VI.
Diakonata īstateišona.
1 Bet tamōs, dīnōs mōcekļu skaitam pīaugūt, elenisti sōce kūrnēt pret ebrejim, ka jūs atraitnes nateikūt īvārōtas pi ikdīniškūs dōvonu izdaleišonas. 2 Tōpēc tī divpadsmit sasauce mōcekļu sapuļci un paskaidrōja: Tys nabyutu pareizi, jo mes, atstōjuši Dīva vōrda sludynōšonu, kolpōtu pi golda. 3 Tōpēc, brōli, izlosit nu sova vyds septeņus veirus, kurim ir loba slava, kuri ir piļni (Svātō) Gora un gudreibas, un mes jim šytū omotu uzticēsim. 4 Mums tadei jōnūsadūd lyugšonai un Dīva vōrda sludynōšonai. 5 Šytys prīkšlykums patyka vysai sapuļcei. Jī izlaseja Stepōnu, pylnu ticeibas un Svātō Gora veiru, tad Filipu, Prochoru, Nikanoru, Timonu, Parmenasu un vīnu Antiochijas prozelitu Meikulu, 6 un atvede jūs apostolu prīškā. Tī lyugšonā uzlyka uz jim rūkas. 7 Tam laikam Dīva vōrds izaplateja arvīnu vairōk, un mōcekļu skaits Jeruzalemā stipri pasalelynōja. Ari lels skaits goreidznīku pījēme ticeibu.
Pyrmais mūceklis.
8 Stepōns beja pylns žēlesteibas un spāka un dareja tautā lelus breinumus un zeimes. 9 Bet daži nu tai saucamōs libertinu, cyreneju un aleksandrīšu synagogas un tūs, kas beja nu Cilicijas un Azijas, uzastōja runā Stepōnam pretim. 10 Tūmār jī pret gudreibu un Goru, kurā tys runōja, nūsaturēt navarēja. 11 Tad jī pīrunōja cylvākus, ka saceitu: Mes dzērdējom zaimōšonas vōrdus pret Dīvu un Moizešu. 12 Tai jī uzbūdynōja pret jū ļaudis, tautas vacōkūs un Rokstim mōceitūs. Un tī jam uzbruka, apcītynōja jū un aizvede augstōs padūmes prīškā. 13 Jī uzstōdeja nataisneigus līcinīkus, kas līcynōja: Šytys cylvāks napōrstoj runōt pret svātajom vītom un pret lykumu. 14 Mes dzērdējom jū runojam: Jezus nu Nazaretes izjauks šytū vītu un pōrmejs tūs īrodumus, kurus mums deve Moizešs.
15 Visi augstōs padūmes daleibnīki pagrīze uz jū sovas acis un redzēja jō vaigu, kurs beja kai eņgeļa vaigs.
1 Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, hellēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrējiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas.
2 Tie divpadsmit saaicināja visus mācekļus un sacīja: „Nav pareizi, ka mēs, apkalpodami pie galda, atstājam novārtā Dieva vārdu.
3 Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, Svēta Gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt;
4 Bet mēs gribam ari turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu.“
5 Šie vārdi patika visai draudzei, un viņi izredzēja Stefanu, vīru, ticības un Svēta Gara pilnu, un Filipu, Prohoru, Nikanoru, Timonu, Parmenu un Nikolaju, Antiochijas prosēlitu,
6 Un veda tos apustuļu priekšā; tie, Dievu pielūgdami, uzlika viņiem rokas.
7 Dieva vārds auga augumā, un mācekļu skaits Jeruzalemē stipri pieauga, un liels pulks priesteru kļuva ticīgi.
8 Bet Stefans, pilns ticības un spēka, darīja brīnumus un lielas zīmes tautā.
9 Tad piecēlās daži no tā saucamās libertīnu un kirēniešu un aleksandriešu skolas, un daži no Kilikijas un Āzijas un iesāka vārdu cīņu ar Stefanu,
10 Bet tie nespēja pretoties gudrībai un garam, ar kādu viņš runāja.
11 Tad viņi sakūdīja vīrus, lai saka: „Mēs esam dzirdējuši, ka viņš zaimo Mozu un Dievu.“
12 Tie saskubināja ļaudis, vecajus un rakstu mācītājus un, viņam uzbrukuši, satvēra to un veda sinedrija priekšā.
13 Viņi atveda viltus lieciniekus, kas sacīja: „Šis cilvēks nemitas runāt pret svēto vietu un bauslību;
14 Jo mēs esam dzirdējuši viņu sakām: Šis nacarietis Jēzus nopostīs šo vietu un pārgrozīs paražas, ko mums Mozus devis.“
15 Un visi, kas sēdēja sinedrija, skatījās uz viņu un redzēja viņa vaigu līdzināmies eņģeļa vaigam.
