VII.
K. Jezus padora vasalu vērsinīka kolpu.
1 Nūbeidzis vysas sovas runas tim ļaudim, kas klausejōs, Jys aizgōja uz Kafarnaumu. 2 Vīna vērsinīka kolps, kas jam beja dorgs, gulēja nōveigi slyms. 3 Izdzērdis par Jezu, jys aizsyuteja pi Jō jūdu vacōkūs un lyka lyugt, lai Jys atītu un padareitu vasalu jō kolpu. 4 Tī, atgōjuši pi Jezus, lyudze saceidami: Jys ir peļnejis, ka Tu jam tū izdareitu, 5 jys tadei mīļoj myusu tautu un mums izbyuvēja synagogu.
6 Jezus aizgōja tim leidza. Bet, kad beja jau natōli nu sātas, vērsinīks lyka caur draugim pasaceit: Kungs, nasapyulej, jo es naasmu cīneigs, ka Tu ītu zam muna jumta. 7 Es tadei sevis naturēju par cīneigu īt pi Tevis. Bet soki tikai vōrdu, un muns kolps byus vasals. 8 Tadei ari es asmu cylvāks vērseibai padūts, un maņ padūti ir karaveiri; un jo vīnam soku: Ej, tad jys nūīt; ūtram: Ej šur, un jys atīt; munam kolpam: Padori tū, un jys padora.
9 Dzērdādams tū, Jezus nu jō breinōjōs, un, atsagrīzis uz ļaudim, kas Jam gōja pakaļ, saceja: (Patīši), Es jums soku: Tik lelas ticeibas Izraelī Es nikod nabeju atradis!
10 Un tī, kas beja syuteiti, atsagrīzuši atpakaļ uz sātu, atroda kolpu, (kurs beja slyms), jau vasalu.
K. Jezus pīceļ nu myrūnim jaunēkli.
11 Vēļōk, kad Jys laidēs īt uz mīstu Naim vōrdā, Jam pakaļ gōja daudz mōcekļu un lels ļaužu pulks. 12 Kad tyvōjōs pi mīsta, raug, nese ōrā myrūni, vīneigū mōtei dālu, kura beja atraitne. Nu mīsta gōja jai leidza lels ļaužu pulks. 13 Īraudzejis jū, Kungs apsažālōja par jū un saceja: Naraudi! 14 Tad, pīgōjis klōt, pīsaskōre pi myrūņa; tī, kas jū nese, nūstōja. Pēc tam Jys saceja: Jaunēkli, Es tev pavēļu: celīs augšā! 15 Nūmyrušais atsasāda un sōce runōt. Un Jys atdeve jū mōtei.
16 Vysus pōrjēme baile, un jī slavēja Dīvu saceidami: Myusu vydā ir cēlīs lels pravīts; Dīvs apraudzeja sovu tautu. 17 Ziņa par Jū izaplateja pa vysu jūdu zemi un pa vysu apkōrtni.
Jōņa mōcekli pi K. Jezus.
18 Vysu tū jō mōcekli pastōsteja ari Jōņam. Tad Jōņs pasauce pi sevis divejus sovus mōcekļus 19 un nūsyuteja jūs pi Kunga, lai pavaicōtu: Vai Tu esi Tys, kam ir jōatīt, vai mums jōgaida cyts? 20 Atgōjuši pi Jō, tī cylvāki saceja: Jōņs Kristeitōjs myusus syuteja pi Tevis saceidams: Vai Tu esi Tys, kam jōatīt, vai mums jōgaida cyts?
21 Tamā laikā īpaši Jys daudzejūs padareja vasalus nu slimeibom, cīsšonom, nu ļaunim gorim un daudzim oklajim dōvynōja redzēšonu. 22 Tōdēļ tad atsasauce un jim saceja: Aizgōjuši pastōstit Jōņam, kū redzējot un dzērdejot: oklī redz, klibī staigoj, špitaleigī palīk teiri, kūrlī dzērd, nūmyrušī ceļās augšan, nabogim teik sludynōts Evangelijs, 23 un svēteigs ir tys, kas nu Manis naīsaļaunoj.
24 Kad Jōņa syuteitī aizgōja prūjom, Jys ļaudim sōce runōt par Jōni: Kō apskateitu jyus izgōjot tuksnesī? Vai nīdres, kū vējs lūka? 25 Bet kō apskateitu jyus izgōjot? Vai meikstōs drēbēs tārpta cylvāka? Raug, kas bogōtōs drēbēs ir gārbti un skaisti dzeivoj, tī ir kēneņu pilīs. 26 Bet kō gon apskateitu jyus izgōjot? Pravīša?
Jā, Es jums soku, pōrōka par pravīti.
27 Par jū tadei ir raksteits:
Raug, Es syutu sovu eņgeli tova vaiga prīškā,
kas sagatavōs Tev Tovu ceļu.
28 Un Es jums soku: Nu sīvītes dzymušim navā lelōka (pravīša) par Jōni (Kristeitōju), tūmār Es jums soku: Pats mōzōkais Dīva vaļsteibā par jū ir lelōks.
K. Jezus pōrmat bezticeigim.
29 Tūlaik visi ļaudis, kas Jō klausejōs, pat ari muitinīki, pasadeve Dīva vaļai un pījēme Jōņa kristeibu, 30 bet farizeji un lykumam mōceitī, napījimdami kristeibas, nycynōja Dīva nūdūmus atteiceibā uz sevi.
31 (Kungs) runōja tōļōk: Kam lai pīleidzynoju šytōs škiras ļaudis? Kam jī ir leidzeigi? 32 Jī ir leidzeigi bārnim, kas sēd uz tērga laukuma un cyts cytam sauc: Mes spēlejam jums fleitā, bet jyus nadoncojat. Mes aizdzīdojam bādu dzīsmi, bet jyus naraužat . .
33 Atnōce Jōņs Kristeitōjs, jys ni maizes ēde, ni veina dzēre, bet jyus sokot: Jamā ir naškeists gors. 34 Atgōja Cylvāka Dāls, Jys ād un dzer, bet jyus sokot: Raug, kur cylvāks rejējs un veina dzārōjs, muitinīku un grēcinīku draugs! 35 Un šū gudreibu attaisnōja visi jūs bārni.
Marijas Magdalenas atsagrīzšona.
36 Kaids farizejs īaicynōja Jū pi sevis uz maļteiti. Jys, īgōjis farizeja mōjā, ījēme vītu. 37 Raug, sīvīte, kas mīstā beja pazeistama kai grēcineica, izzynōjuse, ka Jys cīmojās farizeja mōjā, atnese alebastra trauceņā smōrdeigu eleju 38 un, pīgōjuse nu aizmugures pi Jō kōjom, raudoja. Jei sōce ar osorom slapynōt Jō kōjas, slauceja jōs ar sovas golvas motim, bučōja Jō kōjas un svaideja ar smōrdeigū eleju.
39 Tū radzādams, farizejs, kas Jū beja īlyudzis, pats sevī saceja: Jo Jys byutu pravīts, tad Jys zynōtu, kas un kaida ir šei sīvīte, kas Jū aizskar: ka jei ir grēcineica. 40 Bet Jezus atsasauce un jam saceja: Seimaņ, Maņ ir kaut kas tev sokoms. Tys atbiļdēja: Soki, Mōceitōj! 41 Vīnam cylvākam beja divi porōdnīki: vīns jam beja porōdā pīci simti denaru, un ūtrais pīcdesmit. 42 Tai kai im nabeja nu kō atdūt, jys pīdeve obejim. Kurs tad nu jim, soki, jū vairōk mīļōs? 43 Seimaņs atbiļdēja: Maņ līkās, ka tys, kuram vairōk pīdūts. Un Jys tam atbiļdēja: Pareizi iztīsōji. 44 Tad, atsagrīzis uz sīvīti, saceja Seimaņam: Vai tu redzi šū sīvīti? Es īgōju tovā mōjā, un tu napasnēdzi kōjom yudiņa, — bet jei ar osorom aplaisteja Maņ kōjas un ar sovim motim nūslauceja. 45 Tu Manis napabučōji, bet jei kai īgōja vēļ navā pōrstōjuse Munu kōju bučōt. 46 Tu naapsvaideji ar eleju Maņ golvas, — jei ar smōrdeigū eleju apsvaideja Maņ kōjas. 47 Tōpēc Es tev soku: Jai ir atlaists daudz grāku, jo jei ļūti nūmīļōja, bet kam mozōk teik atlaists, tys mozōk mīļoj.
48 Tad jai saceja: Tovi grāki tev ir atlaisti.
49 Bet tī, kas reizē beja pi golda, sōce sovstarpeji runōtīs: Kas gon Jys ir, ka pat grākus atlaiž? 50 Tad Jys sīvītei saceja: Tova ticeiba tevi atpesteja, ej mīrā.
1 Kad nu viņš visus savus vārdus ļaudīm bija pabeidzis, tad viņš iegāja Kapernaumā.
2 Tur kāda virsnieka kalps, kas tam bija mīļš, gulēja slims uz miršanu.
3 Dabūjis dzirdēt par Jēzu, tas nosūtīja pie viņa jūdu vecajos un viņu lūdza, lai nāktu viņa kalpu dziedināt.
4 Un pie Jēzus nogājuši, tie viņu mīli lūdza, sacīdami: „Viņš ir vērts, ka tu viņu paklausi,
5 Jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu.“
6 Un Jēzus gāja tiem līdz; bet kad viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks sūtīja draugus pie viņa un lika viņam sacīt: „Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka tu nāci zem mana jumta.
7 Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels.
8 Jo ir es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un ja es kādam saku: ej, tad viņš iet; un otram: nāc, tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, tad viņš dara.“
9 Bet Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās, un, pagriezies uz ļaudīm, kas viņam gāja līdz, sacīja: „Es jums saku: tādu ticību es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis.“
10 Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada kalpu veselu.
11 Un pēc tam viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja viņam līdz.
12 Bet kad viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdz.
13 Un to redzējis, tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: „Neraudi!“
14 Un piegājis viņš aizkāra zārku, un nesēji apstājās, un viņš sacīja: „Jaunekli, es tev saku, celies augšā!“
15 Un mironis cēlās sēdu un sāka rimāt, un viņš to atdeva viņa mātei.
16 Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: „Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, un Dievs savus ļaudis uzlūkojis.“
17 Un šī slava par viņu izpaudās pa visu Jūdu zemi un pa visu apkārtni.
18 Jānim viņa mācekļi paziņoja visu, kas noticis.
19 Un Jānis ataicināja divi no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie to jautātu: „Vai tu esi tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?“
20 Bet šie tūri, pie viņa nogājuši, sarija: „Jānis Kristītājs mūs sūtījis pie tevis, lai mēs tevi jautātu: Vai tu esi tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?“
21 Bet tanī brīdī viņš daudzus dziedināja no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudziem akliem viņš dāvināja gaismu.
22 Un Jēzus atbildēdams tiem sacīja: „Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti;
23 Un svētīgs ir, kas pie manis neapgrēcinājas.
24 Kad nu Jāņa vēstneši bija aizgājuši, viņš sāka uz ļaudīm rimāt par Jāni: „Ko jūs gājāt tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba?
25 Jeb ko gājāt redzēt? Vai cilvēku, apģērbtu mīkstās drēbēs? Lūk, tie, kas dārgās drānās un pilnībā dzīvo, ir ķēniņa namos.
26 Jeb ko gājāt redzēt? Vai pravieti? Tiešām, es jums saku, vairāk nekā pravieti.
27 Šis ir tas, par ko rakstīts: Redzi, es sūtu savu eņģeli tavā priekšā, lai tas sataisa ceļu tavā priekšā.
28 Jo es jums saku: No visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju; bet vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.“
29 Un visi ļaudis, kas viņu dzirdēja, pat muitnieki, apliecināja, ka Dievs ir taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristibu.
30 Tikai farizēji un bauslības mācītāji ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā, palikuši viņa nekristīti.
31 Kam es šis paaudzes ļaudis līdzināšu, kam viņi ir līdzīgi?
32 Viņi ir līdzīgi bērniem, kas sēž tirgus laukumā, un cits citam uzsauc un saka: Mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs esam jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši.
33 Jo nāca Jānis Kristītājs, neēda maizi un nedzēra vīnu, un jūs sarijāt: Viņam ir ļauns gars.
34 Nāca Cilvēka Dēls, ēda un dzēra, un jūs sakāt: Redzi, šis cilvēks ir negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.
35 Taču gudrību attaisnojuši visi viņas bērni.“
36 Bet kāds no farizējiem viņu lūdza, lai viņš pie tā ēstu, un viņš, iegājis farizēja namā, apsēdās.
37 Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka viņš sēžot farizēja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu
38 Un stāvēja aiz viņa pie viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt viņa kājas ar savām asarām, un nožāvēja ar saviem galvas matiem un skūpstīja viņa kājas un tās svaidīja ar savu eļļu.
39 Bet farizējs, kas viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: „Ja šis būtu pravietis, tad viņš zinātu, kas šī sieviete tāda ir, kas viņu aizkaŗ; jo tā ir grēciniece.“
40 Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: Sīmani, man tev kas jāsaka. Viņš atbildēja: „Mācītāj, saki.“
41 Jēzus sacīja: „Kādam naudas aizde-vējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju, un otrs piecdesmit.
42 Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kufš no abiem to vairāk mīlēs?“
43 Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: „Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis.“ Bet viņš tam sarija: „Tu pareizi esi spriedis.“
44 Un pagriezies pie sievas, viņš sacīja Sīmanim: „Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu man ūdeni neesi devis manām kājām, bet šī savām asarām manas kājas slacījusi un ar saviem galvas matiem nožāvējusi.
45 Tu mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr es še esmu, nav mitējusies skūpstīt manas kājas.
46 Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi manas kājas.
47 Tādēļ es tev saku: viņas grēki, kufu bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet kam maz piedod, tas mīl maz.“
48 Un viņš tai sacīja: „Tev tavi grēki piedoti.“
49 Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, sāka pie sevis runāt: „Kas tas tāds, kas pat grēkus piedod.“
50 Bet viņš sacīja uz sievu: „Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.“
