XII.
Erods vojoj Bazneicu.
1 Tamā pat dīnā kēneņš Erods pacēle rūku, lai dažus nu Bazneicas vojōtu. 2 Jys lyka ar škāpu nūnōvēt Jōņa brōli Jākubu. 3 Un, radzādams, ka jūdim tys pateik, jys lyka apcītynōt ari Pīteri. Tys nūtyka naraudzātōs maizes dīnōs. 4 Jys tai tad lyka jū apcītynōt, īslūdzeit cītumā un apsorgōt ar četrom sardzes kōrtom, pa četri karaveiri kotrā. Pēc Leldines svātkim jys gribēja vest tū tautas prīškā. 5 Un Pīters tyka turāts cītumā. Bet Bazneica bez pōrstōšonas lyudze par jū Dīva.
6 Naktī pyrms tō, kai Erods jū gribēja vest, Pīters, divejōs kēdēs sakolts, gulēja storp divejim karaveirim, bet sorgi pi durovom sorgōja cītumu. 7 Un, raug, Kunga eņgeļs pīgōja pi jō klōtu, un kambari apgaismōja spūdrums. Īsitis Pīteram par sōnu, jys tū izmūdynōja saceidams: Celīs tyuleņ augšā! Un kēdes nu jō rūkom nūkryta. 8 Eņgeļs jam pavēlēja: Apsajūz un apauņ sovus sandalus. Jys tū izdareja. Tad jam saceja tōļōk: Apveļc sovas drēbes, un ej maņ pakaļ. 9 Un jys, īdams pakaļ, izgōja ōrā, bet nazynōja ka tys, kas caur eņgeli nūteik, ir eistineiba. Jys dūmōja, ka redz redzējumu. 10 Pagōjuši garum pyrmajim un ūtrajim sorgim, jī pīgōja pi dzeļža vōrtim, caur kurim īt uz mīstu, un tī jim atsadareja vaļā poši. Izgōjuši jī pōrgōja vīnu īlu un umai eņgeļs nu jō atsastōja. 11 Te Pīters nōce pi apziņas un saceja: Tagad es eistyn zynu, ka Kungs ir syutejis sovu eņgeli un izrōvis mani nu Eroda rūkom un nu vysom jūdu tautas cereibom.
12 Nūsamīrynōjis jys aizgōja uz Jōņa, kuru sauce Markus, mōtes Marijas mōju. Te daudzejī beja sasalasejuši un lyudzēs. 13 Jys pīklauvēja pi sātas vōrtim. Kolpyune, vōrdā Rode izgōja pasaklauseitu. 14 Pazynuse Pītera bolsu, jei nu prīcas aizmērsa atdareit vōrtus un skrēja īškā paziņōtu, ka pi vōrtim stōv Pīters. 15 Tī jai atbiļdēja: Tu esi apjukuse! Tei tūmār golvōja, ka tys tai asūt. Tad jī saceja: Tys ir eņgeļs. 16 Bet Pīters turpynōja klauvēt. Atdarejuši tī jū īraudzeja un breinōjōs. 17 Jys pamōve ar rūku, ka tī nūklustu. Tad, pastōstejis jim, kai Kungs izvede jū nu cītuma, saceja: Paziņojit šytū Jākubam un brōlim. Tad pīsacēlis jys aizgōja uz cytu vītu.
18 Dīnai atejūt, karaveiru vydā izacēle lels namīrs par tū, kas varēja nūtikt ar Pīteri. 19 Erods jō meklēja, bet naatroda. Nūpratynōjis sorgus, jys lyka tūs nūnōvēt un pats nu Judeas aizceļōja uz Cezareju un tur palyka.
Eroda nōve.
20 Uz tyrīšim un sydonīšim jys beja ļūti aizadusmōjis. Bet tī, kūpā pi jō aizgōjuši, pīrunōja kēneņa pōrvaļdnīku Blastu un lyudze mīra, jo jūs apgobols nu kēneņa sajēme pōrtyku. 21 Pazeimōtā dīnā Erods, apsaviļcis kēneņa uzvalkā, atsasāda tronā un nūturēja jim runu. 22 Tad ļaudis atsasauce: Šytys ir Dīva, bet na cylvāka bolss. 23 Tamā pat breidī Kunga eņgeļs jū syta tōpēc, ka jys gūda naatdeve Dīvam. Tōrpu sagrauzts, jys nūmyra.
24 Bet Kunga vōrds arvīnu izaplēte plašumā. 25 Sovus uzdavumus izpiļdejuši, Barnabas un Sauls grīzēs nu Jeruzalemas atpakaļ un ar sevi leidza pajēme Jōni, kuru sauc Markus.
1 Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu.
2 Viņš lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli.
3 Redzēdams, ka tas jūdiem patika, viņš lika saņemt arī Pēteri. Bet bija Neraudzētās maizes dienas.
4 Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Lieldienas svētkiem vest ļaužu priekšā.
5 Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu.
6 Kad Hērods viņu gribēja vest priekšā, tanī nakti Pēteris gulēja starp divi kareivjiem, divām važām saistīts, un sargi durvju priekšā sargāja cietumu.
7 Un redzi, tā Kunga eņģelis piestājās, un gaisma apspīdēja cietuma istabu; viņš pieskārās Pētera sāniem un to modināja, sacīdams: „Celies ātri augšā!“ Un važas nokrita no viņa rokām.
8 Eņģelis viņam sacīja: „Apjozies un apauj kājas!“ Viņš tā darīja. Un tas turpināja: „Apvelc savu mēteli un seko man!“
9 Viņš iznācis, tam sekoja un nezināja, ka notikums ar eņģeli ir īstenība, bet viņam šķita redzam parādību.
10 Izgājuši caur pirmo un otru sardzi, viņi nonāca pie dzelzs vārtiem, kas iet uz pilsētu; tie viņiem paši no sevis atvērās; izgājuši viņi nostaigāja vienu ielu, un tūdaļ eņģelis no viņa atstājās.
11 Pēteris, atjēdzies, sacīja: „Tagad es tiešām zinu, ka tas Kungs sūtījis savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem.“
12 To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu.
13 Viņam pie vārtiem klauvējot, kāda kalpone, vārdā Rode, nāca kļausities;
14 Un Pētera balsi pazinusi, viņa aiz prieka neatvēra, bet steidzās un pavēstīja, ka Pēteris stāvot vārtu priekšā.
15 Tie viņai sacīja: „Tu esi traka.“ Bet viņa noteikti apgalvoja, ka tā esot. Tie sacīja: „Tas ir viņa eņģelis.“
16 Pēteris joprojām klauvēja. Viņi atvēra un atvēruši, to redzēdami, izbijās.
17 Viņš tiem māja ar roku, lai tie klusētu, un tiem pastāstīja, kā tas Kungs viņu izvedis no cietuma. Viņs sacīja: „Pasakait to Jēkabam un brāļiem!“ Un izgājis viņš devās uz citu vietu.
18 Bet, kad gaisma ausa, kareivjus pārņēma liels uztraukums, kas gan ar Pēteri esot noticis.
19 Hērods viņu meklēja, bet neatrada. Nopratinājis sargus, viņš pavēlēja tos notiesāt un, aizgājis no Jūdejas uz Cezareju, palika tur.
20 Viņam bija naids pret tiriešiem un sidoniešiem; bet tie nāca vienprātīgi pie viņa un, pierunājuši ķēniņa galminieku Blastu, lūdza mieru, tāpēc ka viņu zeme saņēma uzturu no ķēniņa zemes.
21 Noteiktajā dienā Hērods, apvilcis ķēniņa tērpu, apsēdās tronī un runāja uz tiem tautas priekšā.
22 Bet ļaudis sauca: „Tā ir Dieva balss, ne cilvēka!“
23 Tūdaļ tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš nedeva Dievam godu, un viņš tika tārpu saēsts un nomira.
24 Bet tā Kunga vārds auga un izplatījās.
25 Savu uzdevumu Jeruzālemē izpildījuši, Barnaba un Sauls griezās atpakaļ, ņemdami līdz Jāni, ar pievārdu Marku.
