XII.
Cīsšonas un atolgōjums.
1 Tai kai mums vysapkōrt ir līcinīku mōkūņs, tad svīssim nūst vysus gryutumus, seviški grāku pynaklus un dūsimēs ar iztureibu mums prīšķā stōvūšōs saceikstēs, 2 un skateisimēs uz Jezus, ticeibas nūdybynōtōju un pīpiļdeitōju, kas prīcas dēļ, kaida jū sagaideja, pōrcīte krysta mūkas un pazamōšonu, bet tagad sēd pa Dīva krāsla lobajai. 3 Apdūmojit Tū, kas nu grēcinīkim pōrcīte tik lelu vojōšonu, lai jyus napagurtu un napalyktu vōji gorā.
4 Jyus ceiņā pret grāku vēļ naesit turējušīs pretim leidz ašņam, 5 un asot aizmērsuši tū pamūdynōjumu, kurs jums kai bārnim ir saceits: Muns bārns, napasmōdej Kunga pōrmōceišonas un naaizacērt, kad jys tevi nūrōj. 6 Kuru Kungs mīļoj, tū pōrmōca. Jys per ikvīnu dālu, kuru pījam.
7 Pōrmōceišonā esit pacīteigi. Dīvs pret jums izatur kai pret bārnim. Un kur gon byutu taids bārns, kura tāvs nabyutu pōrmōcejis? 8 Jo jyus palyktu bez pōrmōceišonas, kurai visi ir padūti, tad jyus nabyutu eistī, bet gon nalykumeigī bārni. 9 Un jo myusus pōrmōceja myusu mīseigī tāvi, bet mes jūs cīnejam, vai tad tū vairōk nav jōpasadūd goru tāvam, lai mēs dzeivōtu? 10 Tī myusus paturēja tikai nagaru laiku un pēc sovim īskotim pōrmōceja, bet šytys myusus pōrmōca myusu lobā, lai mes byutu Jō svātuma daleibnīki. 11 Lai gon izalīk, ka kotra pōrmōceišona tamā breidī na prīcu, bet gon sōpi sagōdoj, tūmār vēļōk jei tim, kas ir pōrmōceiti, dūd mīru nasūšū taisneibas augli. 12 Tōpēc izstīpit taišni nūlaistōs rūkas un treisūšūs ceļgolus 13 un ar sovom kōjom ejat taisnus ceļus. Lai tys, kas ir klybs, nasamaļdeitu, bet gon palyktu vasals.
Breidynōjumi un pamūdynōjumi.
14 Vysvairōk pyulejitēs par mīru ar visim un svātumu, jo bez tō nivīnam Kunga naredzēt. 15 Uzmonit, lai nivīns nu Dīva žēlesteibas naatkrystu, lai naizaugtu kaida ryugta sakne, naizdareitu zaudējuma un nasamaitōtu cytu; 16 lai nabyutu kaids pakleidis un vīglprōteigs kai Ezaus, kurs par vīnu ēdīni atdeve sovu pyrmdzimteibu. 17 Jyus gon zynot, ka jys vēļōk gribēja svēteibu montōt, bet tyka atraideits. Un jys naatroda īspējameibas izleigt, lai gon jōs meklēja ar osorom.
18 Jyus naasot pīgōjuši pi naaizskarama kolna, ni pi dadzynojūšōs guņs, ni arī pi myglas, tymsuma un nagaisa, 19 ni pi taures skaņas, ni ari pi runas bolsa, kuru dzēržūt tī ļaudis lyudze, lai pōrstōtu uz jim runōt, 20 jo jī navarūt izturet tō, kas jim beja saceits: Jo pat lūps pīsaskartu pi kolna, lai teik nūmātōts ar akminim. 21 Jā, tik šausmeiga beja tei parōdeiba, ka pat Moizešs īsasauce: Es treisu un drebu. 22 Bet jyus asot pīgōjuši pi Siona kolna, pi dzeivō Dīva piļsātas, pi debeseigōs Jeruzalemes, pi naskaitamim engeļu pulkim, 23 pi pyrmdzymtūs draudzes, kas ir pīraksteita dabasūs, pi Dīva, vysu tīsōtōja, pi piļneibu sasnāgušūs taineigūs dvēselem, 24 pi Jezus, Jaunō Īstōdejuma Vydōtōja un pi apsvaideišonas ašņa, kurs sauc daudz styprōk kai Abeļa asnis.
25 Raugat, ka jyus napasmōdātu Tō, kas te runoj. Jo nu strōpes naizbāga tī, kas pasmōdēja jū tad, kad jys runōja vērs zemes, tū vairōk naizbēgsim mes, jo atsastōsim nu Tō, kas (mums runoj) nu dabasim. 26 Tūlaik Jō bolss satrycynōja tikai zemi, bet tagad jys sludynoj saceidams: Vēļ reizi Es satrycynōšu na tik vīn zemi, bet arī dabasus. 27 Bet tys „vēļ reizi“ nūrōda tū, ka tys, kas, kai radeits, satrycynōšonai ir padūts tiks pōrmaineits, lai palyktu tys, kas satrycynōšonai nav padūts. 28 Tai kai mes montōsim nasatrycynojamu vaļsteibu, tad mums jōir pateiceigim un jōkolpoj Dīvam ar gūdbejeibu un baili, 29 jo „myusu Dīvs ir kai aprejūšō guņs.“
1 Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas,
2 Un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.
3 Ņemiet vērā to, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.
4 Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku,
5 Un esat aizmirsuši pamācību, kas jūs kā bērnus uzrunā: „Mans bērns, nenicini tā Kunga pārmācību un nepa-gursti, kad viņš tevi norāj!
6 Jo, ko tas Kungs mīl, to viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko viņš pieņem.“
7 Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca?
8 Bet ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni.
9 Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu?
10 Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet viņš—lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu viņa svētuma dalībnieki.
11 Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.
12 Tāpēc paceliet gurdenās rokas un nespēcīgos ceļus
13 Un staigājiet taisnas tekas savām kājām, lai tizlais nekluptu, bet gan tiktu dziedināts.
14 Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs to Kungu,
15 Pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti,
16 Lai neviens nebūtu netikls un zemisks kā Ezavs, kas savu pirmdzimtību ir pārdevis par vienu ēdienu.
17 Jo jūs zināt, ka arī pēc tam, gribēdams iemantot apsolījumu, viņš tika atmests, jo netika dota iespēja atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja.
18 Jo jūs neesat pienākuši pie kalna, kas rokām taustāms, pie degošas uguns un mākoņu tumsas un vētras,
19 Pie bazūnes skaņas un vārda balss, par ko tie, kas dzirdējuši, ir lūguši, lai viņiem vairs nekas netiktu teikts.
20 Jo tie nevarēja panest to, kas bija pavēlēts: „Ja arī kustonis pieskaras kalnam, tas akmeņiem jānomētā,“
21 Un—tik briesmīga bija parādība—ka Mozus teica: „Es esmu izbijies un drebu.“
22 Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei,
23 Un debesīs pierakstīto pirmdzimušo draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnību sasniegušo taisno gariem
24 Un jaunās derības starpniekam Jēzum un izlietajām asinīm, kas spēcīgāki runā nekā Ābela asinis.
25 Pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt to, kas runā. Jo, ja tie nav izbēguši, kūpi atmeta to, kas zemes virsū Dieva mācību mācījis, jo mazāk mēs, ja novēršamies no tā, kas ir no debesīm.
26 Viņa balss toreiz satricināja zemi, bet tagad viņš pasludinājis, sacīdams: „Vēl vienreiz es kustināšu ne tikai zemi, bet arī debesis.“
27 Bet vārdi „vēl vienreiz“ norāda uz satricināmā pārvēršanu, tāpēc ka tas ir radīts, lai paliktu nesatricināmais.
28 Tāpēc, saņemot nesatricināmu valstību, būsim pateicīgi. Tā mes Dievam patīkami kalposim, ar bijību un bailēm,
29 Jo arī mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina.
