XVII.
K. Jezus pōrsameišona.
1 Sešas dīnas vālōk Jezus, pajēmis ar sevi Pīteri, Jākubu un jō brōli Jōni, nūvede jūs nūmaļ uz augsta kolna. 2 Te Jys jūs prīškā pōrsaveidōja. Jō vaigs spūžōja, kai saule, un Jō drēbes topa boltas, kai gaisma. 3 Un raug, jim pasarōdeja Moizešs un Eliass ar Jū runōjūt. 4 Tad Pīters saceja Jezum: Kungs, mums labi te byut. Jo Tu gribi, pataiseišu te trejs nūmetnes: vīnu Tev, vīnu Moizešam un vīnu Eliasam. 5 Koleidz jys tai runōja, raug, jūs apklōja speidūšs mōkūņs, un, raug, nu mōkūņa atskanēja bolss saceidams: Šytys ir muns nūmīļōtais Dāls, kurs Maņ labpateik; klausit Jō! 6 Tū izdzērduši, mōcekli pakryta uz sova vaiga, un ļūti nūsabeida. 7 Pīgōjis klōt, Jezus pīsadyure pi jim un teice: Celitēs augšā un nasabeistit.
8 Tī, pacāluši sovas acis, nikō cyta vairs naredzēja, kai vīn Jezus vīnu pati. 9 Nūejūt nu kolna, Jezus jim saceja: Nastōstit nikam šōs parōdeibas, koleidz Cylvāka Dāls pīsaceļs nu myrūnim.
Eliasa atnōkšona.
10 Tad mōcekli vaicōja nu Jō saceidami: Kōpēc Rokstim mōceitī soka, ka pyrmōk ir jōatīt Eliasam? 11 Jys atbiļdēja: Eliass gon atīs pyrmōk un vysu nūkōrtōs. 12 Bet Es jums soku, ka Eliass jau ir atgōjis, tik tī jō napazyna un dareja ar jū, kū gribēja. Taipat ari Cylvāka Dālam byus nu jim jōcīš. 13 Tad mōcekli nūprota, ka jim teik runōts par Jōni Kristeitōju.
Mēnešsērdzeigais jaunēklis.
14 Kad jī atgōja pi ļaudim, pīgōja pi Jō vins cylvāks un atsamete ceļūs pret Jū 15 saceidams: Kungs, apsažāloj par munu dālu! Jys ir mēnešsērdzeigs, un jam ļūti jōcīš. Jys vīnaiž kreit vai gunī vai yudinī. 16 Es jū atvežu pi tovim mōceklim, bet jī navarēja jō padareit vasala.
17 Jezus atbiļdēja: Ak, bezticeigō un zvyrtušō ciļts! Cik iļgi vēļ Maņ pi jums jōbyun? Cik iļgi vēļ jyusus jōcīš? Nesit jū šur! 18 Jezus pavēlēja, un ļaunais gors izgōja nu jō ōrā, un jaunēklis tamā pat stuņdē palyka vasals.
19 Tad mōcekli, pīgōjuši pi Jezus, klusom vaicōja: Kōpēc mes navarējom izdzeit? 20 Jys atbiļdēja: Jyusu mozticeibas dēļ! Patīši, Es jums soku, jo jums byutu kaut tik lela ticeiba, kai sinepu gryuds, tad jyus pasaceitu šytam kolnam: Pōrsaceļ nu šenes tur, un jys pōrsacaltu. Jums nikas nabyutu navarams. 21 Šytei suga ir izdzanama tikai ar gavēni un lyugšonu.
Jezus īprīkš pasludynoj sovas cīsšonas.
22 Un kad jī atsaroda Galilejā, Jezus jim saceja: Cylvāka Dālu nūdūs ļaužu rūkōs; 23 jī Tū nūnōvēs, bet trešā dīnā Jys pīsaceļs. Tad jī ļūti nūskuma.
Nūdavu moksōšona.
24 Atejūt jim uz Kafarnaumu, pi Pītera pīgōja nūdūkļu vōcējs un saceja: Vai jyusu Mōceitōjs didrachmu samoksōs? 25 Jys atbiļdēja: Nui!
Kad jys īgōja mōjā, Jezus pōrsteidze jū saceidams: Seimaņ, kai tev līkās, nu kō pīdzan zemes kēneni muitu un nūdūkļus? Nu sovim dālim, vai nu svešinīkim? 26 Jam atbyldūt: Nu svešinīkim! Jezus saceja: Tai tad dāli ir breivi. 27 Bet lai jūs naīļaunōt, ej uz jyuru, īmet makšeri un tū zivi, kura pyrmō īsakers izveļc; paplētis jai muti, atrassi tur stateri. Pajēmis tū, samoksoj par Mani un sevi.
1 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu.
2 Un tika apskaidrots viņu priekšā, un viņa vaigs spīdēja kā saule, un viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma.
3 Un, redzi, tiem parādījās Mozus un Elija un runāja ar viņu.
4 Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: „Kungs, šeit mums ir labi. Ja tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.“
5 Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: „Šis ir mans mīļais dēls, pie kufa man labs prāts; to jums būs klausīt.“
6 Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz savu vaigu un ļoti izbijās.
7 Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizkāra tos un sacīja: „Celieties un nebīstieties!“
8 Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien.
9 Un no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: „Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies.“
10 Un viņa mācekļi tam jautāja, sacīdami: „Kā tad rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānākot papriekšu?“
11 Bet viņš atbildēja un sacīja: Elija gan nāk un visus atkal sataisīs.
12 Bet es jums saku: Elija jau ir atnācis, un tie viņu neatzina, bet ar viņu darīja, ko gribēja. Tā arī Cilvēka Dēlam būs jācieš no viņiem.“
13 Tad mācekļi saprata, ka viņš uz tiem runāja par Jāni Kristītāju.
14 Un kad tie aizgāja pie ļaudīm, pie viņa atnāca viens cilvēks, metās viņa priekšā ceļos.
15 Un sacīja: „Kungs, apžēlojies par manu dēlu, viņš ir mēnessērdzīgs, un viņam daudz jācieš; jo viņš bieži krīt ugunī un bieži ūdenī.
16 Un es to atvedu pie taviem mācekļiem, bet tie viņu nevarēja dziedināt.“
17 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: „Ak tu neticīga un samaitātā cilts, cik ilgi es vēl būšu pie jums? Cik ilgi es vēl jūs panesīšu? Vediet man to šurp!“
18 Un Jēzus viņu apdraudēja, un Jaunais gars izgāja no viņa; un zēns kļuva vesels tanī pašā stundā.
19 Tad mācekļi piegāja pie Jēzus atsevišķi un sacīja: „Kāpēc mēs viņu nevarējām izdzīt?“
20 Bet Jēzus tiem saka: „Jūsu mazticības dēļ; jo patiesi es jums saku: ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.
21 [Bet šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.]“
22 Kad tie Galilejā apkārt staigāja, Jēzus sacīja uz tiem: „Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās.
23 Un tie viņu nokaus, un trešā dienā viņš celsies augšām.“ Un tie ļoti noskuma.
24 Un kad tie nonāca Kapernaumā, nodokļu saņēmēji piegāja pie Pētera un sacīja: „Vai jūsu mācītājs nodokli nemaksā?“
25 Viņš saka: „Maksā gan.“ Un namā iegājis Jēzus viņam tūlīt jautāja, sacīdams: „Kā tev šķiet, Sīmani? No kā laicīgie ķēniņi ņem muitu vai nodokli? Vai no saviem deliem, vai no svešinie-kiem?“
26 Kad Pēteris atbildēja: „No svešiniekiem,“ tad Jēzus uz to sacīja: „Tā tad pašu bērni ir svabadi.
27 Bet lai mēs tiem nedotu apgrēcību, tad ej uz jūpi un izmet makšķeri, un ņem pirmo zivi, kas pieķersies, un tās muti atdarījis, tu atradīsi vienu stateri, to dod viņiem par mani un par sevi.“
