X.
Kornelija atsagrīzšona.
1 Cezarejā dzeivōja vīns cylvāks, Kornelijs vōrdā; jys beja par, tai saucamōs, italīšu nūdaļas vērsinīku. 2 Jys kūpā ar vysu sovu mōju beja padīveigs un dīvbaileigs, bogōti daleja ļaudim dōvonas un uzcīteigi lyudze Dīvu.
3 Redzējumā ap deveitū stuņdi dīnā jys īraudzeja Dīva eņgeli pi sevis atejūt, un saucūt: Kornelij! 4 Pasaskatejis uz tō, jys, bailem pōrjimts, vaicōja: Kungs, kas ir? Tys atbiļdēja: Tovas lyugšonas un tovas dōvonas pi Dīva ir nūnōkušas pīmiņai. 5 Syuti tagad cylvākus uz Joppu un paaicynoj Seimani, kurs ir pōrsaukts Pīters. 6 Jys dzeivoj pi ōdmiņa Seimaņa, kuram mōja ir pi pošas jyuras. (Tys pasaceis, kas tev ir doroms). 7 Pēc eņgeļa, kurs ar jū runōja, aizīšonas, jys pasauce divejus sovus mōjinīkus un vīnu dīvbejeigu karaveiru, kurs vīnmār pi jō beja 8 un, izskaidrōjis jim vysu, nūsyuteja jūs uz Joppu.
9 Nōkūšajā dīnā ap sastū stuņdi, kad jī ceļojūt atsaroda natōli nu mīsta, Pīters uzkōpe uz jumta lyugtūs. 10 Jys topa olkons un gribēja ēst. Koleidz jam kaut kū sagatavōja, jys īkryta ekstazē. 11 Jys īraudzeja atvārtus dabasus un kaut kū, kai lelu goldautu, ar četrim styurim uz zemes nūlaistu. 12 Uz tō beja dažaidi četrkōjainī dzeivinīki un rōpuli, kai ari gaisa putni. 13 Un uz jū atskanēja bolss: Pīter, celīs, kauņ un ēd. 14 Bet Pīters atbiļdēja: Ak nē, Kungs. Es tadei vēļ nikod nikō nasvāta un nateira naasmu ēdis.
15 Tad bolss atsasauce ūtrreiz: Kū Dīvs padareja teiru, tō par nasvātu nasauc.
16 Un šytys nūtyka trejs reizes. Tad tys tyuleņ tyka pacalts uz debesim.
17 Koleidz Pīters sevī pōrsprīde, kū tys redzējums, kuru jys redzēja, varātu nūzeimōt, raug, tī cylvāki, kurus Kornelijs beja syutejis, atroduši Seimaņa mōju, stōvēja pi vōrtim. 18 Jī styprā bolsā jautōja, vai Seimaņs, sauktais par Pīteri, šeit atsarūn. 19 Bet Pīters arvīnu vēļ sevī pōrsprīde par redzējumu. Te Gors jam saceja: Raug, tevis meklej trejs veirīši. 20 Cēlīs, ej zemē un bez aizsprīdumim ej jim leidza, jo jūs atsyuteju Es.
21 Nūkōpis zemē, Pīters tim veirim saceja: Raug, es asmu tys, kō jyus meklejat. Kōdēļ jyus šur atgōjot? 22 Jī atbiļdēja: Vērsinīks Kornelijs, taisneigs un dīvbejeigs cylvāks, kuram vysā jūdu ciļtī ir lobs vōrds, nu vīna svāta eņgeļa ir sajēmis pavēli īaicynōt sovā sātā tevi, lai nu tevis sajimt aizrōdejumus. 23 Tad jys tūs īvede īškā un vīsmīleigi pījēme.
24 Nōkūšā reitā pīsacēlis jys aizgōja ar tim reizē. Daži brōli nu Joppas jū pavadeja. Nōkūšajā dīnā jī īgōja Cezarejā, kur Kornelijs, jūs gaideidams, beja saaicynōjis sovus radinīkus un draugus. 25 Īejūt īškā, Pīteri satyka Kornelijs un, krysdams pi jō kōjom, pagūdynōja. 26 Bet Pīters jū pīcēle saceidams: Celīs augšā, tadei ari es asmu tikai cylvāks. 27 Tad, ar jū sasarunojūt, īgōja īškā un atroda daudzejūs, kas beja sasalasejuši. 28 Tad jys tim saceja: Kai jyus poši zynot, jūdam navā atļauts ar svešinīku kūpā byut, vai ari jam tyvōtīs. Bet Dīvs maņ aizrōdeja, ka nivīna cylvāka nadreikst turēt par nateiru vai nasvātu. 29 Tōpēc ari es bez aizsprīdumim gōju leidza, kad jyus mani lykot aicynōt. Tagad es jautoju: Kōdēļ jyus mani lykot aicynōt?
30 Kornelijs atbiļdēja: Nu šō breiža četras dīnas tam atpakaļ, es ap deveitū stuņdi sovā sātā lyudžūs. Un raug, speidūši boltōs drēbēs gārbts cylvāks nūstōja maņ prīškā 31 un saceja: Kornelij, tova lyugšona ir izklauseita, un Dīvs tovas dōvonas pīmiņ. 32 Tagad syut uz Joppu un lic aicynōt Seimani, sauktū Pīteri. Jys tagad uzatur ōdmiņa Seimaņa mōjā, kura ir jyurmolā. 33 Un es tyuleņ syuteju pēc tevis, un tu atīdams labi padareji. Tagad mes visi stōvam gataveibā Dīva prīškā, lai izklauseitu tū, kū Dīvs tev ir pavēlējis.
34 Tad Pīters, atdarejis muti, saceja: Es izzeistu, patīseibā, ka Dīvs uz personeibas nasaskota. 35 Bet gon kotrā tautā tys, kas Jō beistās un taisneigi dora, Jam ir pateikams. 36 Dīvs sovu Vōrdu syuteja Izraeļa bārnim caur Jezu Kristu, kurs ir vysu Kungs, sludynōdams mīru. 37 Jyus zynot tōs lītas, kas pa vysu jūdu zemi, sōcūt nu Galilejas, nūtyka pēc kristeibas, kuru sludynōja Jōņs: kai Dīvs 38 Jezu nu Nazaretes apsvaideja ar Svātū Goru un breinumdorūšu spāku, kai Jys staigōja apkōrt lobu dareidams un dareja vasalus vysus valna apsāstūs, jo ar Jū beja Dīvs. 39 Mes asam līcinīki vysa tō, kū Jys jūdu zemē un Jeruzalemā ir padarejis. Lai gon Jū pīkola krystā un nūnōvēja, 40 Dīvs Jū trešā dīnā pīcēle augšam un ļōve pasarōdeit radzamam, 41 lai gon na vysai tautai, bet mums, nu Dīva īprīkšpazeimōtim līcinīkim, kas pēc Jō augšamceļšonōs nu myrūnim ar Jū kūpā ēdem un dzērem. 42 Un Jys mums pavēlēja sludynōt tautai un līcynōt, ka Jys ir nu Dīva pazeimōtais dzeivūs un myrušūs Tīsōtōjs. 43 Par tū līcynoj visi pravīši, ka ikvīns, kas Jam tic, caur Jō vōrdu sajims grāku atlaisšonu.
44 Koleidz Pīters vēļ šytū runōja, uz visim, kas jō mōceibas klausejōs, nūsalaide Svātais Gors. 45 Ticeigī nu apgraizeitajim, kas reizē ar Pīteri beja atgōjuši, breinōjōs, ka ari uz pogōnim Svātō Gora dōvonas teik izlītas. 46 Jī dzērdēja tūs svešōs volūdōs runojam un slavejam Dīvu. 47 Tad Pīters saceja: Vai tad var kristeibai atteikt yudini tim, kuri tagad, kai mes, sajēme Svātū Goru? 48 Un jys lyka tūs Jezus Kristus vōrdā nūkristeit. Tad jī lyudze, ka jys dažas dīnas pi jim palyktu.
1 Cezarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, virsnieks tā sauktajā itāļu rotā,
2 Ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu.
3 Tā ap devīto dienas stundu viņš parādībā skaidri redzēja Dieva eņģeli ienākam pie viņa un uz viņu sakām: „Komēlij!“
4 To redzēdams, viņš pārbijās un sarija: „Kas ir, Kungs?“ Bet tas viņam atbildēja: „Dievs ir pieminējis tavas lūgšanas un dāvanas.
5 Tagad nosūti vīrus uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris.
6 Tas dzīvo pie kāda ādmiņa Sīmaņa, kam ir nams jūrmalā.“
7 Kad eņģelis, kas ar viņu runāja, bija aizgājis, viņš atsauca divi vergus un kādu dievbijīgu kareivi no tiem, kas pastāvīgi bija pie viņa,
8 Un, tiem visu izstāstījis, sūtīja tos uz Jopi.
9 Nākošajā dienā, kad tie bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu.
10 Būdams izsalcis, viņš gribēja ko baudīt. Kamēr tie gatavoja ēdienu, viņš kļuva garā aizrauts,
11 Un viņš redz debesi atvērtu un kādu ietvaru nonākam, it kā lielu palagu, aiz četriem stūriem nolaistu zemē.
12 Tanī bija visādi četrkājaini dzīvnieki un rāpuļi virs zemes un putni zem debess.
13 Un balss runāja uz viņu: „Celies, Pēteri, kauj un ēd!“
14 Bet Pēteris sarija: „Ne mūžam, Kungs, jo es nekad neesmu ēdis neko, kas ir nesvēts un nešķīsts.“
15 Vēl otrreiz balss uz viņu runāja: „Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!“
16 Tas notika trīs reizes, un ietvars tūdaļ tika uzcelts debesīs.
17 Pēterim neziņā esot, ko nozīmē šī parādība, ko viņš bija redzējis, lūk, Kornēlija sūtītie tūri, uzmeklējuši Sīmaņa namu, stāvēja pie vārtiem
18 Un stiprā balsī vaicāja, vai tur mājojot Sīmanis, ar pievārdu Pēteris.
19 Kad Pēteris šo parādību pārdomāja, Gars viņam sarija: „Redzi, trīs vīri tevi meklē.
20 Celies, kāp zemē un ej nešaubīdamies tiem līdz, jo es tos esmu sūtījis!“
21 Pēteris, nokāpis pie šiem vīriem, sacīja: „Redzi, es esmu tas, ko jūs meklējat, kādā lietā jūs esat atnākuši?“
22 Bet tie atbildēja: „Virsnieks Kornēlijs, taisnīgs un dievbijīgs vīrs, kam visā jūdu tautā laba slava, svēta eņģeļa pamācīts, aicina tevi savā namā un grib dzirdēt, ko tu viņam teiksi.“
23 Ieaicinājis, viņš tos uzņēma. Bet nākošajā dienā viņš devās ceļā kopā ar tiem, un daži brāļi, kas bija no Jopes, gāja viņam lidz.
24 Otrā dienā viņi nonāca Cezarejā; Kornēlijs, saaicinājis savus radniekus un tuvākos draugus, viņus jau gaidīja.
25 Pēterim ieejot, Kornēlijs viņam nāca pretim un godināja viņu, mezdamies pie viņa kājām.
26 Bet Pēteris viņu piecēla, sacīdams: „Celies, ari es esmu tikai cilvēks!“
27 Un, ar to sarunādamies, viņš gāja iekšā un redzēja daudz sapulcējušos.
28 Viņš tiem sacīja: „Jūs zināt, ka jūdam nav atļauts biedroties ar nejūdu vai iet pie viņa mājās; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nevajag turēt par nesvētu vai nešķīstu.
29 Tāpēc aicināts es arī esmu nācis bez iebilduma. Tagad es vaicāju: Kādēļ jūs mani esat aicinājuši?“
30 Kornēlijs sacīja: „Priekš četrām dienām ap šo laiku, devītajā stundā, man savā namā Dievu lūdzot, piepeši kāds vīrs spožās drēbēs stāvēja manā priekšā
31 Un sacīja: Kornēlij, Dievs paklausījis tavas lūgšanas un pieminējis tavas dāvanas.
32 Sūti uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris; tas mājo ādmiņa Sīmaņa namā pie jūras.“
33 Tāpēc es tūdaļ sūtīju pie tevis, un labi, ka tu atnāci. Tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā, lai uzklausītu visu, ko tas Kungs tev pavēlējis.
34 Bet Pēteris sāka runāt, sacīdams: „Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu,
35 Bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.
36 Šis ir tas vārds, ko viņš Israēla bērniem sūtījis, pasludinādams mieru caur Jēzu Kristu: tas ir Kungs pār visiem.
37 Jūs zināt, kas noticis visā Jūdejā, sākot ar Galileju, pēc kristības, ko Jānis pasludinājis,
38 Ka Dievs ar Svēto Garu un spēku svaidījis nacarieti Jēzu, kas gājis apkārt, labu darīdams un dziedinādams visus velna nomāktos, jo Dievs bija ar viņu.
39 Mēs esam liecinieki visam, ko viņš darījis jūdu zemē un Jeruzālemē. Viņu tie nonāvējuši, pakārdami pie krusta.
40 Dievs viņu uzmodinājis trešajā dienā un viņam licis parādīties,
41 Ne visiem ļaudīm, bet Dieva iepriekš izredzētajiem lieciniekiem, mums, kas ar viņu esam ēduši un dzēruši pēc viņa augšāmcelšanās no mirušiem.
42 Un viņš mums pavēlējis tautai sludināt un apliecināt, ka viņš ir Dieva iecelts soģis pār dzīviem un mirušiem.
43 Par viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz viņu, viņa vārdā dabū grēku piedošanu.“
44 Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja.
45 Un ticīgie jūdi, kas Pēterim bija lidz, izbijās, ka Svēta Gara dāvana bija izlieta ari pār pagāniem,
46 Jo viņi tos dzirdēja mēlēs runājam un Dievu teicam. Tad Pēteris atbildēja:
47 „Kas gan varētu liegt ūdeni šo ļaužu kristīšanai, kas dabūjuši Svēto Garu tāpat kā mēs?“
48 Un viņš pavēlēja tos kristīt Jēzus Kristus vārdā. Tad tie lūdza, lai viņš dažas dienas pie tiem paliktu.
