V.
Ļaunō gora apsāstais.
1 Tad ūtrajā krostā jī aizgōja uz Gerazenu zemi. 2 Kai tik Jys izkōpe nu laivas, tyuleņ nu kopim pīgōja pi Jō klōtu vīns cylvāks, kas beja naškeista gora apsāsts. 3 Jys pīmōjōja kopūs. 4 Nikas navarēja Jō savaļdeit, pat ar kēdem. Lai gon jau daudz reižu jys beja ar pynaklim un kēdem sasīts, tūmār, vysod jys pōrrōve kēdes un sarausteja pynaklus. Nikas navarēja jō savaļdeit. 5 Vīnmār, dīn un nakt jys klaigōja pa kopim un pa koļnim un dauzeja sevi ar akminim.
6 Īraudzejis nu tōlīnes Jezu, jys pīskrēja klōt, un, pakritis pret Jū, 7 klīdze lelā bolsā: Kaida maņ ar Tevi daļa, Jezus, Vysaugstōkō Dīva Dāls? Es Tevi zvārynoju Dīva dēļ, nažņaudz manis! 8 Bet Jys tam tūtīs saceja: Tu, naškeistais gors, ej ōrā nu tō cylvāka! 9 Un vaicōja: Kai tev vōrds? Tys atbiļdēja: Legions ir maņ vōrds, myusu tadei ir daudzi. 10 Un jys ļūti lyudze, lai jō nadzan ōra nu tō apvyda.
11 Tur kolnā ganejōs lels cyuku bors. 12 Naškeistī gori lyudze, lai jim atļaun saīt cyukōs. Un Jys jim atļōve. 13 Tad izīdami naškeistī gori sagōja cyukōs. Tūlaik cyuku bors, ap divejom tyukstūšom, svīdēs par krostu un nūsleika jyurā.
14 Goni aizbāga un aizgōjuši izsludynōja tū pa mīstu un pa sadžom. Ļaudis sagōja nūtykuma apsavārtu. 15 Atgōjuši pi Jezus, jī iraudzeja sēžūt tū valna apsāstū, par kuru beja vaļdejis legions, tārptu drēbēs un pylnā prōtā, un ļūti nūsabeida. 16 Ocu līcinīki jim pastōsteja tū, kas beja nūticis ar valna apsāstū un ar cyukom. 17 Tad jī lyudze, lai Jys ītu prūjom nu jūs apgobola.
18 Jam laivā kōpūt, lyudze tys, kas beja valna apsāsts, lai atļaun jam īt leidza. 19 Jys naatļōve, bet jam saceja: Ej uz sovom mōjom pi sovejim un pastōsti jim, cik lelu lītu tev izdarejis ir un kai par tevi apsažālōjis ir Kungs. 20 Un jys, aizgōjis Dekapolī, sōce stōsteit tū, kū Jezus jam izdareja; un visi breinōjōs.
Jaira meita.
21 Tikkū Jezus beja pōrsacēlis laivā uz ūtru krostu, otkon sasapuļceja pi Jō daudz ļaužu. Jys apstōja jyurmolā.
22 Tad pīgōja vīns synagogas prīkšnīks, Jairs vōrdā, un, pamanejis Jezu, pakryta pi Jō kōjom un 23 ļūti lyudze: Muna meitine ir nōvei tyvu. Ej, uzlic uz jōs sovas rūkas, lai jei palyktu vasala un dzeiva. 24 Jys laidēs ar jū īt. Daudz ļaužu gōja Jam pakaļ un mīdzēs Jam klōtu.
25 Storp jim beja sīvīte, kura jau divpadsmit godu slymōja ar ašņa tecēšonu. 26 Jei beja daudz cītuse un vysu, kū vīn jei beja turējuse, beja iztērējuse ōrstim, bet nikō nabeja leidzējis; turpretim, jai palyka slikšōk. 27 Izdzērduse par Jezus, jei storp ļaudim pīgōja Jam aizmugurē un pīsadyure pi Jō drēbem. 28 Jei saceja poša sevī: Jo tik pīsaskaršu kaut pi Jō drēbem, es palikšu vasala. 29 Un tyuleņ pōrstōja ašņa tecēšona, un jei sajuta sevī, ka jei ir palykuse vasala. 30 Ari Jezus pats sevī nūgida, ka spāks nu Jō izgōja, un tyuleņ atsagrīzis vaicōja nu ļaudim: Kas ir pīsaskōris pi munom drēbem. 31 Bet Jō mōcekli atbiļdēja: Tu tadei redzi, kai ļaudis mīdzās pi Tevis, tūmār vaicoj: Kas pi Manis pīsaskōre? 32 Bet Jys skatejōs apleik, lai īraudzeitu tū, kas tū beja izdarejis. 33 Tad tei sīvīte ļūti nūsabeida un treisādama pīgōja klōtu, jo zynōja, kas jai beja nūticis. Jej, pakrytuse pret Jū, izzyna Jam vysu taisneibu. 34 Uz tū Jys atbiļdēja: Meit, tova ticeiba izglōbe tevi! Ej mīrā, un esi vasala nu sovas slimeibas!
35 Jam vēļ runojūt, pīgōja synagogas vērsinīka cylvāki un saceja: Tova meita jau nūmyra; kōpēc ta apgryutynōt vēļ Mōceitōju? 36 Bet Jezus, tū izdzērdis, tyuleņ saceja synagogas vērsinīkam: Nasabeist, esi ticeigs. 37 Un Jys naatļōve citim nivīnam leidza īt, kai vīn Pīteram, Jākubam un Jākuba brōļam Jōņam. 38 Ejūt synagogas vērsinīka mōjā, Jys izdzērda tur raudūšūs un ļūti vaimaņojūšūs trūksni. 39 Īgōjis īškā, Jys tim saceja: Kō jyus te trūkšņojit un raužat? Meitine tadei nav nūmyruse, bet gon guļ. 40 Tad jī Jū izsmēja. Bet Jys, izsyutejis vysus ōrā, pajēme leidza ar sevi bārna tāvu un mōti un sovus leidzgōjējus un īgōja tur, kur bārns beja paguļdeits. 41 Tad, sajēmis meitinei aiz rūkas, saceja: Talita kumi, tys ir: Meitiņ, Es tev pīsoku — Celīs augšā. 42 Meitine tyuleņ pīsacāluse sōce staigōt. Jei beja divpadsmit godu vaca. Visi beja ļūti pōrsteigti. 43 Un Jys tim stipri pīsaceja, ka nikas tō naizzynōtu. Tad lyka jai dūt ēst.
1 Un tie nonāca viņpus jūj-as, Geraziešu zemē.
2 Un viņam no laivas izkāpjot, tūdaļ nāca pretim no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu,
3 Kam bija sava mītne kapos, un ko neviens nevarēja ne ķēdēm saistīt.
4 Jo tas pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja savaldīt.
5 Un tas bija vienumēr naktīm un dienām kapos un kalnos, brēca un sita sevi akmeņiem.
6 Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās viņa priekšā zemē
7 Un brēca ar stipru balsi un sacīja: „Kas man ar tevi, Jēzu, tu Dieva, Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses lūdzu, nemoki mani!“
8 Jo viņš uz to sacīja: „Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka!“
9 Un viņš tam jautāja: „Kāds tev vārds?“ Un tas viņam saka: „Vārds man leģions, jo mūsu ir daudz.“
10 Un tas viņu ļoti lūdza, lai viņš neizdzītu tos no tā apgabala.
11 Bet tur pie kalna liels cūku pulks bija ganos.
12 Un tie viņu lūdza, sacīdami: „Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.“
13 Un viņš tiem to atļāva, un nešķistie gari, izgājuši, ieskrēja cūkās; un cūku pulks no krasta iegāzās jūfā. To bija ap divi tūkstoši, un tās noslīka jūjrā.
14 Un viņu gani bēga un stāstīja to pilsētā un uz laukiem; un tie izgāja raudzīt, kas noticis.
15 Un tie nāk pie Jēzus un ierauga ļauna gara apsēsto tur sēžam apģērbtu un pilnā prātā, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.
16 Un tie, kas to bija redzējuši, vi-ņiem stāstīja, kā ļaunā gara apsēstam bija noticis, un par tām cūkām.
17 Un tie sāka viņu lūgt, lai no viņu robežām izejot.
18 Un, kad viņš kāpa laivā, tad ļaunā gara apsēstais viņu lūdza, lai tas varētu palikt pie viņa.
19 Bet viņš tam to neļāva, bet tam saka: „Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lielas lietas tas Kungs tev darījis un kā viņš par tevi apžēlojies.“
20 Un tas nogāja un sāka sludināt visā desmit pilsētu apgabalā, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.
21 Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz laužu sapulcējās pie viņa, un viņš bija jūrmalā.
22 Un redzi, nāk viens no sinagogas priekšniekiem, Jairs vārdā, un viņu redzēdams, tas krīt viņam pie kājām
23 Un viņu loti lūdz, sacīdams: „Mana meitiņa mirst, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.“
24 Un viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu viņam gāja pakaļ un drūzmējās ap viņu.
25 Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu.
26 Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka.
27 Šī par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizkāra no muguras puses viņa drēbes,
28 Jo tā sacīja: „Ja vien viņa drēbes aizkaršu, tad tapšu vesela.“
29 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka, un viņa manīja savās miesās, ka no tās kaites bija dziedināta.
30 Un Jēzus tūdaļ sevī nomanīdams, ka spēks no viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: „Kas manas drēbes aizkāris?“
31 Un viņa mācekļi uz viņu sacīja: „Tu redzi, ka ļaudis tev spiežas virsū, un tu saki: Kas mani aizkāris?“
32 Un viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi.
33 Bet sieva, izbijusies un drebēdama, zinādama, kas ar viņu bija noticis, nāca un krita viņa priekšā pie zemes un pateica viņam visu patiesību.
34 Bet viņš uz to sacīja: „Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.“
35 Viņam tā vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāk un saka: „Tava meita jau nomirusi, ko tu vēl apgrūtini mācītāju.“
36 Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: „Nebīsties, tici vien!“
37 Un viņš neļāva nevienam sev līdzi ieiet, kā vien Pēterim, Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.
38 Un viņi ienāk sinagogas priekšnieka namā un dzird troksni un redz daudzus raudam un vaimanājam.
39 Un iegājis namā, viņš tiem saka: „Ko jūs trokšņojat un raudat? Tas bērns nav miris, bet gul.“
40 Un tie viņu izsmēja. Bet viņš, visus izdzinis, ņem sev līdz bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja.
41 Un viņš satvēra bērna roku un saka uz to: „Talita, kūmi!“ Tas ir tulkots: „Meitiņa, es tev saku, celies augšā!“
42 Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos tūliņ pārņēma liels uztraukums.
43 Un viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.
