim!
1 „Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet man!
2 Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt?
3 Un kad es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis, lai tur, kur es esmu, būtu arī jūs.
4 Un kur es noeimu, —to ceļu jūs zināt.“
5 Toms viņam saka: „Kungs, mēs nezinām, kurp tu eji; kā lai mēs zinātu ceļu?“
6 Jēzus viņam saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēya, kā vien caur mani.
7 Ja jūs mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī manu Tēvu. Jau tagad jūs viņu pazīstat un esat viņu redzējuši.“
8 Filips viņam saka: „Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek.“
9 Jēzus viņam saka: „Tik ilgi es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi mani sapratis, Filip? Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu. Kā tu vari sacīt: Rādi mums Tēvu?
10 Vai tu netici, ka es esmu Tēvā, un Tēvs ir manī? Vārdus, ko es jums saku, es nerunāju no sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir manī, dara savus darbus.
11 Ticiet man, ka es esmu Tēvā, un Tēvs ir manī; bet ja ne, tad vismaz šo darbu dēļ ticiet!
12 Patiesi, patiesi, es jums saku, kas man tic, tas ari tos darbus darīs, ko es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva.
13 Un visu, ka jūs lūgsit manā vārdā, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā.
14 Ko jūs lūgsit manā vārdā, to es darīšu.
15 Ja jūs mīlat mani, turiet manas pavēles.
16 Un es lūgšu Tēvu, un viņš dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi,
17 Patiesības Garu, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa to neredz un to nepazīst; bet jūs to pazīstat, jo viņš pastāvīgi ir pie jums un mājos jūsos.
18 Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums.
19 Vēl tikai mazu bridi, un pasaule manis vairs neredzēs, bet jūs mani redzēsit, jo es dzīvoju, un jums būs dzīvot.
20 Tanī dienā jūs atzīsit, ka es esmu Tēvā, un jūs manī, un es jūsos.
21 Kam ir mani baušļi un kas viņus tur, tas mani mīl; bet, kas mani mīl, to mans Tēvs mīlēs un es to mīlēšu un tam parādīšos.“
22 Tad Jūda (ne Iskariots) viņam saka: „Kā tas nāk, ka tu gribi parādīties mums, bet ne pasaulei?“
23 Jēzus viņam atbildēja: „Kas mani mīl, tas manus vārdus turēs, un mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.
24 Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus; bet tie vārdi, ko jūs dzirdat, nav mani, bet Tēva, kas mani sūtījis.
25 To es jums esmu runājis, pie jums būdams.
26 Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko es jums esmu sacījis.
27 Mieru es jums atstāju, savu mieru es jums dodu; ne kā pasaule dod, es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.
28 Jūs esat dzirdējuši, ka es jums esmu sacījis: Es aizeimu un atkal nākšu pie jums. Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es aizeimu pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks nekā es.
29 To es jums jau tagad esmu sacījis, pirms tas notiek, lai, kad tas būs noticis, jūs ticētu.
30 Es vairs daudz nerunāšu ar jums, jo nāk šīs pasaules valdnieks; pār mani viņš gan nenieka nespēj.
31 Bet lai pasaule zina, ka es Tēvu mīlu un daru, kā Tēvs man ir pavēlējis: Celieties, iesim no šejienes!“
