XXIV.
Sīvītes pi kopa.
1 Pyrmōs nedeļas dīnas agrā reitā jōs gōja uz kopu ar smōrdeigajom svaidamajom zōlem, kuras beja sagatavōjušas. 2 Un atrodušas nu kopa atvaltu akmini 3 un īgōjušas īškā, Kunga Jezus mīsas naatroda. 4 Kad jōs beja ļūti uztrauktas, raug, divi veirīši speidūšōs drēbēs stōvēja jūs prīškā. 5 Jōs nūsabeida un acis nūlaide uz zemi. Bet jī tom saceja: Kōpēc jyus Dzeivō meklejat myrušūs vydā? 6 Jō te navā. Jys tadei nu myrūnim pīsacēle. Pīminit, kū Jys jums pasaceja Galilejā byudams, 7 kad saceja: Cylvāka Dālam jōbyun nūdūtam grēcinīku rūkōs un pīkoltam krystā, bet trešā dīnā jōpīsaceļ augšam.
8 Tad jom īgōja prōtā Jō vōrdi. 9 Un grīzušōs atpakaļ nu kopa, pasludynōja vysu tū tim vīnpadsmit un visim citim. 10 Tōs beja Marija Madaļa, Joanna un Jākuba mōte Marija un vēļ cytas, kas par tū pastōsteja apostolim. 11 Bet jūs vōrdi izalyka tim par tukšu skaņu: jī tam naticēja.
12 Pīters tūmār pīsacēlis aizasteidze uz kopu. Un pīsalīcis redzēja tikai lynu drēbes guļūt. Pylns breinōšonōs par nūtykušū, jys aizgōja uz sātu.
Mōcekli ceļā uz Emmaus.
13 Un raug, tamā pat dīnā divi nu jim gōja uz mīstu, vōrdā Emmaus, kurs atsarūn nu Jeruzalemas sešdesmit stadiju attōļumā. 14 Jī sovā storpā pōrrunōja par vysu tū, kas nūtyka.
15 Jim tai runojūt un pōrsprīžūt, pīgōja klōtu Jezus un gōja ar jim reizē. 16 Bet jūs acis beja aizdareitas tai, ka Jō napazyna. 17 Tad Jys tim saceja: Kas tōs par runom, kuras runojat sovā storpā, pa ceļu īdami? Jī beja nūskumuši. 18 Vīns nu tim, Kleofass vōrdā, Jam saceja: Vai tad Tu vīneigs svešinīks Jeruzalemā, ka nazini, kas šamōs dīnōs tur nūtyka?
19 Jys vacōja: Kas taids? Jī atbiļdēja: Nūtykums ar Jezu nu Nazaretes, kurs beja veirs pravīts, vareigs dorbūs un vōrdūs, Dīva un vysu ļaužu prīškā; 20 kai Jū vērsgoreidznīki un myusu vacōkī nūtīsōja uz nōvi un pīkola krystā. 21 Bet mes cerējom, ka Jys byus Izraeļa Atpērcējs. Un pēc vysa tō šudiņ jau ir treša dīna, kai tys nūtyka. 22 Laigon dažas myusu sīvītes, kas agri reitā bejušas pi kopa, myusus pōrbīdēja. Jōs bejušas pyrms saules lēkšonas pi kopa, bet Jō mīsas naatrodušas. 23 Jōs atgōjušas stōsteja, ka asūt eņgeļu pasarōdeišonu redzējušas, kuri sacejuši, ka Jys dzeivoj; 24 ari nu myusu daži bejuši aizgōjuši pi kopa un atroduši, kai sīvītes stōstejušas, un Jō (mīsas) naredzējuši.
25 Tad Jys tim saceja: Ak, jyus napraškas, cik kyutras jyusu sirdis, lai tycātu vysam tam, kū pravīši īprīkš pasludynōja. 26 Vai tad Kristum nabeja vyss tys jōcīš, lai īītu sovā gūdā? 27 Tad īsōcis nu Moizeša un nu visim pravīšim, Jys izskaidrōja jim tū, kas vysūs Rokstūs par Jū ir raksteits.
28 Tai jī pīgōja pi mīsta, uz kuru gōja, bet Jys izalyka, itkai grybātu īt tōļōk. 29 Bet jī pīrunōja Jū saceidami: Palic ar mums, tadei jau vokors un dīna jau beidzās. Un Jys īgōja palyktu pi jim.
30 Un nūtyka, kad Jys sēdēja reizē ar jim pi golda, pajēmis maizi, pōrsvēteja tū un lauzdams deve jim. 31 Tad atsadareja jim acis, un jī Jū pazyna, bet Jys nu jūs acim nūzuda. 32 Un jī vīns ūtram saceja: Vai tad myusu sirdis nadaga, kad Jys ceļā ar mums runōja un iztulkōja mums Rokstus?
33 Tamā pat stuņdē jī cēlēs kōjōs, aizgōja atpakaļ uz Jeruzalemu un atroda sasapuļcējušūs tūs vīnpadsmit reizē ar jūs bīdrim, 34 kuri saceja: Kungs, patīši, ir pīsacēlis nu myrūnim un pasarōdeja Seimaņam. 35 Tad jī ari pastōsteja, kas ar jim ceļā nūtyka un kai jī pi maizes lauzšonas Jū pazyna.
K. Jezus pasarōda apostolim.
36 Koleidz vēļ jī par tū runōja, Jezus nūstōja jū vydā un jim saceja: Mīrs jums! (Es asmu, nasabeistit).
37 Bet jī nūsabeiduši uztraukumā dūmōja, ka redz goru. 38 Bet Jys tim saceja: Kōpēc jyus asat pōrsabeiduši un sovā sirdī šaubatēs? 39 Apskotit munas rūkas un kōjas. Es tadei pats asmu. Aptaustit Mani un raugit. Goram tadei navā ni mīsas, ni kaulu, kai jyus tū pi Manis redzit. 40 Pēc šytūs vōrdu parōdeja jim rūkas un kōjas. 41 Lelōs prīcas dēļ jī tūmār vēļ navarēja īticēt. Tad Jys saceja: Vai jums ir kaut kas kū ēst? 42 Jī padeve captas zivis gabaleņu un kōri mads. 43 Jys pajēme, un, jim radzūt, ēde (pōrpalykušū atdeve jim atpakaļ).
44 Tad Jys tim saceja: Šitī ir Muni vōrdi, kū Es, vēļ pi jums byudams, saceju: Vysam tam vajaga izapiļdeit, kas par Mani stōv raksteits kai Moizeša lykumā, tai ari pravīšūs un psaļmūs. 45 Tad Jys deve jim jāgu dēļ Rokstu saprasšonas 46 un jim saceja: Tai stōv raksteits: Kristum ir jōcīš un trešā dīnā nu myrūnim jōpīsaceļ. 47 Jō vōrdā jōsludynoj vysom tautom atsagrīzšona un grāku atlaisšona nu Jeruzalemas īsōcūt. 48 Jyus asat tō līcinīki. 49 Un raug, Es nusyutu uz jums sova Tāva Apsūleišonu. Palicit piļsātā, koleidz apsagērbsit spākā nu augstumim.
K. Jezus kōpšona dabasūs.
50 Jys, izvedis tūs leidz pat Betanijai, pacēle rūkas un jūs svēteja. 51 Un nūtyka, ka, svēteidams tūs, nu jim atsaškeire un pasacēle uz dabasim.
52 Jī atdeve Jam gūdu, un ar lelu prīcu nūgōja atpakaļ uz Jeruzalemu, 53 un pastōveigi slaveja un teice Dīvu svētneicā.
(Amen).1 Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmas zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bij līdz ar tām.
2 Un tās atrada akmeni no kapa noveltu.
3 Tās gāja iekšā un tā Kunga Jēzus miesas neatrada.
4 Un kad tās nezināja ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs.
5 Un kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?
6 Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams,
7 Sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un tapt krustā sistam un trešā dienā augšāmcelties.“
8 Un tās atcerējās viņa vārdus.
9 Un atpakaļ griezušās no kapa, tās to visu pasludināja tiem vienpadsmitiem un visiem citiem.
10 Un tur bija Marija Magdalēna un Joanna un Marija, Jēkaba māte, un citas ar tām, kas apustuļiem to sacīja.
11 Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja.
12 Bet Pēteris cēlās un aizskrēja pie kapa. Tur viņš noliecies paskatījās iekšā un redzēja noliktus tik autus vien un aizgāja, brīnīdamies par to, kas bija neticis.
13 Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadiju no Teruzālemes, vārdā Emmaus.
14 Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas.
15 Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem.
16 Bet viņu acis tapa turētas, ka tie viņu nepazina.
17 Un viņš tiem sacīja: „Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?“ Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm.
18 Tad viens ar vārdu Kleops at-bildēja un viņam sacīja: „Vai tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?“
19 Un viņš tiem sacīja: „Kas tad?“ Un tie viņam sacīja: „Tas ar Jēzu no Nācaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā,
20 Ka to mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un viņu situši krustā.
21 Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas.
22 Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa,
23 Un viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, viņš esot dzīvs.
24 Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet viņu pašu tie neredzēja.“
25 Tad viņš tiem sacīja: „Ak jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!
26 Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet savā godībā?“
27 Un iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par viņu rakstīti.
28 Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet viņš likās ejot tālāk.
29 Un viņi to gauži lūdza un sacīja: „Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!“ Un viņš iegāja pie tiem palikt.
30 Un notikās, ka viņš ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva,
31 Tad viņu acis tapa atvērtas, un tie viņu pazina; bet viņš no tiem nozuda.
32 Un tie sacīja savā starpā: „Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?“
33 Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija.
34 Tie sacīja: „Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies.“
35 Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticies ceļā, un kā tas viņu pazīts, maizi laužot.
36 Un kad viņi runāja par šām lietām, Jēzus pats stājās viņu vidū [un viņiem sacīja: „Miers ar jums!“]
37 Bet tie ļoti izbijās un baiļojās, un viņiem šķita, ka garu redzot.
38 Un viņš tiem sacīja: „Kāpēc esat tā izbijušies?, Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs?
39 Redziet manas rokas un manas kājas! es pats tas esmu. Aptaustait mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat man esam.“
40 Un to sacījis, viņš tiem rādija savas rokas un kājas.
41 Bet kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, viņš tiem sacīja. „Vai jums še ir kas ēdams?“
42 Un viņi tam pasniedza gabalu ceptas zivs [un tīru medu].
43 Un viņš ņēma un ēda to, viņiem redzot.
44 Pēc tam viņš tiem sacīja: „Šie ir tie vārdi, ko es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.“
45 Tad viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata,
46 Un tiem sacija: „Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā,
47 Un ka viņa vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes
48 Un jūs esat liecinieki tam visam.
49 Un, redzi, es jums sūtu sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes.“
50 Un viņš tos izveda līdz Betānijai un, savas rokas pacēlis, tos svētīja.
51 Un notikās, kad viņš tos svētīja, viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs.
52 Bet tie viņu pielūdza un atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku,,
53 Un bija allaž dievnamā, teica un i slavēja Dievu.
