IV.
1 Tai kai apsūlejums īīt Jō mīrā veļ pastōv, uzmonit, ka kurs nu jums nanūkavātu. 2 Mums ir pasludynōts tai pat kai jim. Jim gon dzērdātais vōrds nikō naleidzēja, jo ar dzērdēšonu nabeja vīnōta ticeiba. 3 Un jo ticēsim, mes mīrā īīsim, kai ir saceits: Tai es zvērēju sovā dusmē: Jī munā mīrā lai naīt, lai gon radeitais pastōv jau nu pasauļa radeišonas. 4 Un par septeitū dīnu kaut kur ir tai saceits: Un septeitajā dīnā Dīvs atsaturēja nu visim sovim dorbim, 5 bet šite: Munā mīrā jī lai naīt. 6 Un tai kai veļ dažim tur ir jōiīt, jo tī, kurim agrōk tys beja apsūleits sovas napaklauseibas dēļ naīgōja, 7 Dīvs nūzeimōja otkon kaidu dīnu, kaidu „šudiņ,“ kai caur Davidu Jys soka daudz vālōk par tū pošu, par kū ir mynāts agrōk: Šudiņ, jo jyus Jō bolsu izdzērssit, naaizcītynojit sovu siržu.
8 Jo mīrā jūs byutu īvedis Jozue, tad jys nabyutu runōjis par kaidu cytu vālōku dīnu. 9 Tai tad, Dīva tautai ir vēļ dūta atpyutas dīna. 10 Un kas Jō mīrā ir īgōjis, tys nu sovim dorbim atsapyuš tai, kai Dīvs nu sovim. 11 Censsimēs tad īīt tamā mīrā, ka nivīns naīkrystu taidā pat napklauseibas grākā. 12 Dīva vōrds ir dzeivs un darbeigs, un osōks par ikvīnu divesmiņu zūbynu. Jys īt cauri koleidz atdola dvēseli nu gora un lūcekļus nu mugorkauļa. Jys ir sirds dūmu un nūdūmu tīsnesis. 13 Jō prīškā nav nūslāpta nivīna radeiba, bet vyss stōv kails un atklōts pret Jō acim un ar Jū byus jōnūsarēkinoj.
Kristus ir augstais goreidznīks.
14 Tai kai mums ir vareigs augstais goreidznīks, kas ir caurgōjis dabasus, Jezus, Dīva Dāls, tad turēsimēs pi šōs aplīcynōšonas. 15 Myusu augstais goreidznīks nav taids, kas myusu vōjumim navarātu leidzjust, jo Jys vysā kamā ir kārdynōts tai pat kai mes, bet ir bez grāka. 16 Īsim tad ar cereibu pi žēlesteibas gūda krāsla, lai sajimtu žālsirdeibu un atrostu žēlesteibu tod, kod mums tei ir vajadzeiga.
1 Tāpēc, kamēr apsolījums ieiet viņa atdusā mums vēl pastāv, bīsimies, ka kāds no mums neizrādītos to nesasniedzis.
2 Jo arī mums evaņģēlijs ir pasludināts tāpat kā viņiem. Bet dzirdētais vārds tiem nepalīdzēja, tāpēc ka klausītājos nebija savienojies ar ticību.
3 Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam atdusā, kā viņš ir teicis: „Kā esmu zvērējis savās dusmās, tiem nebūs ieiet manā atdusā,“ —lai gan darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti.
4 Jo par septīto dienu viņš kaut kur tā ir teicis: „Un Dievs septītajā dienā ir dusējis no visiem saviem darbiem.“
5 Un šinī vietā atkal: „Tiem nebūs ieiet manā atdusā.“
6 Kad nu dažiem atliek tanī ieiet, bet nepaklausības dēļ nav iegājuši tie, kam vispirms evaņģēlijs pasludināts,
7 Viņš no jauna noliek vienu dienu, šo dienu, caur Dāvidu runādams pēc tik ilga laika, kā jau iepriekš teikts: „Sodien, kad jūs viņa balsi dzirdēsit, neapcietinait savas sirdis.“
8 Jo, ja Jozua viņiem būtu sagādājis atdusu, tad viņš nebūtu pēc tam runājis par citu dienu.
9 Tā tad vēl atliek svēta dusa Dieva tautai.
10 Jo, kas iegājis viņa atdusā, tas arī pats dusējis no saviem darbiem, kā Dievs no saviem.
11 Centīsimies tāpēc ieiet šinī atdusā, lai neviens nekristu nepaklausībā pēc tā paša parauga.
12 Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.
13 Un nav radījuma, kas viņa priekšā apslēpts, bet viss ir atsegts un atklāts viņa acīm: viņam mēs esam atbildīgi.
14 Tā kā mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva dēls, tad turēsimies pie apliecības.
15 Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka.
16 Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.
