IX.
K. Jezus syuta apostolus.
1 Sasaucis kūpā divpadsmit (apostolu), īdeve jim varu un spāku izdzeit valnus un dareit vasalus sliminīkus. 2 Tad syuteja jūs Dīva vaļsteibas sludynōtu un sliminīkus vasalus dareitu. 3 Kai ari jim saceja: Najemit nikō laidza ceļā: ni vāzdas, ni kules, ni maizes, ni naudas; najemit leidza ari diveju svōrku. 4 Kad jyus īīsit kaidā mōjā, tad palicit tur un naejit tōļōk. 5 Jo jyusu napījimtu, tad, ejūt ōrā nu tō mīsteņa, pat putekli nūkrotit nu sovom kōjom, līceibai pret jim.
6 Pīsacāluši jī gōja pa solom, sludynōja Evangeliju un dareja vasalus sliminīkus.
Eroda namīrs.
7 Tetrarcha Erods, izdzērdis par vysu, palyka namīreigs, jo daži apgolvōja, ka Jōņs asūt pīsacēlis nu myrūnim, 8 citi otkon, ka asūt atsadzeivynōjis kaids senejais (pravīts). 9 Erods saceja: Es pavēlēju Jōņam nūcērst golvu, bet kas ir tys, par kuru es taidas breineigas lītas dzēržu? Tai tad, gribēja Jū redzēt.
10 Atgōjuši atpakaļ, apostoli pastōsteja Jezum vysu, kū beja padarejuši.
Breineiga maizes pavairōšona.
Tad Jys, pajēmis jūs leidza, aizgōja uz kaidu vīntuleigu vītu, natōli nu mīsteņa, kurs saucēs Betsaida. 11 Izzynōjuši par tū, ļaužu pulki gōja Jam pakaļ. Jys tūs pījēme, stōsteja tim par Dīva vaļsteibu un dareja vasalus vysus, kam vīn izveseļōšona beja vajadzeiga.
12 Jau natōļ beja vokors, tōdēļ tad divpadsmit pīgōjuši Jam klōt, saceja: Palaid ļaužu pulkus, lai īt uz tyvōkajom solom un mōjom pajumtes un bareibas maklātu, mes tadei te asam tukšā vītā. 13 Bet Jys atbiļdēja: Dūdit jyus jim ēst. Tī atbiļdēja: Mums ir tikai pīci maizes kukuli un divi zivis; mums tad byutu jōīt, un dēļ vysa ļaužu pulka jōpērk bareiba. 14 Beja apmāram pīcas tyukstūšas cylvāku.
Tad Jys sovim mōceklim saceja: Sasādynojit jūs puļceņūs (apmāram) pa pīcdesmit. 15 Jī tai padareja, sasādynōja vysus. 16 Tad Jys, pajēmis pīcus maizes kukuļus un divi zivis, pacēlis acis uz dabasim, jūs nūsvēteja, salauzeja un izdaleja mōceklim, lai jī izdaleitu ļaudim. 17 Visi ēde un palyka seiti. Pōri palykušūs gabaleņu pīlaseja vēļ divpadsmit peitnīku.
Pītera izzeišona.
18 Un nūtyka, kad (Jezus) vīntuleibā lyudzēs, leidza ar Jū beja mōcekli. Un Jys tūs vaicōja saceidams: Par kū Mani skaita ļaudis? 19 Jī atbyldādami saceja: Daži par Jōni Kristeitōju, citi par Eliasu, citi otkon par vīnu nu ogrōkajim pravīšim, kas asūt nu myrūnim cēlīs. 20 Tad Jys saceja: Par kū jyus Mani skaitat? Pīters atbiļdēja: Par Dīva Apsvaideitū. 21 Tad Jys stipri nūlīdze, ka tō nikam nasaceitu.
K. Jezus īprīkš pasludynoj sovas cīsšonas.
22 Jys pībylda: Cylvāka Dālam byus daudzi jōcīš nu tautas vacōkūs, vērsgoreidznīku un Rokstim mōceitūs; jōbyun atmastam, jōpōrnas nōve, bet trešā dīnā jōsaceļ augšan.
K. Jezum pakaļ īšona.
23 Tad Jys visim saceja: Kas grib īt Maņ pakaļ, lai aizalīdz pats sevis, lai jam un nas sovu krystu ikdīnas un īt Maņ pakaļ. 24 Tai tad, jo kas grybātu izglōbt sovu dvēseli, tys jū pazaudēs; bet, jo kas sovu dvēseli Manis dēļ pazaudātu, tys jū izglōbs. 25 Kaids tad cylvākam byutu lobums, jo jys īmontōtu vysu pasauli, bet pats sevi pazaudātu, vai sev kaitātu? 26 Tai tad, kas Manis vai munu vōrdu kaunīs, tō ari kaunēsīs Cylvāka Dāls, kad atīs Tāva un svātūs eņgeļu gūdā. 27 Patīši, tad Es jums soku: Daži nu te asūšim nabaudeis nōves, koleidz naīraudzeis Dīva vaļsteibas.
K. Jezus pōrsameišona.
28 Pēc apmāram ostoņom dīnom nu šō laika Jezus pajēme ar sevi Pīteri, Jākubu un Jōni un uzkōpe uz kolna lyugtūs. 29 Lyugšonas laikā pōrsameja Jō vaiga izskots, un Jō drēbes palyka speidūši boltas. 30 Un raug, ar Jū runōjōs divi veirīši. Tī beja Moizešs un Eliass. 31 Jī, pasarōdeidami sovā gūdā, runōja par gola iznōkumu, kas Jam beja Jeruzalemā jōizpylda.
32 Pīteri un leidzgōjējus apjēme mīgs. Pōrvarējuši mīgu, īraudzeja Jō un tūs diveju veiru gūdu, kas pi Jō stōvēja. 33 Kad jī taisejōs īt prūjom, Pīters saceja Jezum: Mōceitōj, mums ir labi te byut; pagatavōsim te trejs nūmetnes: Tev vīnu, Moizešam vīnu un Eliasam vīnu. Jys nazynōja pats kū runoj. 34 Jam šūs vōrdus runojūt, pasacēle mōkūņs un jūs apsedze. Tim īejūt mōkūnī, jī nūsabeida. 35 Un nu mōkūņa atskanēja bolss: Šys ir muns nūmīļōtais Dāls, — Jō klausit. 36 Atskanūt bolsam, Jezus palyka vīns pats. Jī par tū klusēja un tamā laikā nikam nastōsteja.
K. Jezus padora vasalu jaunēkli.
37 Kad jī nōkušā reitā kōpe nu kolna zemē, Jam aizgōja prīškā lels ļaužu pulks.
38 Un raug, nu pulka kaids īsasauce: Mōceitōj, pasaver uz muna dāla, jys tadei ir maņ vīneigais dāls. 39 Jū sagrōb gors, un jys klīdz, tys jū paraun pi zemes un rausta leidz putom un, vysā nūvōrdzynōjis, nagrib jō pamest. 40 Es gon lyudžu tovu mōcekļu, ka tū izdzeitu, bet jī navarēja. 41 Bet Jezus atsauce un saceja: Ak tu, bezticeigō un izvyrtušō ciļts! Leidz kuram laikam Maņ ir jōpalīk pi Jums un jyusus jōcīš? Ved šur sovu dālu!
42 Ejūt klōt, valns vys vēļ jū rausteja un vōrdzynōja (pa zemi). Jezus nūrōja naškeistū goru, puisānu padareja vasalu un atdeve jō tāvam. 43 Tad visi breinōjōs Dīva vareibai.
K. Jezus īprīkš pasludynoj sovas cīsšonas.
Kad visi apbreinōja Jō dorbus, Jezus saceja sovim mōceklim: 44 Paturit prōtā cīši šūs vōrdus: Cylvāka Dāls tiks nūdūts cylvāku rūkōs. 45 Šytūs vōrdu jī nasaprota, jo tī beja dēļ jim kai nūslāpti, lai nasaprostu; tūmār beidōs par jim nu Jō vaicōt.
Streidi storp apostolim.
46 Storp jim izacēle dūmas, kas nu jim byutu tys lelōkais. 47 Jezus, zynōdams jūs siržu dūmas, pajēme pi sevis bārnu un jim saceja: 48 Kas pījims munā vōrdā šytū bārnu, tys pījims Mani, bet kas Mani pījims, tys pījims Tū, kas Mani syuteja. Tai tad, kas jyusu vydā ir pats mozōkais, tys ir tys lelōkais.
49 Jōņs atsasauce: Mōceitōj, mes redzējom, kai vīns Tovā vōrdā dzyna ōrā ļaunūs gorus. Mes jam tū nūlīdzem, jo jys naīt ar mums pēc Tevis. 50 Jezus jam atbiļdēja: Nalīdzit, tadei kas nav pret jums, tys ir ar jums.
Samarīši līdz K. Jezum nakts mōjas.
51 Tyvojūtīs škēršonōs dīnom, Jys nagrūzami nūlēme īt uz Jeruzalemu un īprīkš izsyuteja syutņus. 52 Tī laidēs ceļā un īgōja vīnā samarīšu mīsteņā Jam naktsmōju sagatavōtu. 53 Bet tur Jō nepījēme, jo Jys gōja uz Jeruzalemas pusi. 54 Tū radzādami, Jō mōcekli Jākubs un Jōņs saceja: Kungs, gribi, ka mes lyktu nu debesim nūīt gunei un jūs apreit? 55 Bet Jys atsagrīzis nūlīdze jim saceidams: Jyus nazynat, kaida gora jyus asat! 56 Cylvāka Dāls tadei naatgōja ļaužu dvēseļu pazudynōtu, bet gon izglōbtu.
57 Un jī aizgōja uz cytu mīstu.
Vīnu atraida, ūtru aicynoj īt sev pakaļ.
Ejūt pa ceļu, kaids Jam saceja: Kungs, es īšu Tev pakaļ, lai Tu ītu kur īdams. 58 Bet Jezus tam atbiļdēja: Lopsom ir olas, gaisa putnim perekli, bet Cylvāka Dālam navā kur golvu nūlikt.
59 Ūtrū, turpretim, aicynōja: Ej Maņ pakaļ! Bet tys atbiļdēja: Kungs, atļauņ maņ pyrms nūīt sova tāva paglobōtu. 60 Bet (Jezus) atbiļdēja: Pamet myrušajim jūs myrūņu globōšonu, bet tu ej un sludynoj Dīva vaļsteibu.
61 Cyts otkon atsasauce: Kungs, es īšu Tev pakaļ, tik atļauņ maņ atsasveicynōt ar sovim sētnīkim. 62 Bet Jezus tam saceja: Kas pīlicis pi orkla rūku, otkon atpakaļ skotōs, tys Dīva vaļsteibai nader.
1 Sasaucis savus divpadsmit mācekļus, viņš tiem deva spēku un varu pār visiem ļauniem gariem un dziedināt sērgas.
2 Un viņš tos izsūtīja sludināt Dieva valstību un dziedināt,
3 Tiem sacīdams: „Neņemiet neko līdz uz ceļu, ne zizli, ne ceļa somu, ne maizi, ne naudu, ne arī divus svārkus!
4 Un kur kādā mājā jūs ieejat, tur palieciet un no turienes ejiet tālāk.
5 Un ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratait pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.“
6 Un izgājuši viņi apstaigāja visus ciemus, sludinādami vistu prieka vēsti un dziedinādami.
7 Bet tetrarchs Hērods par visu, kas notika, dzirdējis, nezināja ko domāt, jo daži sacīja, ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem,
8 Bet citi, ka Elija esot parādījies, vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot augšāmcēlies.
9 Un Hērods sacīja: „Es esmu Jānim nocirtis galvu, bet kas šis tāds ir, par kupu es dzirdu tādas lietas?“ Un viņš meklēja izdevību viņu redzēt.
10 Apustuļi, pārnākuši, izstāstīja Jēzum, cik lielas lietas tie bija darījuši; un viņš tos ņēma pie sevis un aizgāja savrup uz kādu pilsētu vārdā Betsaidu.
11 Bet ļaudis, to izzinājuši, sekoja viņam, un viņš tos pieņēma, runāja uz viņiem par Dieva valstību un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanas.
12 Bet diena sāka iet uz beigām, un tie divpadsmit piegāja pie viņa un sacīja viņam: „Atlaid ļaudis, lai tie izklīstu pa apkārtējiem ciemiem un mājām, uzmeklētu naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tukšā vietā.“
13 Bet viņš tiem sacīja: „Dodiet jūs viņiem ēst.“ Bet tie sacīja: „Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?“
14 Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet viņš teica saviem mācekļiem: „Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit.“
15 Un tie tā darīja un visus apsēdināja.
16 Bet viņš, paņēmis tās piecas maizes un divi zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.
17 Un viņi ēda, un visi paēda; un viņi pielasīja ar pāri palikušām druskām divpadsmit grozus.
18 Un gadījās, ka viņš viens pats lūdza Dievu, un mācekļi pie viņa piegāja, un viņš tiem vaicāja: „Ko ļaudis saka mani esam?“
19 Tie atbildēja, sacīdami: —„Jāni Kristītāju, bet citi: Eliju un vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot uzcēlies.“
20 Bet viņš tiem sacīja: „Bet jūs, ko jūs sakāt mani esam?“ Tad Pēteris atbildēja: „Tu esi Dieva Kristus.“
21 Bet viņš stingri noliedza kādam to teikt,
22 Sacīdams: „Cilvēka Dēlam ir daudz jācieš. Viņu atmetīs vecajie, augstie priesteri un rakstu mācītāji un viņu nonāvēs, un trešajā dienā viņš celsies augšām.“
23 Un viņš sacīja uz visiem: „Ja kāds grib man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ikdienas ņem uz sevi savu krustu un staigā man pakaļ.
24 Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību manis dēļ zaudēs, tas to izglābs.
25 Jo ko tas cilvēkam lidz, ka viņš samanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā?
26 Jo, kas kaunas manis un mana vārda dēļ, tā paša dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls, kad viņš nāks savā un sava tēva un svēto eņģeļu godibā.
27 Bet tiešām, es jums saku, ir kādi starp tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, tiekāms tie nebūs redzējuši Dieva valstību.“
28 Atgadījās kādas astoņas dienas pēc šīm runām, ka viņš ņēma pie sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalnu Dievu lūgt.
29 Un viņam lūdzot, viņa seja dabūja citu izskatu, un viņa drēbes kļuva spoži baltas.
30 Un, lūk, divi vīri sarunājās ar viņu, tie bija Mozus un Elija.
31 Tie parādījās debess spožumā un runāja par viņa galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē.
32 Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, un uzmodušies tie redzēja viņa spožumu un divi vīrus pie viņa stāvam.
33 Kad nu tie taisījas atstāt viņu, tad Pēteris sarija uz Jēzu: „Meistar, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam,“ —un viņš nezināja, ko viņš runāja.
34 Un viņam vēl tā runājot, parādījās padebesis un viņus apēnoja. Bet viņi bijās, kad padebesis viņus apklāja.
35 Un no padebeša nāca balss, sacīdama: „Šis ir mans Dēls, mans izredzētais, to klausait!“
36 Un kad balss atskanēja, tad Jēzus bija viens pats. Bet viņi klusēja un tanīs dienās nesacīja nevienam nekā par to, ko bija redzējuši.
37 Un notika otrā dienā, viņiem no kalna noejot, nāca viņam pretā liels ļaužu pulks.
38 Un redzi, kāds vīrs no ļaužu vidus sauca, sacīdams: „Mācītāj, es tevi lūdzu apskati manu dēlu, jo viņš man ir vienīgais bērns,
39 Reizēm gars to satver, un viņš piepeši sāk kliegt, un tas viņu krata līdz putām un tikai grūti no tā šķiras, to galīgi novārdzinādams.
40 Es esmu tavus mācekļus lūdzis, lai tie to izdzītu, bet tie to nevarēja.“
41 Un Jēzus atbildēja un sacīja: „Ak, tu neticīgā un sagrozītā cilts, cik ilgi es vēl pie jums būšu un jūs panesīšu? Vedi šurp savu dēlu!“
42 Viņam vēl nākot, ļaunais gars to sāka raustīt un kratīt; bet Jēzus apsauca nešķīsto garu un dziedināja zēnu un atdeva to viņa tēvam.
43 Un visi iztrūkās par Dieva varenību. Bet, visiem vēl brīnoties par visu to, ko viņš darīja, viņš sacīja uz saviem mācekļiem:
44 Ievērojiet labi šos vārdus: „Cilvēka Dēlam jātop nodotam cilvēku rokās.“
45 Bet viņi nesaprata šos vārdus, tie viņiem bija apslēpti, un viņiem tos nebija saprast, un viņi baidījās viņu jautāt par šo vārdu nozīmi. —
46 Un viņos cēlās domas par to, kurš no viņiem esat pats lielākais.
47 Bet Jēzus, zinādams viņu sirds domas, paņēma bērnu un nostatīja to sev blakus
48 Un sacīja: „Kas šo bērnu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani, un kas mani uzņem, tas uzņem to, kas mani sūtījis; jo kas mazākais jūsu starpā, tas ir liels.“
49 Bet Jānis ņēma vārdu un sacīja: „Meistar, mēs redzējām kādu cilvēku tavā vārdā izdzenam ļaunus garus, un mēs viņam to noliedzām, jo viņš neturas pie mums.“
50 Bet Jēzus viņam atbildēja: „Neliedziet, jo, kas nav pret jums, tas ir ar jums.“
51 Un kad nu laiks bija pienācis, ka viņam vajadzēja tapt paaugstinātam, tad viņš grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi.
52 Un viņš nosūtīja sev priekšā vēstnešus. Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai tam apgādātu vietu, kur nomesties.
53 Un tie viņu neuzņēma tāpēc, ka viņš bija ceļā uz Jeruzālemi.
54 Kad viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sarija: „Kungs, ja tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina.“
55 Bet viņš apgriezdamies tos aprāja un sacīja: „Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?
56 Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.“ Un tie gāja uz citu ciemu.
57 Un tiem aizejot, viens uz ceļa uz viņu sacīja: „Es tev iešu līdz, lai kurp tu ietu.“
58 Bet Jēzus uz viņu sacīja: „Lapsām ir alas un putniem apakš debess—ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt savu galvu.“
59 Un uz kādu citu viņš sacīja: „Nāc man līdz!“ Bet tas sacīja: „Atļauj man papriekš noiet un aprakt savu tēvu.“
60 Bet Jēzus uz to sacīja: „Ļauj miroņiem aprakt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!“
61 Un atkal kāds cits teica: „Kungs, es tev iešu līdz, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.“
62 Bet Jēzus uz to sacīja: „Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.“
