XI.
Pītera atsataisnōšona.
1 Apostoli un brōli, kas beja Judeā, izdzērda, ka ari pogōni pījēme Dīva vōrdu. 2 Un kad Pīters atgōja uz Jeruzalemu, tī ticeigī, kas beja nu apgraizeitajim, streidējōs 3 saceidami: Kōpēc tu aizgōji pi naapgraizeitajim un kūpā ar jim ēdi?
4 Pīters tad, pēc kōrtas paskaidrōdams, jim saceja: 5 Es, byudams Joppa mīstā, lyudžūs. Tad ekstazē redzēju parōdeibu. Kaut kas, kai lels goldauts ar četrim styurim nūsalaide nu dabasim un snēdzēs pat leidz manim. 6 Es tū naatlaideigi un uzmaneigi apskateju, tur es redzēju četrkōjaiņus zemes dzeivinīkus, zvērus, rōpuļus un gaisa putnus. 7 Es dzērdēju ari bolsu, kas maņ sauce: Pīter, celīs, kauņ un ēd. 8 Es atbiļdēju: Kungs, es vēļ nikod nikō, kas ir nateirs un nasvāts, naasmu sovā mutē jēmis. 9 Bet bolss nu dabasim ūtrreiz sauce: Kū Dīvs ir padarejis teiru, tō par nasvātu nasauc. 10 Un tys nūtyka trejs reizes. Tad tys vyss otkon tyka pajimts debesīs atpakaļ. 11 Un raug, tamā pat breidī trejs veirīši stōvēja tōs mōjas prīškā, kur mes bejom, tī beja pi manis syuteiti nu Cezarejas. 12 Gors maņ lyka bez aizsprīdumim īt jim leidza. Šytūs sešu brōļu pavadeibā mes īgōjom tō cylvāka mōjā. 13 Tys mums pastōsteja, kai jys sovā mōjā redzēja stōvūšu eņgeli, kurs jam saceja: Syuti uz Joppu un aicynoj šur Seimani, kuru sauc Pīters. 14 Jys aizrōdeis, kai tev pošam un vysai tovai sātai sasnēgt pesteišonu. 15 Leidz kū es īsōču runōt, Svātais Gors nūsalaide uz jim tai pat, kai agrōk uz mums. 16 Tad maņ īgōja prōtā tī Kunga vōrdi, kurus saceja: Jōņs kristeja yudinī, bet jyusus kristeis Svātā Gorā. 17 Jo tad ari jim Dīvs deve žēlesteibu, kai un mums, kas Kungam Jezum Kristum īticējom, kas tad es taids byutu, kas Dīvam varātu likt škēršļus? 18 Šytū dzērdādami, tī nūklusa un slaveja Dīvu saceidami: Tai tad ari pogōnim Dīvs īdeve grāku vaidēšonu uz dzeiveibu.
Kristus Bazneica Antiochijā.
19 Tī, kas Stepōna vojōšonas dēļ, beja izkleiduši, aizgōja leidz Fenicijai, Cypram un Antiochijai, bet Vōrdu jī sludynōja tikai jūdim. 20 Beja gon daži nu Cypras un Cirinejas veiri, kas, pēc īīšonas Antiochijā, sludynōja Evangeliju par Jezu Kristu ari pogōnim, 21 un Kunga rūka beja ar jim, un lels skaits īticēja un uz Kungu atsagrīze.
22 Kad ziņa par tū nūkliva Jeruzalemā asūšai Bazneicai, uz Antiochiju atsyuteja Barnabu. 23 Aizgōjis tur, jys īraudzeja Dīva žēlesteibu, pats sevī prīcōjōs un pamūdynōja vysus, ka jī sirdīs uzticeigi pastōvātu Kungā. 24 Jys tadei beja lobs cylvāks, pylns ticeibas un Svāta Gora. Un lels ļaužu pulks tyka pīvīnōts Kungam.
25 Tad jys devēs uz Tarsu Saula maklātu un, atradis, atvede jū uz Antiochiju. 26 Tur jī bazneicā palyka vysu godu un mōceja lelus ļaužu pulkus. Pyrmū reizi Antiochijā mōcekļus sōce saukt par kristticeigajim.
27 Tamōs dīnōs nu Jeruzalemas uz Antiochiju aizgōja pravīši. 28 Vīns nu tim, vōrdā Agabs, Gora īdvāsts, pasludynōja, ka vysā pasaulī byus lels bods. Un Klaudija laikā tys izapiļdeja. 29 Tad mōcekli nūlēme ikvīnam pēc īspējas pīsadaleit un Judeā asūšim brōlim nūsyuteit pabolstu. 30 Un tū jī izpiļdeja, aizsyuteidami vacōkajim caur Barnabas un Saula rūkom.
1 Apustuļi un brāli Jūdejā dzirdēja, ka arī pagāni pieņēmuši Dieva vārdu.
2 Kad Pēteris nonāca Jeruzālemē, jūdi viņam pārmeta,
3 Sacīdami: „Tu esi gājis pie nejūdiem un ar tiem ēdis.“
4 Bet Pēteris sāka tiem pēc kārtas stāstīt, sacīdams:
5 „Jopes pilsētā būdams, es lūdzu Dievu un garā aizrauts redzēju parādību: kādu ietvaru nonākam, kā lielu palagu aiz četriem stūriem nolaistu no debesīm, un tas nonāca pie manis.
6 To aplūkodams un vērodams, es redzēju četrkājainus dzīvniekus, zvērus un rāpuļus virs zemes un purnus zem debess.
7 Es dzirdēju ari balsi man sakām: „Celies, Pēteri, kauj un ēd!“
8 Bet es sacīju: „Ne mūžam, Kungs, jo nekas aizliegts vai nešķīsts nekad nav nācis manā mutē.“
9 Balss no debesīm otrreiz man atbildēja: „Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu.“
10 Tas notika trīs reizes, un viss atkal tika uzvilkts debesīs.
11 Un redzi, tai pašā brīdī trīs vīri, no Cezarejas pie manis sūtīti, stāvēja nama priekšā, kupā mēs bijām.
12 Gars man sacīja, lai es nešaubī-damies tiem ejot līdz. Arī šie seši brāļi man nāca līdz, un mēs iegājām šī vīra namā.
13 Tas mums stāstīja, kā viņš redzējis eņģeli savā namā stāvam un sakām: Sūti uz Jopi un ataicini Sīmani, kam pievārds Pēteris.
14 Tas tev sacīs vārdus, ar ko tu un viss tavs nams tiksit pestīti.
15 Kad es sāku runāt, Svētais Gars nāca pār tiem, tāpat kā sākumā pār mums.
16 Es atcerējos tā Kunga vārdu, ko viņš ir sacījis: Jānis kristīja ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu.
17 Ja nu Dievs viņiem devis tādu pašu dāvanu kā mums, kas esam ticējuši Kungam Jēzum Kristum, kas tad es esmu, ka es būtu spējis Dievam pretoties?“
18 To dzirdējuši, viņi nomierinājās un teica Dievu, sacīdami: „Tātad Dievs arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā.“
19 Bet tie, kas bija izklīduši vajāšanās, kūjas cēlās Stefana dēļ, aizgāja līdz Foiniķijai, Kiprai un Antiochijai, nesludinādami šo vārdu nevienam kā tikai jūdiem.
20 Viņu starpā bija daži kiprieši un kirēnieši, kas, nonākuši Antiochijā, runāja ari uz grieķiem, sludinādami Kungu Jēzu.
21 Tā Kunga roka bija ar tiem, un liels skaits ticēja un atgriezās pie tā Kunga.
22 Bet vēsts par viņiem kļuva zināma Jeruzālemes draudzei, un tā sūtīja Barnabu uz Antiochiju.
23 Tas, nonācis un Dieva žēlastību redzēdams, priecājās un visus pamācīja ar visu sirdi palikt pie tā Kunga.
24 Jo viņš bija krietns vīrs, pilns Svētā Gara un ticības. Un liels ļaužu pulks tika mantots tam Kungam.
25 Bamaba devās uz Tarsu meklēt Sauļu un, to atradis, veda už Antiochiju.
26 Veselu gadu viņi pulcināja draudzi un daudzus mācīja; un Antiochijā vispirms mācekļus sauca par kristiešiem.
27 Tanīs dienās pravieši nāca no Jeruzālemes uz Antiochiju.
28 Viens no tiem, vārdā Agabs, cēlās un Gara spēkā sludināja, ka liels bads nākšot pār visu pasauli. Tas notika Klaudija laikā.
29 Un mācekļi apņēmās, kupš spēja, sūtīt pabalstu brāļiem, kas dzīvoja Jūdejā.
30 To viņi arī darīja un sūtīja to vecajiem ar Barnabas un Saula roku.
