VI.
1 Tōpēc nu Kristus mōceibas pamata patīseibom pōrīsim uz mōceibu par piļneibu, nalīkūt vairs pamata ar mōceibu par atsagrīsšonu nu myrušim dorbim un ticeibu ikš Dīva, 2 ar mōceibu par kristeibu, rūku uzlikšonu, par myrušūs augšamceļšonūs un par myužeigū tīsu. 3 Jā, šytū mes grybam dareit, jo Dīvs atļaus. 4 Navarama ir līta, ka tī, kas reizi ir bejuši apskaidrynōti, kas debeseigōs dōvonas un Dīva skaistū vōrdu ir nūgaršōjuši, Svātū Goru sajāmuši 5 un ir izjutuši nōkūšō myuža spāku, 6 bet tūmār ir atkrytuši, byutu otkon padeveigi atgrīsšonai; tī Dīva Dālu nu jauna kaļ krystā un otkon Jū izzūboj. 7 Jo zeme, kas uzjam sevī bīži lejūšū leitu, tim, kas jū apstrōdoj, dūd lobus augļus, tod jei sajam Dīva svēteibu; 8 bet jo jamā aug tikai ērški un dodzi, tod jei ir navērteiga un stōv tyvu nūlōdēšonai un jōs beigas ir izdegšona.
9 Lai gon mes, nūmīļōtī, tai runojam, tūmār par jums ir mums lobōka pōrlīceiba — ka jyus pesteišonu sasnēgsit. 10 Dīvs nav nataisneigs. Jys naaizmērss jyusu mīlesteibas dorbu, kurus jyus Jō vōrdam padarejot, kad jyus kolpōjot svātajim un kolpojat jim vēļ tagad. 11 Mes tikai grybam ka ikvīns nu jums byutu tik pat dedzeigs cereibas pīpiļdeišonā leidz beigom, 12 ka jyus napagurtu, bet gon dareitu pakaļ tim, kas caur ticeibu un iztureibu īmontoj apsūlejumu.
13 Dīvs dūdams Abraamam apsūlejumu un naturādams nikō augstōka pi kō zvērēt, zvērēja pats pi sevis, 14 saceidams: Patīši es tevi svēteidams svēteišu un vairōdams pavairōšu. 15 Un jys byudams pacīteigs, sūleitū sajēme. 16 Cylvāki zvērej pi kaut kō augstōka un apstyprynōjums ar zvārastu izbeidz ikvīnu streidu. 17 Un tai kai Dīvs apsūleišonas mantinīkim jū skaidrōk gribēja parōdeit sova lāmuma namaineibu, tad Jys lītōja zvārastu, 18 lai mums nu šom divejom naapšaubamajom lītom, kuramōs Dīvs navar maļdeitīs, byutu styprs īprīcynōjums, jo tik mes pīsaturēsim pi mums pīdōvōtōs cereibas. 19 Jymā mums ir dēļ dvēseles styprs un drūšs ankurs, kas snādzās īškā pat aiz aizkora. 20 Tur kai prīkšgōjējs par mums īgōja Jezus, tys augstais goreidznīks uz myužim, pēc Melchizedecha īkōrtas.
1 Tāpēc, atstājuši Kristus mācības sākumu, dosimies pretim pilnībai, nelikdami atkal pamatu ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ticību Dievam,
2 Ar mācību par kristībām, roku uzlikšanu, miroņu augšāmcelšamos un mūžīgo tiesu.
3 Arī to mēs darīsim, ja Dievs atjaus.
4 Jo ir neiespējami tos, kas reiz apgaismoti un baudījuši Dieva dāvanas, un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki,
5 Un baudījuši labo Dieva vārdu un nākamās pasaules spēkus,
6 Un krituši, atkal vest pie atgriešanās, jo tie sev Dieva Dēlu sit krustā un liek smieklā.
7 Jo zeme, kas uzsūkusi bieži līstošo lietu un audzē stādus, derīgus tiem, kupu dēļ tā ari tiek apstrādāta, saņem svētību no Dieva,
8 Bet, kas ērkšķus un dadžus audzē, ir nederīga un lāstam tuvu, tās gals ir ugunī.
9 Bet par jums, mīļie, mums ir pārliecība par kaut ko labāku, par jūsu pestīšanu, kaut ari tā runājam.
10 Jo Dievs nav netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā ar to, ka esat kalpojuši svētajiem un vēl kalpojat.
11 Bet mēs gribam, lai katrs no jums parāda to pašu centību, lai pastāvētu pilnīgā cerībā līdz galam,
12 Ka jūs netopat kūtri, bet sekojat tiem, kas ar ticību un pacietību iemanto apsolījumus.
13 Jo Dievs, Ābrahāmam apsolījumu dodams, kad viņam nebija lielāka pie kā zvērēt, zvērēja pie sevis paša,
14 Sacīdams: „Tiešām, svētīdams es tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.“
15 Un tā, pacietīgi gaidījis, viņš saņēma apsolīto.
16 Jo cilvēki zvēr pie kaut kā lielāka, un zvērests ir viņiem par apstiprinājumu, lai izbeigtu katru pretrunu.
17 Gribēdams apsolījuma mantiniekiem vēl vairāk parādīt savu negrozāmo gribu, Dievs tāpēc to ir apstiprinājis ar zvērestu,
18 Lai šīs divas negrozāmās lietas—un Dievam taču nebija iespējams melot—būtu par stipru paskubinājumu mums, kas esam meklējuši glābiņu, satverot gaidāmo cerību.
19 Tā mums ir par drošu un stipru dvēseles enkuru, kas sniedzas iekšā aiz priekškara,
20 Kur Jēzus par mums iegājis kā ceļvedis, kļūdams uz mūžiem par augsto priesteri pēc Melchisedeka kārtas.
