XXV.
Pōvuls Festusa prīškā.
1 Trejs dīnas pēc īsarasšonas provincē, Festus nu Cezarejas aizbrauce uz Jeruzalemu. 2 Vērsgoreidznīki un jūdu vodūni, īsaroduši pi jō, apvaiņōja Pōvulu un lyudze 3 jō labvēleibas, ka pavālātu Pōvulu pōrsyuteit uz Jeruzalemu. Jī tadei beja sagatavōjuši slāptuves, ka jū ceļā nūnōvēt. 4 Bet Festus atbiļdēja, ka Pōvuls asūt Cezarejas cītumā, un ka ari jys pats ōtri tur aizbraukšūt. 5 Tai tad tī nu jums, kas ir pylnvarōti, lai brauc leidza un, jo tys cylvāks kaidu nūzigumu ir izdarejis, lai jū apsyudz.
6 Nūdzeivōjis storp jim na vairōk par ostoņom vai desmit dīnom, jys atsagrīze atpakaļ uz Cezareju un nōkūšā dīnā, nūsēdis tīsas krāslā, lyka atvest Pōvulu. 7 Leidz kū īvede Pōvulu, ap jū apkōrt apstōja Jeruzalemas jūdi un cēle jam prīškā daudzus un svoreigus apvaiņōjumus, kuru tūmār pīrōdeit navarēja. 8 Pōvuls atsataisnōšonas nūlyukā saceja: Es naasmu nikō ļauna izdarejis ni pret jūdu lykumu, ni pret svētneicu, ni ari pret keizari.
9 Festus, grybādams jūdim īpatikt, atsasauce uz Pōvulu un saceja: Varbyut gribi īt uz Jeruzalemu un tur šamā lītā nu manis sajimt sprīdumu. 10 Bet Pōvuls saceja: Es stōvu keizara tīsas krāsla prīškā, tur maņ vajag byut tīsōtam. Jūdim, kai tu pats tū labi zini, es nikaidas pōresteibas naasmu izdarejis. 11 Jo es asmu nataisneigs, vai ari kaut kū izdarejis, par kū mani jōsūda ar nōvi, es mērt nasalīdzu, bet, jo tī apvaiņōjumi, kurus pret mani ceļ, ir bez pamata, nivīns manis jim nūdūt nadreikst. Es atsasaucu uz keizari.
12 Tad Festus, aprunōjis ar sovim padūmnīkim, saceja: Tu atsasauci uz keizari? — Keizara prīškā īsi. 13 Pēc dažom dīnom Cezarejā īsaroda kēneņš Agrippa ar Bernike Festusa apsveiktu. 14 Kad jī tur palyka vairōkas dīnas, Festus pastōsteja kēneņam Pōvula lītu saceidams: Šeit apcītynōjumā ir vīns veirs jau nu Feliksa laikim. 15 Kad es beju Jeruzalemā, jō lītā pi manis īsaroda vērsgoreidznīki un jūdu vacōkī un lyudze jū nūtīsōt. 16 Bet es jim atbiļdēju: Pi romīšim navā taida īroduma kaut kū nūdūt, jo īprīkš apvaiņōtais navā redzējis apvaiņōtōju un jam navā bejuse dūta izdeveiba pret apvaiņōjumim sevi attaisnōt. 17 Kad jī īsaroda šite, es bez kavēšonōs nōkūšajā dīnā nūsādu tīsas krāslā un lyku atvest apcītynōtū. 18 Apvaiņōtōji gon uzastōja, bet pret jū ni vīna tik svoreiga apvaiņōjuma, kai beju gaidejis, nauzrōdeja. 19 Jī cēle pret jū tikai dažus sovas religijas streidu jautōjumus un kaidu nūmyrušū Jezu, par kuru Pōvuls apgolvoj, ka asūt dzeivs. 20 Maņ tad šytamā streidu jautōjumā cēlēs šaubas, un es pavaicōju, vai jys nagrybātu īt uz Jeruzalemu, lai tur topt iztīsōtam. 21 Bet tai kai Pōvuls īnese atsasaukšonu, lai jū uzglobōtu leidz lītas izškēršonai nu Augusta, es jū lyku paturēt zam aizsardzeibas, koleidz aizsyuteišu pi keizara.
22 Tad Agrippa Festam saceja: Es ari grybātu tū veiru dzērdēt.
Tys atbiļdēja: Reit pat varēsi jō klauseitīs.
Pōvuls Agrippas prīškā.
23 Nōkūšajā dīnā, kad lelā greznumā īsaroda Agrippa un Bernike un reizē ar tō mīsta dižveirim un vērsinīkim īgōja tīsas nomā, uz Festa pavēli īvede ari Pōvulu. 24 Tad Festus saceja: Kēneņ Agrippa, un jyus visi klōtasūšī veiri! Raugot, šytys ir tys, kura dēļ jūdu bori kai Jeruzalemā, tai ari šite nu manis pīprosa saukdami: Šytys vairs dzeivōt nadreikst! 25 Es gon pōrsalīcynōju, ka jys navā nikaida nōvi peļnejūša nūziguma padarejis, bet kad jys atsasauce uz Augustu, nūlēmu jū aizsyuteit tur. 26 Bet es nikō nūteikta nazynu, kū kungam par jū raksteit. Tōpēc es jū tagad stōdu jyusu, seviški tovā, kēneņ Agrippa, prīškā, lai es pēc nūpratynōšonas zynōtu kaut kū pīraksteit. 27 Maņ tadei izalīk byutu naprōteigi, apcītynōtū aizsyuteit, bet apvaiņōjuma nauzrōdeit.
1 Uzņēmies zemes pārvaldīšanu, Fēsts pēc trim dienām devās no Cezarejas uz Jeruzālemi.
2 Augstie priesteri un ievērojamākie jūdi apsūdzēja viņam Pāvilu un griezās pie viņa,
3 Izlūgdamies viņa labvēlību pret Pāvilu, lai viņš sūtītu to uz Jeruzālemi, jo tiem bija slepens nodoms viņu ceļā nonāvēt.
4 Tad Fēsts atbildēja, ka Pāvils atrodoties apsardzībā Cezarejā un ka viņš pats gribot drīz doties turp.
5 „Kas no jums var,“ viņš sacīja, „lai nāk līdz un, ja šim vīram ir kāds pārkāpums, lai apsūdz to.“
6 Palicis viņu vidū ne vairāk kā astoņas vai desmit dienas, viņš devās atpakaļ uz Cezareju un nākošajā dienā, nosēdies tiesneša krēslā, pavēlēja atvest Pāvilu.
7 Kad tas bija ieradies, no Jeruzālemes atnākušie jūdi nostājās ap viņu, celdami daudz un smagas apsūdzības, ko tie nevarēja pierādīt.
8 Bet Pāvils aizstāvējās: „Es neko neesmu grēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret svētnīcu, ne pret ķeizaru.“
9 Fēsts, gribēdams jūdiem pa prātam darit, atbildēja Pāvilam, sacīdams: „Vai tu gribi iet uz Jeruzālemi, lai tevi tur manā priekšā tiesā par šīm lietām?“
10 Bet Pāvils sacīja: „Es stāvu ķeizara tiesas priekšā, tur man pienākas tikt tiesātam. Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis, kā arī tu labi zini.
11 Ja es esmu darījis netaisnību vai kaut ko, par ko būtu nāvi pelnījis, tad es neliedzos mirt, bet, ja tam nav nekāda pamata, par ko tie mani apsūdz, tad neviens nevar mani viņiem nodot, es piesaucu ķeizaru.“
12 Tad Fēsts, sarunājies ar padomniekiem, atbildēja: „Tu esi piesaucis ķeizaru, pie ķeizara tev būs jāiet.“
13 Pēc dažām dienām ķēniņš Agripa un Bernike ieradās Cezarejā apsveikt Fēstu.
14 Kad tie vairāk dienu tur bija pavadījuši, Fēsts ķēniņam izstāstīja Pāvila lietu, sacīdams: „Še ir kāds vīrs, ko Fēliks atstājis cietumā.
15 Kad es biju Jeruzālemē, augstie priesteri un jūdu vecaji viņu apsūdzēja, lūgdami, lai viņu notiesā;
16 Tiem es atbildēju. Romiešiem nav parašas kādu cilvēku izdot, pirms apsūdzētais sūdzētājiem nav personīgi stājies pretim un nav dabūjis iespēju pret apvainojumu aizstāvēties.
17 Kad viņi te bija sanākuši, es nevilcinājos un nākošajā dienā, uz tiesneša krēsla sēdēdams, pavēlēju atvest šo vīru.
18 Sūdzētāji, apstājuši viņu, tomēr nepierādīja vainu nekādos pārkāpumos, kā es biju gaidījis.
19 Bet tie cēla viņam priekšā dažus jautājumus par viņu pašu reliģiju un par kādu Jēzu, kas esot nomiris un par ko Pāvils sacījis, ka viņš esot dzīvs.
20 Tā kā es šo strīdus lietu nepazinu, es sacīju, vai viņš negribētu iet uz Jeruzālemi un tur par šīm lietām tikt tiesāts,
21 Bet, kad Pāvils prasīja, lai viņu atstāj ķeizara spriedumam, es pavēlēju viņu apsargāt, tiekāms viņu sūtīšu pie ķeizara.“
22 Agripa sacīja Fēstam: „Es pats arī gribētu šo cilvēku dzirdēt.“ Fēsts atbildēja: „Rīt tu viņu dzirdēsi.“
23 Nākošajā dienā, kad Agripa un Bernike lielā greznībā bija ieradušies un līdz ar augstākajiem virsniekiem un pilsētas ievērojamākajiem vīriem bija iegājuši tiesas zālē, Fēsts pavēlēja Pāvilu atvest,
24 Un sacīja: „Ķēniņ Agripa un jūs visi, kas līdz ar mums še esat, redziet šo, pret ko uzstājies viss vairums jūdu Jeruzālemē un šeit, kliegdami, ka viņš nedrīkst ilgāk dzīvot.
25 Tā kā es zinu, ka viņš neko nav darījis, ar ko būtu nāvi pelnījis, un ka viņš pats piesaucis ķeizaru, es nolēmu viņu sūtīt turp.
26 Bet man nav nekā noteikta, ko valdniekam par viņu rakstīt; tādēļ es viņu esmu vedis jūsu priekšā un sevišķi tavā priekšā, ķēniņ Agripa, lai man pēc nopratināšanas būtu ko rakstīt.
27 Jo man šķiet aplam esam kādu sūtīt saistītu, neminot viņa vainu.“
