XVII.
1 Un Jys saceja sovim mōceklim: Īļaunōšonu atīšona ir naizbāgama līta, bet bāda tam, caur kuru jōs atīt. 2 Byutu lobōk, jo jam pi kokla pīsītu dzērnovu akmini un īmastu jyurā, na kai kad jys vīnu nu šitim mozajim īļaunōtu.
3 Uzmonit poši sevi. Jo (pret tevi) sagrākōtu tovs brōļs, pōrsorgoj jū. Jo jys nūžālōs, atlaid jam. 4 Un jo septeņas reizes pret tevi sagrākōtu par dīnu un septeņas eizes ītu pi tevis saceitu: Es žāloju, — atlaid jam.
5 Apostoli saceja Kungam: Pavairoj mums ticeibu! 6 Bet Kungs atbiļdēja: Jo jums byutu ticeiba leidz sinepes gryudeņam, tad jyus varātu pavēlēt šytam kūkam: izarauņ nu šenes ar saknem un īsadēsti jyurā; un, bez šaubom, jyusu paklauseitu.
7 Jo kas nu jums, kam ir dēļ dorba vai dēļ gonim kolps, jam atejūt nu teiruma, pasaceitu: Ej tyuleņ un ījem vītu pi golda, 8 bet nasaceitu: Sagatavoj maņ vakareņas, apsajūz un kolpoj maņ, koleidz es paēsšu un padzeršu, un tad varēsi tu ēst un dzert, 9 vai tad jys kolpam lai pasateic, ka tys izpiļdeja jō pavēli? — 10 (Es gōdoju, ka nē). Tai ari jums, pēc izpiļdeišonas vysa tō, kas jums ir lykts, ir jōatsazeist, saceidamim: Mes asam nalīteigi kolpi; kas mums beja jōdora, tikai tū padarejom.
Desmit špitaleigūs.
11 Un nūtyka, ka, ejūt uz Jeruzalemu, Jys gōja pōri storp Semariju un Galileju.
12 Tyvojūtīs vīnai sadžai, Jam aizskrēja prīškā desmit špitaleigu cylvāku, un, nu tōlīnes nūstōjuši, 13 lelā bolsā sauce: Jezu, Mōceitōj, apsažāloj par mums. 14 Jys, tūs īraudzejis, saceja: Ejte un parōdit sevi goreidznīkim. 15 Un nūtyka: Ejūt jī palyka teiri. Un vīns nu tim, radzādams, ka ir palicis vasals, atsagrīze atpakaļ lelā bolsā slaveidams Dīvu, 16 un, pakritis uz vaiga pi Jō kōjom, Jam pasateice. Tys beja samarīts. 17 Bet Jezus jautōja: Vai na desmit ir palykuši teiri? Kur tad ir tī? 18 Vai tad ni vīns vairōk naatsaroda, kas atsagrīztu un Dīvam gūdu atdūtu, kai tik šytys svešinīks? 19 Tad Jys tam saceja: Celīs un ej, tova ticeiba tev paleidzēja.
Dīva vaļsteibas atīšona.
20 Kad farizeji nu Jō vaicōja, kod atīs Dīva vaļsteiba, tad Jys atsasauce un saceja: Dīva vaļsteiba atīt namonūt; 21 narunōs: Raug, jei ir te vai tur; tadei raug, Dīva vaļsteiba ir storp jums.
22 Tad Jys sovim mōceklim saceja: Atīs laiks, kad jyus gribēsit redzēt kaut vīnu Cylvāka Dāla dīnu, bet naredzēsit. 23 Jums gon teiks: Raug (Jys) ir te; raug, — tur. Bet naejit un naskraidit pēc jūs pakaļ. 24 Jo kai zibiņs, kad paspeid, spūdrums izalej nu vīna zemes gola leidz ūtrajam, tai pat nūtiks un ar Cylvāka Dālu Jō dīnā. 25 Bet īprīkš Jam byus daudzi jōcīš un nu šytōs tautas jōbyun atmastam.
26 Kai nūtyka Noesa dīnōs, tai nūtiks Cylvāka Dāla dīnōs: 27 ēde, dzēre, precējōs un gōja pi veira leidz pat tai dīnai, kad Noess īkōpe laivā. Tad atgōja yudiņa plyudi un vysus iznycynōja. 28 Ari Lota laikā tai pat beja: ēde, dzēre, pērka un pōrdeve, strōdōja un byuvēja. 29 Bet tamā dīnā, kad Lots nu Sodomas izgōja, nūkryta guņs ar sāru nu debesim un vysus iznycynōja. 30 Ari tamā dīnā, kad Cylvāka Dāls pasarōdeis, taipat nūtiks. 31 Kas tamā dīnā byus uz jumta, bet jō lītas ustobā, tys lai nakōp zemē jūs pajimtu; un kas ir teirumā, tys tai pat lai nasagrīž atpakaļ. 32 Pīminit par Lota sīvu.
33 Kas pyulēsīs izglōbt sovu dzeiveibu, tys jū pazaudēs; kas jū pazaudēs, tys izglōbs. 34 Es jums soku: jo tamā naktī byus divi vīnā gultā; vīnu pajims leidza, bet ūtrū atstōs. 35 Maļs divejōs pi vīnom dzērnovom; vīnu pajims leidza, bet ūtrū atstōs. 36 (Byus divi teirumā; vīnu pajims, ūtrū atstōs).
37 Jī atsasauce un Jam saceja: Kungs, kur tad? Bet Jys tim atbiļdēja: Kur ir maita, tur sasalosa un ērgli.
1 Vēl viņš teica saviem mācekļiem: „Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai tam, caur ko tā nāk!
2 Tādam būtu labāki, ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūrā, nekā tas apgrēcinātu vienu no šiem mazajiem!
3 Sargaities! Ja tavs brālis grēko, pamāci to, un ja viņš nožēlo, piedodi viņam.
4 Un ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, —piedodi viņam.“
5 Un apustuļi sacīja savam Kungam: „Vairo mums ticību.“
6 Bet viņš sacīja: „Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: Izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā, viņš jūs pa-klausītu.
7 Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: Nāc tūliņun sēdies pie galda!
8 Vai viņš tam neteiks: Sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi?
9 Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles?
10 Tas pats arī ar jums: Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: Mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums.“
11 Un notika ceļā uz Jeruzālemi, viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju
12 Un iegriezās kādā ciemā. Te viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes
13 Un paceltā balsī sauca: „Jēzu, meistar, apžēlojies par mums!“
14 Un viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: „Ejiet, rādaities priesteriem!“ Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli.
15 Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja,
16 Nometās uz savu vaigu pie viņa kājām un pateicās viņam. Un tas bija samarietis.
17 Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: „Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi?
18 Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis?“
19 Un viņš tam sacīja: „Celies, ejl Tava ticība tev ir palīdzējusi.“
20 Uz farizēju jautājumu, kad nākšot Dieva valstība, viņš tiem atbildēja: „Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā.
21 Nevarēs arī sacīt: Redzi, še viņa ir, vai tur—jo redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū.“
22 Bet mācekļiem viņš sacīja: „Nāks dienas, kad jūs ilgosities redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsit.
23 Un kad jums kāds sacīs: Redziet še, redziet tur, neejiet un neskrieniet tam pakaļ.
24 Jo, ka zibens zibeņodams spīd no vienas debess puses līdz otrai, tāds būs Cilvēka Dēls savā dienā.
25 Bet papriekš viņam daudz jācieš un jātop šās cilts atmestam.
26 Un kā tas bija Noas dienās, tā arī būs Cilvēka Dēla dienās:
27 Ēda, dzēra un precējās, līdz kamēr Noa iegāja šķirstā un plūdi nāca un visus iznīcināja.
28 Kā tas bija Lata dienās: ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja un būvēja;
29 Bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debesīm un visus iznīcināja.
30 Tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.
31 Ja kāds tai dienā atrodas uz jumta, bet viņa lietas ir istabā, tas lai nekāpj zemē tās paņemt; un ja kāds atrodas laukā, tas lai negriežas atpakaļ.
32 Pieminiet Lata sievu!
33 Kas savu dzīvību centīsies paturēt, tas to zaudēs, bet, kas to zaudēs, tas to paturēs.
34 Es jums saku, viņā nakti divi gulēs vienā gultā: vienu pieņems un otru atstās.
35 Divas kopā mals: vienu pieņems un otru atstās.
36 Divi būs laukā: viens taps pieņemts, un otrs atstāts.“
37 Tad mācekļi to pārtrauca, jautā-dami: „Kur, Kungs?“ Bet viņš tiem sacīja: „Kur maita, tur salasās ērgli.“
