IV.
Septeni zeimūgi.
1 Pēc tam es redzēju: Raug, dabasūs atvārtas durovas un bolss, kuru es agrōk kai taures bolsu runojam dzērdēju, man saceja: Nōc šur, te augšā. Es tev parōdeišu tū, kam jōnuteik pēc tam.
2 Un tyuleņ es gorā beju aizgrōbts un raug, debesīs stōvēja gūda krāsls, un gūda krāslā vīns sēdēja. 3 Un tys, kas tur sēdēja, pēc izskota beja kai jaspida un sardina akmiņs. Ap gūda krāslu beja varaveiksna, kura izaskateja kai smaragds.
4 Gūda krāslam apkōrt stōvēja divdesmit četri citi gūda krāsli un tymūs gūda krāslūs sēdēja divdesmit četri vacōkī boltōs drēbēs un zalta krūnim golvā. 5 Nu gūda krāsla gōja ōrā zibšni, bolsi un pārkyuņa grōvīni. Gūda krāsla prīškā daga septeņas lāpas: Tī beja septeni Dīva gori. 6 Tōļōk gūda krāsla prīškā beja kaut kas kai stykla jyura leidzeiga kristalam un ap jū apkōrt beja četras dzeivas byutnes prīškā un mugurpusē pylnas ocu. 7 Pyrmō byutne beja leidzeiga ļauvai, ūrtō dzeivō byutne — jaunlūpam, trešajai vaigs beja kai cylvākam, caturtō beja leidzeiga lidojūšam ērgļam. 8 Tom četrom dzeivajom byutnem beja pa seši spōrni un tī kai nu īkšpuses tai arī nu ōrpuses beja pilni ar acim. Bez pōrstōšonas dīn un nakt jōs dzīdōja:
Svāts, svāts, svāts ir Kungs, Dīvs, Tys Vysvareigais, kas beja, ir un atnōks.
9 Un kad šōs četras dzeivōs byutnes gūdynōja, slavēja un pasateice Tam, kas sēdēja gūda krāslā un kas dzeivoj myužeigi myužam, 10 tad tī divdesmit četri vacōkī pakryta pret Tū, kas gūda krāslā sēdēja un pagūdynōja Tū, kas dzeivoj myužeigi myužam un, gūda krāsla prīškā nūlykuši sovus krūņus, sauce: 11 Kungs, myusu Dīvs, Tev pīnōkās gūds, slava un vareiba, jo Tu esi radejis vysu un caur tovu grybu vyss ir cēlīs un radeits.
1 Pēc tam es redzēju, un raugi—durvis atvērtas debesis, un pirmā balss, ko es dzirdēju kā bazūni ar mani runājam, sacīja: „Uzkāp šurp, un es rādīšu tev, kam jānotiek turpmāk!“
2 Tūliņ es tapu aizrauts garā, un raugi—goda krēsls celts debesīs; goda krēslā kāds sēdēja.
3 Tas, kas sēdēja, pēc skata līdzīgs dārgakmeņiem jaspidam un sardijam, un ap goda krēslu bija varavīksnes loks, kas izskatījās kā smaragds.
4 Ap goda krēslu divdesmit četri krēsli, krēslos sēdēja divdesmit četri vecaji, apģērbti baltās drēbēs, viņiem galvās zelta vainagi.
5 No goda krēsla nāk zibeņi, balsis, pērkoni; septiņas uguns lāpas dega goda krēsla priekšā, kas ir septiņi Dieva gari.
6 Goda krēsla priekšā kā stikla jūja, līdzīga kristallam. Goda krēsla vidū un goda krēslam apkārt četras dzīvas būtnes pilnas acīm, no priekšas un muguras puses.
7 Pirmā līdzīga lauvam, otra līdzīga vērsim, trešai kā cilvēka ģīmis un ceturtā līdzīga skrejošam ērglim.
8 Un četras dzīvās būtnes, kam katrai pa seši spārni, kas pilni acīm visapkārt un iekšpusē, un bez mitēšanās dienu un nakti sauc: „Svēts, svēts, svēts Kungs Dievs, visu Valdītājs, kas bija, kas ir un kas nāks.“
9 Kad dzīvās būtnes dod slavu, godu un pateicību tam, ko redz goda krēslā un kas dzīvo mūžu mūžos,
10 Tad divdesmit četri vecaji metas zemē tā priekšā, kas sēd goda krēslā un pielūdz to, kas dzīvo mūžu mūžos, un noliek savus vainagus goda krēsla priekšā, sacīdami:
11 „Tu Kungs, mūsu Dievs, Tu esi cienīgs saņemt slavu, godu un varu, jo Tu esi radījis visas lietas, ar Tavu gribu visas lietas bija un ir radītas.“
