XV.
Pīleidzeibas.
1 Muitas īredni un grēcinīki gōja klōt, lai Jō klauseitūs. 2 Farizeji un Rokstim mōceitī kūrnēja saceidami: Šytys pījam grēcinīkus un reizē ar tim ād.
3 Tad Jys tim pasaceja nōkušū pīleidzeibu: 4 Kas byutu nu jums taids cylvāks, kam ir symts vušku un vīna nu tom izgaistu, kas tūs deveņdesmit deveņu napamastu tuksnesī un naītu tōs maklātu, koleidz atrostu? 5 Atradis, pylns prīcas jys pajimtu tū uz sovim placim, 6 un, atgōjis uz sātu, sasauktu sovus draugus un kaimiņus un tim saceitu: Prīcojitēs reizē ar mani, jo es atrodu sovu vušku, kas beja zuduse. 7 Es jums soku, ka dabasūs taipat byus jūsmōka prīca vīna grēcinīka atsagrīzšonas dēļ, na kai deveņdesmit deveņu taisneigūs dēļ, kurim grāku vaidēšona navā vajadzeiga.
8 Vai ari, jo kaidai sīvītei, kurai ir desmit drachmu, vīna izgaistu, vai tad jei nadagtu guņs, naslauceitu ustobas un ryupeigi namaklātu, koleidz atrostu? 9 Un atroduse, sasauc kaimines un draudzines saceidama: Prīcojitēs reizē ar mani, jo es atrodu drachmu, kas beja pazuduse. 10 Es jums soku, ka taida pat prīca byus Dīva eņgelim vīna grēcinīka atsagrīzšonas dēļ.
11 Tad Jys runōja tōļōk: Vīnam cylvākam beja divi dāli. 12 Jaunōkais nu tim sovam tāvam saceja: Tāvs, atdūd maņ tū monta daļu, kas maņ pīkreit. Un jys izdaleja. 13 Pēc nagara laika jaunōkais dāls, sajēmis vysu kūpā, aizgōja uz tōlejū zemi, un tur, nagūdeigi dzeivōdams, sovu montu izškērde. 14 Kad jys jau vysu beja izputynōjis, tamā molā īsastōja bods, un jam vajadzēja cīst tryukumu. 15 Tad jys, atgōjis pi vīna tōs molas saiminīka, ījēme vītu; tys jū pasyuteja uz sovu teirumu vepru ganeitu. 16 Un jys sovu vādaru gribēja piļdeit ar sānolom, kuras vepri ēde, bet ari tūs jam nikas nadeve. 17 Tad jys, īgōjis pats sevī, saceja: Tik daudz olgōčim pi muna tāva maizes ir pōrpiļneiba, bet es te mērstu bodā! 18 Cēļšūs un īšu uz sovu tāvu un jam saceišu: Tāvs, es sagrākōju pret dabasim un pret tevi, 19 es naasmu vairs cīneigs sauktīs par tovu dālu; padori mani kai vīnu nu sovim olgōčim. 20 Un pīsacēlis aizgōja uz sovu tāvu.
Kad jys vēļ beja tōli, īraudzejis tāvs apsažālōja par jū, un iztecējis prīškā, tū apskova un bučōja. 21 Bet dāls jam saceja: Tāvs, es sagrākōju pret dabasim un pret tevi; es naasmu vairs cīneigs sauktīs par tovu dālu. 22 Bet tāvs pavēlēja sovim kolpim: Atnesit tyuleņ vyslobōkōs drēbes un apgērbit jū, dūdit gradzynu jō rūkā un kūrpes kōjōs. 23 Atnesit tuklū teļu, nūkaunit jū, lai mes ādam un prīcojamēs, 24 jo šytys dāls beja nūmiris un atsadzeivynōja; beja pagaisis, bet atsaroda. Un jī sōce līgsmōtīs.
25 Bet vacōkais dāls beja teirumā. Ejūt atpakaļ un tyvojūtīs pi sātas, jys izdzērda muzyku un rūtaļu dzīsmes. 26 Pasaucis tad vīnu kolpu, jys vaicōja, kas nūteik. 27 Tys jam atbiļdēja: Tovs brōļs ir atgōjis atpakaļ, un tovs tāvs lyka nūkaut tuklū teļu, jo jū vasalu sagaideja atpakaļ. 28 Tad jys aizadusmōja un nagribēja īt īškā.
Tad izgōjis ōrā, tāvs sōce jū pīrunōt. 29 Bet jys tāvam saceja: Raug, es tev tik daudz godu kolpōju un vēļ ni reizes tovas pavēles naasmu pōrkōpis, bet tu maņ nikod naesi īdevis kazlāna, lai es pasaprīcōtu ar sovim draugim. 30 Bet, kad atsagrīze atpakaļ tovs dāls, kurs ar palaidneicom izškērde sovu montu, tu liki dēļ jō nūkaut tuklū teļu! 31 Jys tūmār jam atbiļdēja: Dāls, tu tadei vysod esi pi manis, un vyss, kas maņ pīdar, ir tovs. 32 Vajadzēja tadei sataiseit maļteiti un prīcōtīs, jo šytys tovs brōļs beja nūmiris un atsadzeivynōja, beja pazudis un atsaroda.
1 Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai klausītos viņu.
2 Un farizēji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: „Šis pieņem grēci-niekus un ēd kopā ar tiem.“
3 Tad viņš tiem stāstīja šādu līdzību:
4 „Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?
5 Un to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem
6 Un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.
7 Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmitdeviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.
8 Jeb kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod?
9 Un atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: Priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi.
10 Gluži tāpat, es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.“
11 Un viņš sacīja: „Kādam cilvēkam bija divi dēli.
12 Un jaunākais sacīja tēvam: Tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu! Tad viņš starp tiem sadalīja mantu.
13 Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams.
14 Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt.
15 Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt.
16 Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.
17 Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: Cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā.
18 Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi,
19 Es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!
20 Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.
21 Bet dēls tam sacīja: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesim un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.
22 Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: Atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās;
23 Atnesiet bapoto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies,
24 Jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Un viņi sāka līksmoties.
25 Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni,
26 Un piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot.
27 Tas viņam atbildēja: Tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis.
28 Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā.
29 Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: Redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem,
30 Bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievietēm, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!
31 Bet tas viņam atbildēja: Dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir ari tavs,
32 Bet bija jāliksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.“
