XVI.
Zeime nu dabasim.
1 Tad atgōja pi Jō farizeji un sadduceji un, kārdynōdami Jū, praseja, lai Jys parōdeitu jim zeimi nu dabasim. 2 Bet Jys tim atbiļdēja saceidams: Vokoram atejūt, jyus sokot: Debess ir sorkona, kai guņs, — byus lobs laiks. 3 Reitā otkon: Debess ir tymssorkona, — šudiņ byus nagaiss. 4 Debess parōdeibas gon jyus prūtat izskaidrōt, bet laika zeim’u navarat. Ļaunō un lauleibu lauzēja ciļts zeimes prosa! Bet cyta zeime gon natiks jai dūta, kai vīn (pravīša) Jonasa zeime.
Un pametis jūs stōvūt, Jys aizgōja.
Farizeju raugs.
5 Pōrbraucūt uz ūtrū krostu, Jō mōcekli beja aizmērsuši pajemt leidza maizi. 6 Jezus tim saceja: Esit uzmaneigi! Un sorgojitēs nu farizeju un sadduceju rauga. 7 Jī sprīde sevī saceidami: Mes tok naasam pajāmuši leidza maizes.
8 Jezus, tū zynōdams, saceja: Mozticeigī, kō jyus ryupejitēs par tū, ka napajēmet maizes? 9 Vai jums vys vēļ nava gaumē un atmiņā pīci maizes kukuli dēļ pīcom tyukstūšom (cylvāku), un cik pylnu peitiņu pīlasejot? 10 Ni ari tī septeni maizes kukuli četrom tyukstūšom, un cik pylnu peitiņu vēļ pīlasejot? 11 Kai jyus nasaprūtat, ka na par maizi jums teiču: sorgojitēs nu farizeju un sadduceju rauga. 12 Tad jī saprota, ka jim teikts sorgōtīs na nu maizes rauga, bet gon nu farizeju un sadduceju mōceibas.
Pītera prīkšrūceiba.
13 Atgōjis uz Filippa Cezarejas apgobolu, Jezus vaicōja sovim mōceklim: Kai ļaudis sprīž par Cylvāka Dālu? 14 Tī atbiļdēja: Vīni Jū tur par Jōni Kristeitōju, ūtri par Eliasu, citi otkon par Jeremiasu, vai vīnu nu pravīšim. 15 Bet jyus par kū Mani turit? Jys vacōja jūs. 16 Seimaņs Pīters atbyldādams saceja: Tu esi Kristus, dzeivō Dīva Dāls!
17 Tad Jezus jam saceja: Svēteigs esi, Seimaņ, Jōņa dāls! Jo ni mīsa, ni asnis tev tō naatklōja, bet muns Tāvs, kurs ir dabasūs. 18 Un Es tev soku: Tu esi Pīters — (kliņts), un uz šōs kliņts Es uzceļšu sovu Bazneicu, un eļnes spāki jōs nauzvarēs! 19 Un es tev dūšu dabasu vaļsteibas atslāgas: kū tu sasīsi vērs zemes, tys byus sasīts ari dabasūs, un kū izraiseisi vērs zemes, tys byus izraiseits ari dabasūs!
20 Tad pīsaceja mōceklim, lai jī nikam nasaceitu, ka Jys ir Kristus.
21 Nu tō laika Jezus deve saprast sovim mōceklim, ka Jam jōīt uz Jeruzalemu un tur nu vacōkim, vērsgoreidznīkim un Rokstim mōceitim byus daudz jōcīš un jōmērst. Bet trešā dīnā Jys ceļsīs nu myrūnim.
Jezus īprīkš pasludynoj sovas cīsšonas
22 Tad Pīters, pajēmis Jū nūmaļ, sōce pīrunōt, saceidams: Kungs, esi sev žēleigs! Tys lai Tev nanūteik! 23 Bet Jys atsagrīzis Pīteram teice: Ej nūst nu Manis, satan! Tu esi Maņ par īļaunōšonu! Jo tu nasajēdz tō, kas ir Dīva, bet tū, kas cylvāku.
Jezum pakaļīšona.
24 Tad Jezus saceja sovim mōceklim: Kas grib īt Maņ pakaļ, tys lai aizalīdz sevis poša, lai jam uz sevis sovu krystu un lai īt Maņ pakaļ. 25 Tai tad, jo kas grib sovu dzeiveibu izglōbt, tys jū pazaudēs. Bet kas pazaudēs sovu dzeiveibu Manis dēļ, tys jū atrass. 26 Kū gon paleidzēs cylvākam vysa pasauļa īmontōšona, jo jys pazaudēs sovu dvēseli? Kū gon cylvāks dūs atmoksai pret sovu dvēseli? 27 Tai tad, Cylvāka Dālam jōatnōk ar sovim eņgelim sova Tāva gūdeibā, un Jys atmoksōs kotram pēc jō dorbim. 28 Patīši, Es jums soku: Storp te stōvūšim ir daži, kuri nabaudeis nōves, koleidz redzēs Cylvāka Dālu atejūšu sovā vaļsteibā.
1 Atnāca pie viņa farizēji un saduķēji un kārdinādami prasīja, lai viņš tiem rādot kādu zīmi no debesīm.
2 Bet viņš atbildēja un tiem sacīja: „(Kad vakars metas, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debess ir sarkana,
3 Un rīta agrumā: šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies. Gaisa parādības jūs izprotat, vai jūs nevarat arī laika zīmes izprast?)
4 Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes, bet viņai nekāda cita netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme.“ Un viņš tos atstāja un aizgāja.
5 Un viņa mācekļi, pārceldamies uz otru malu, aizmirsa maizi paņemt līdzi.
6 Bet Jēzus uz tiem sacīja: „Pielūkojiet un sargaities no farizēju un saduķēju rauga.“
7 Bet viņi domāja un runāja savā starpā: „Tas tamdēļ, ka neesam maizi paņēmuši līdzi.“
8 Un Jēzus, to nomanīdams, uz tiem sacīja: „Kamdēļ jūs tā domājat, ka jums nav maizes, jūs mazticīgie.
9 Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties tās piecas maizes pieciem tūkstošiem un cik grozu jūs tur vēl salasījāt?
10 Nedz tās septiņas maizes četriem tūkstošiem, un cik grozu jūs vēl salasījāt?
11 Kā tad jūs nesaprotat, ka es nerunāju par maizi, jums sacīdams: sargaities no farizēju un saduķēju rauga?“
12 Tad tie saprata, ka viņš nebija teicis, lai sargās no [maizes] rauga, bet no farizēju un saduķēju mācības.
13 Bet kad Jēzus nonāca Filipa Cezarejas robežās, viņš vaicāja saviem mācekļiem un sacīja: „Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas viņš esot?“
14 Un viņi atbildēja: „Citi saka: Jānis Kristītājs; citi: Ēlija; vēl citi: Jeremija, vai kāds no praviešiem.“
15 Viņš uz tiem sacīja: „Bet ko tad jūs par mani sakāt, kas es esmu?“
16 Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.“
17 Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: „Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesīs.
18 Un es tev saku: Tu esi Pēteris, un uz šās klints es gribu celt savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.
19 Un es tev došu debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.“
20 Tad viņš saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka viņš ir Kristus.
21 No tā laika Jēzus iesāka saviem mācekļiem rādīt, ka viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam un trešajā dienā augšām celties.
22 Un Pēteris ņēma viņu savrup un iesāka viņu brīdināt, sacīdams: „Lai Dievs pasargā, Kungs! ka tev tas neno-tiek!“
23 Bet viņš atgriezdamies sacīja uz Pēteri: „Atkāpies no manis, sātān, tu man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.“
24 Tad Jēzus sacīja uz saviem mācekļiem: „Ja kas grib man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot man.
25 Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē manis dēļ, tas to mantos.
26 Jo ko tas cilvēkam palīdz, kad tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?
27 Jo Cilvēka Dēls nāks sava Tēva godībā ar saviem eņģeļiem, un tad viņš ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem.
28 Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeitan stāv, nāvi nebaudīs, iekāms tie neredzēs Cilvēka Dēlu nākam savā valstība.“
