X.
K. Jezus ir lobais gons.
1 Patīši, patīši, Es jums soku: Kas vušku klāvā naīīt pa durovom, bet kai cytaiž īsalauž, tys ir zaglis un laupeitōjs. 2 Bet kas īīt pa durovom, tys ir vušku gons. 3 Durovu sorgs tam atdora, un vuškas jō bolsa klausa. Jys sovas vuškas sauc pa vōrdam un vad jōs ōrā. 4 Kad jys vysas sovas izlaiž ōrā, tad īt jom pa prīšku, un vuškas tak jam pakaļ, jo pazeist jō bolsu. 5 Pēc sveša jōs naīt, bet gon bāg nu jō prūjom, jo napazeist svešinīka bolsa.
6 Jezus jim pastōsteja šytū pīleidzeibu, bet jī nasaprota, kū Jys ar tū jim teice.
7 Tad Jezus jim runōja tōļōk: Patīši, patīši, Es jums soku: Es asmu uz vuškom durovas. 8 Visi, kas pyrms Manis atgōja, ir zagli un laupeitōji, tōdēļ ari vuškas jūs naklauseja. 9 Es asmu durovas. Kas caur Mani īīt, tys byus izpesteits; jys īīs un izīs un ganeibas atrass. 10 Zaglis īt tikai zogtu, kautu un pūsteitu. Es atgōju, lai turātu dzeivi un turātu jū porpiļneibā.
11 Es asmu lobais gons. Lobais gons par sovom vuškom atdūd sovu dzeiveibu. 12 Bet olgōcs un tys, kas navā gons, un kam vuškas napīdar, īraudzejis tyvojūtīs vylku, pamat vuškas un aizbāg; vylks jōs plēš un izklaidoj. 13 Olgōcs aizbāg taišni tōdēļ, ka ir olgōcs, un jam vuškas naryup. 14 Es asmu lobais gons. Es sovejōs pazeistu, un munejōs pazeist Mani: 15 tai pat kai Mani pazeist Tāvs, un Es Tāvu pazeistu. Tōdēļ ari sovu dzeiveibu atdūdu par sovom vuškom. 16 Maņ ōrpusē ir vēļ cytas vuškas, kas nu šytō klāva navā. Ari tōs Maņ ir jōatvad, un tōs muna bolsa klauseis, un byus vīns vušku pulks un vīns gons. 17 Muns Tāvs Mani mīļoj tōdēļ, ka Es atdūdu sovu dzeiveibu, lai jū otkon sajimtu. 18 Nikas nu Manis jōs atjimt navar, bet Es jū breivprōteigi atdūdu. Maņ ir vara jū atdūt, un ir vara otkon atpakaļ pajimt. Taidu pīsacejumu Es sajēmu nu sova Tāva.
19 Šytōs runas dēļ, otkon izacēle storp jūdim nasaskaņa. 20 Daudzejī nu jim saceja: Šytys ir ļaunō gora apsāsts un bezprōteigs. Kōpēc Jō klausot? 21 Citi saceja: Ļaunō gora apsāsts tai narunoj. Vai tad ļaunais gors oklūs var padareit redzeigus?
K. Jezus mōca svētneicā.
22 Un nūtyka, ka Jeruzalemā svinēja svētneicas īsvēteišonas svātkus. Beja zīmas laiks. 23 Jezus svētneicā staigōja pa Salomona siņcem. 24 Jūdi apstōja ap Jū un vaicōja: Cik iļgi Tu myusus šaubōs atstōsi? Jo Tu esi Kristus, tad pasoki mums atklōti.
25 Jezus jim atbiļdēja: Es jums saceju, bet jyus naticit. Tī dorbi, kurus Es sova Tāva vōrdā doru, dūd līceibu par Mani. 26 Bet jyus naticit, jo napīdarit pi Munom vuškom. 27 Munas vuškas klausa Muna bolsa; Es jōs pazeistu, un jōs īt pēc Manis. 28 Es dūdu jom myužeigū dzeivi, un jōs naizgaiss myužam, un nu Munas rūkas jūs nikas naizraus. 29 Muns Tāvs, kurs Maņ jōs īdeve, ir vareigōks par vysu, un nu Muna Tāva rūkas jūs nikas navar izraut. 30 Es un Tāvs asam vīns.
31 Tad jūdi pakēre akmiņus, lai Jū nūmātōtu. 32 Jezus tim saceja: Daudz lobu dorbu ar sova Tāva varu asmu padarejis jyusu acīs. Kura tad dorba dēļ jyus Mani grybat ar akminim nūmātōt? 33 Jūdi Jam atbiļdēja: Na loba dorba dēļ mes Tevi grybam ar akminim nūmātōt, bet gon zaimōšonas dēļ un tōdēļ, ka Tu, byudams cylvāks, īskaiti sevi par Dīvu. 34 Jezus tim atbiļdēja: Vai tad jyusu lykumā nastōv raksteits: Es saceju: Jyus asat dīvi? 35 Jo tad tūs, uz kurim Dīva vōrds beja saceits, par dīvim nūsauce, bet Rokstu navar apšaubeit, 36 vai tad jyus Tam, kuru Dīvs pōrsvēteja un uz pasauli atsyuteja, varit pōrmest Dīva zaimōšonu, ka Es saceju: Es asmu Dīva Dāls? 37 Jo Es sova Tāva dorbu nadareitu, tad jyus varātu Maņ naticēt. 38 Bet jo Es tūs izdoru, un jyus Maņ nagribit ticēt, tad ticit dorbim, lai jyus arvīnu vairōk pōrsalīcynōtu, ka Tāvs ir Manī, un Es asmu Tāvā.
39 Tad jī otkon gribēja Jū sakert, bet Jys nu jūs rūkom izmuka.
40 Jys nūgōja otkon pōri par Jordanu uz tū vītu, kur sōkumā Jōņs kristeja, un tur apstōja. 41 Daudzejī gōja pi Jō un saceja: Jōņs gon nikaidu breinumdorbu nadareja, bet vyss izapylda, kū Jōņs par Jū ir sacejis. 42 Un tad daudzeji Jam tur īticēja.
1 „Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs.
2 Bet kas ieiet pa durvīm, ir avju gans.
3 Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā.
4 Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi.
5 Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jc viņas nepazīst svešnieku balsi.“
6 So līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko viņš uz tiem runāja.
7 Tad Jēzus atkal sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Es esmu durvis, kas ved pie avīm.
8 Visi, kas priekš manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas.
9 Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības.
10 Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.
11 Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.
12 Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, —un vilks tās nolaupa un izklīdina,
13 Jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp.
14 Es esmu labais gans; es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst.
15 Itin kā Tēvs pazīst mani, es pazīstu Tēvu; un es atdodu savu dzīvību par savām avīm.
16 Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; ari tās man jāatved; ari viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.
17 Tāpēc Tēvs mani mīl, ka es at-dodu savu dzīvību, lai es to atkal atgūtu.
18 Neviens to nav man atņēmis, bet es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu es esmu saņēmis no sava Tēva.“
19 Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu starpā šo vārdu dēļ.
20 Daudzi viņu starpā sacīja: „Viņā ir velns, viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs viņu klausāties?“
21 Citi sacīja: „Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi. Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?“
22 Pēc tam Jeruzālemē bija tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā.
23 Jēzus staigāja pa templi Salamana stabu ailē.
24 Jūdi viņu ielenca un sacīja viņam: „Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, saki mums to skaidri!“
25 Jēzus viņiem atbildēja: „Es jums esmu teicis, bet jūs neticat. Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, nodod liecību par mani.
26 Bet jūs neticat, jo nepiederat pie manām avīm.
27 Manas avis dzird manu balsi, es tās pazīstu, un viņas man seko.
28 Un es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas ne mūžam neies bojā un neviens tās neizraus no manas rokas.
29 Mans Tēvs, kas man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas.
30 Es un Tēvs, mēs esam viens.“
31 Tad jūdi atkal sanesa akmeņus, lai viņu nomētātu.
32 Jēzus tiem atbildēja: „Daudz labu darbu es jums esmu rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba deļ jūs mani gribat nomētāt?“
33 Jūdi viņam atbildēja: „Nevis laba darba dēļ mēs tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka tu cilvēks būdams dari sevi par Dievu.“
34 Jēzus viņiem atbildēja: „Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi.
35 Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem zīmējas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti,
36 Vai tad tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls?
37 Ja es nedaru sava Tēva darbus, neticiet man!
38 Bet ja es tādus daru, tad, ja man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka manī ir Tēvs, un es Tēvā.“
39 Tad tie atkal viņu taisījās gūstīt, bet viņš izglābās no viņu rokām.
40 Pēc tam viņš atkal aizgāja otrpus Jardānas, tai vietā, kur Jānis sākumā bija kristījis, un palika tur.
41 Un daudzi nāca pie viņa un sacīja: „Jānis nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par šo runājis, ir bijis patiesība.“
42 Un daudzi tur sāka viņam ticēt.
