XVIII.
1 Pēc tam es redzēju cytu engeli nūkōpam nu dabasim; jam beja lela vara un nu jō spūžuma beja apgaismōta zeme. 2 Jys lelā bolsā sauce: Sabruka, sabruka lelō Babilona; jei palyka par demonu mitekli, par nūmetni visim naškeistajim gorim, par nūmetni visim nateirajim un rībeigajim putnim. 3 Vysas tautas dzēre jōs bezkauneibas veinu, vērszemes kēneni ar jū dareja naceisteibu un vērszemes tērgotōji nu jōs lelōs pōrmēreibas palyka bogōti.
4 Un es dzērdēju cytu bolsu nu dabasim saucam: Dūdīs prūjom, muna tauta, lai tu najimtu daleibas jōs grākūs un nacīstu nu mēra. 5 Jōs grāki snādzās leidz pat dabasim, un Dīvs pīmiņ jōs nataisneibas. 6 Atdūdit jai tū, kū jei (jums) ir davuse un pēc jōs dorbim atdūdit jai divkōrši. Kausu, kuru jei jums lēja, pīlejit jai divkōrši. 7 Tik pat daudz, cik jei sevi augstynōja un uzdzeivōja, tik dūdit jai cīsšonu un bādu. Jei sovā sirdī dūmoj: Es sēžu te kai kēninīne, es naasmu atraitne un bādu napazeistu. 8 Tōpēc vīnā dīnā nōks jōs cīsšonas: nōve, bādas un bods un jū sadadzynōs gunī, jo Dīvs, kas jū tīsōs ir vareigs Kungs.
9 Un vērszemes kēneni jū apraudōs un vaimaņōs tī, kas ar jū pīkūpe naceisteibu un uzdzeivōja, kad jī īraudzeis jōs degšonas dyumus. 10 Jī stōvēs nu tōlīnes bailēs pret jōs cīsšonom un saceis: Bāda, bāda, tu lelō Babilona, tu varenō piļsāta! Un tīsa par tevi ir nōkuse vīnā pošā stundē.
11 Arī vērszemes tērgōtōji tū apraudōs un skums, jo nikas vairs jūs preču napērks. 12 Ni zalta preču, ni sudobra, ni dōrgakmiņu, ni perļu, ni dōrgūs audumu, ni purpura, ni zeida, ni samta, ni kaidu smaržeigu kūku, nikaidu zylūņkaula trauku, nikaidu dōrgō kūka trauku, ni arī kapara, dzeļža un marmora; 13 ni cinamonu (ni smaržu), ni kyupynojamūs trauku, ni myrras, ni kyupynojamō, ni veina, ni eleja, ni smolkmyltu, ni kvīšu, ni vēršu, ni vušku, ni zyrgu, ni pajyugu, ni vērgu, ni cylvāku dvēseļu.
14 Tī augli, pēc kurim slōpst tova sirds, nu tevis ir atjimti, vyss tovs skaistums un daiļums ir iznicis un jys vairs nav atrūnams. 15 Šytūs lītu tērgōtōji, kas nu tevis ir palykuši bogōti, bailēs pret cīsšonom stōvēs nu tolīnes un raudōdami un bādōdamīs 16 sauks: Bāda, bāda, tu lelō, dōrgūs audumūs, purpurā un samtā gārbtō un ar zaltu, dōrgakminim un pērlem puškōtō piļsāta! 17 Vīnas stundes laikā pazuda tik lelas bogōteibas.
Kugu vadeitōji, visi pīkrastes braucēji, laivinīki un visi jyuras braucēji nūstōja nu tolīnes 18 un klīdze itkai radzātu sova guņsgrāka dyumus saceidami: Vai ir kaida cyta leidzeiga šai lelajai piļsātai? 19 Jī bēre putekli sev uz golvas un raudōdami un vaimaņōdami sauce: Bāda, bāda, tu lelō piļsāta! Nu tovim dōrgumim palyka bogōti visi tī, kam uz jyuras ir kugi. Un jei iznyka vīnā pošā stundē.
20 Līksmojit par tū dabasi, jyus svātī, jyus apostoli un pravīši, jo Dīvs ir uzajēmīs jyusus pret jū aizstōvēt.
21 Vīns spēceigs engeļs pacēlis akmini, dzērnovu akmiņa lelumā, īsvīde jū jyurā saceidams: Ar taidu trūksni izniks Babilona, tei lelō piļsāta un jei vairs nabyus atrūnama. 22 Nivīnas kūklātōju, ni skaņu mōkslinīku, ni fleitistu, ni taurātōju skaņas nikas tevī vairs nadzērdēs; nivīns mōkslinīks naatrass tevī nikaidas mōkslas, nivīna dzērnovu trūkšņa nikas vairs tevī nadzērdēs 23 nivīnas lampas gaisma vairs tevī naspeidēs, nivīna leigovaiņa vai leigovas bolss vairs tevī naskanēs. Tovi tērgōtōji beja tī vērszemes lelī, tova būršonas mōksla maldynōja vysas tautas. 24 Tevī ir atrosts pravīšu un svātūs asnis, jā, vysu, kas vērs zemes ir nūnōvāti.
1 Pēc tam es redzēju citu eņģeli nokāpjam no debesīm, tam bija liela vara, un zeme kļuva gaiša no viņa spožuma.
2 Viņš sauca spēcīgā balsī: „Kritusi, kritusi lielā Bābele! Tā kļuvusi par ļauno garu mājokli, par visu nešķīsto garu mitekli un par visu nešķīsto un ienīsto putnu mitekli.
3 Jo visas tautas ir dzērušas no viņas netiklības dusmu vīna, un pasaules ķēniņi ir piekopuši netiklību ar viņu, un pasaules tirgoņi ir kļuvuši bagāti no viņas lielā greznuma.“
4 Es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm saucam: „Izeita no viņas, mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas ģrēkos, un jūs neķertu viņas mocības.
5 Jo viņas grēku darbi sniedzas līdz debesīm, un Dievs ir pieminējis viņas noziegumus.
6 Atmaksājiet tai, kā arī viņa atmaksājusi, un atdarait tai divkārt pēc viņas darbiem! Kausu, ko viņa pildījusi, pildait tai divkārt!
7 Kā viņa centās pēc goda un greznuma, tā atmaksājiet tai ar mokām un bēdām. Jo viņa saka savā sirdī: Es sēdu ķēniņienes tronī, neesmu atraitne un sēru nekad neredzēšu.
8 Tādēļ viņas mokas nāks vienā dienā: nāve, sēras un bads, viņu sadedzinās uguni; jo spēcīgs ir Kungs Dievs, kas viņu tiesājis.
9 Raudās un vaimanās par viņu pasaules valdnieki, kas ar viņu dzīvojuši netiklībā un kārumos, kad tie redzēs viņas liesmu dūmus;
10 Attālus stāvēdami aiz bailēm no viņas mokām, tie sauks: Vai! vai! lielā pilsēta, varenā pilsēta Bābele, vienā stundā sodība ir nākusi pār tevi!
11 Visas zemes tirgoņi raud un sēro par viņu, tāpēc ka neviens vairs nepērk viņu preces:
12 Zeltu un sudrabu, dārgakmeņus un pērles, linu, audeklu un purpuru, zīdu un sarkanu audumu, dažādus tūjas kokus, dažādus ziloņkaula lietas, no dārga koka, vafa, dzelzs un marmora darinātus priekš-metus;
13 Arī kanēli, smaržeļļu, kvēpināmās un svaidāmās zāles, vīraku, vīnu, eļļu, smalkus miltus, kviešus, lopus, avis, zirgus un ratus, dzīvas miesas un cilvēku dvēseles
14 Un augļi, pēc kufiem tava dvēsele kāroja, ir pagalam, visi dārgumi un krāšņumi tev zuduši, un tos nekad vairs neredzēt.
15 Veikalnieki, kas ar šām lietām tirgojās un kas no viņas kļuvuši bagāti, stāvēs attālus aiz bailēm no viņas mokām un raudādami un sērodami sacīs:
16 Vai! vai! lielā pilsēta, kas bija tērpusies dārgā audeklā, purpurā un sarkanā audumā, kas bija rotaļājusies ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm! Vienā stundā visa šī bagātība gājusi bojā!
17 Visi stūrmaņi, laivinieki, jūrnieki un visi, kas darbojas uz jūras, stāvēja no tālienes
18 Un sauca, redzēdami viņas liesmu dūmus: Kur ir cita šai lielai pilsētai līdzīga?
19 Tie kaisīja pelnus uz savām galvām un brēca raudādami un sērodami: Vai! vai! lielā pilsēta, kurā kļuvuši bagāti no viņas mantām visi kuģu īpašnieki. Vienā stundā tā ir izpostīta.
20 Priecājieties par to, debesis un svētie, apustuļi un pravieši, jo Dievs ir jūsu tiesu spriedis pār viņu.
21 Stiprs eņģelis pacēla akmeni, dzirnu akmens lielumā un meta to jūrā, sacīdams: „Tā ar lielu varu mētīs lielo pilsētu, un tās nekad vairs nebūs.
22 Tavos mūros vairs nedzirdēs koklētāju, spēlētāju, stabulnieku un bazūnētāju skaņas; tur nedarbosies vairs neviens amata meistars; tur nedzirdēs vairs dzimu akmeni rūcam.
23 Tavos mūros nespīdēs vairs sveces gaisma; tur nedzirdēs vairs līgavaiņa un līgavas prieka balsi, jo tavi tirgoņi bija visas zemes varenie: ar tavu burvību ir pieviltas visas tautas.
24 Viņā ir atrastas praviešu un svēto asinis un visu to, kas noslepkavoti virs zemes.“
