Nehemiah's Concern for the Poor
1 Some of the men and their wives complained about the Jews in power 2 and said, “We have large families, and it takes a lot of grain merely to keep us alive.”
3 Others said, “During the famine we even had to mortgage our fields, vineyards, and homes to them in order to buy grain.”
4 Then others said, “We had to borrow money from those in power to pay the government tax on our fields and vineyards. 5 We are Jews just as they are, and our children are as good as theirs. But we still have to sell our children as slaves, and some of our daughters have already been raped. We are completely helpless; our fields and vineyards have even been taken from us.”
6 When I heard their complaints and their charges, I became very angry. 7 So I thought it over and said to the leaders and officials, “How can you charge your own people interest?”
Then I called a public meeting and accused the leaders 8 by saying, “We have tried to buy back all of our people who were sold into exile. But here you are, selling more of them for us to buy back!” The officials and leaders did not say a word, because they knew this was true.
9 I continued, “What you have done is wrong! We must honor our God by the way we live, so the Gentiles can't find fault with us. 10 My relatives, my friends, and I are also lending money and grain, but we must no longer demand payment in return. 11 Now give back the fields, vineyards, olive orchards, and houses you have taken and also the interest you have been paid.”
12 The leaders answered, “We will do whatever you say and return their property, without asking to be repaid.”
So I made the leaders promise in front of the priests to give back the property. 13 Then I emptied my pockets and said, “If you don't keep your promise, that's what God will do to you. He will empty out everything you own, even taking away your houses.”
The people answered, “We will keep our promise.” Then they praised the Lord and did as they had promised.
Nehemiah Is Generous
14 I was governor of Judah from the twentieth year that Artaxerxes was king until the thirty-second year. And during these entire twelve years, my relatives and I refused to accept the food that I was allowed. 15 Each governor before me had been a burden to the people by making them pay for his food and wine and by demanding forty silver coins a day. Even their officials had been a burden to the people. But I respected God, and I didn't think it was right to be so hard on them. 16 I spent all my time getting the wall rebuilt and did not buy any property. Everyone working for me did the same thing. 17 I usually fed 150 of our own Jewish people and their leaders, as well as foreign visitors from surrounding lands. 18 Each day one ox, six of the best sheep, and lots of chickens were prepared. Then every ten days, a large supply of wine was brought in. I knew what a heavy burden this would have been for the people, and so I did not ask for my food allowance as governor.
19 I pray that God will bless me for everything I have done for my people.
1 Bija izcēlusies liela ļaužu un viņu sievu brēkšana pret saviem brāļiem, jūdiem, 2 jo bija, kas sacīja: "Mēs kopā ar saviem dēliem un meitām esam daudz. Gādājiet, ka mēs saņemam labību, lai mēs paēstu un dzīvotu!" 3 Bija arī tādi, kas sacīja: "Mums jāieķīlā savi tīrumi un savi vīna dārzi, un savas mājas, lai bada laikā dabūtu labību!" 4 Un vēl citi sacīja: "Mēs esam aizņēmušies naudu uz saviem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem. 5 Bet mūsu miesas ir tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un redzi, mēs piespiežam savus dēlus un savas meitas kļūt par vergiem, un dažas no mūsu meitām ir jau paverdzinātas, un mūsu rokām nav spēka, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!" 6 Un es kļuvu ļoti dusmīgs, kad es dzirdēju viņu brēkšanu un šos vārdus. 7 Mana sirds pārdomāja tos sevī, un es bāros ar dižciltīgajiem un priekšniekiem un sacīju viņiem: "Jūs taču visi nododaties augļošanai cits ar citu!" Un es sasaucu lielu tautas sapulci pret viņiem 8 un sacīju viņiem: "Mēs esam centušies un izpirkuši savus brāļus, jūdus, cik vien mēs spējām, kas bija pārdoti svešām tautām; bet jūs tagad pārdodat savus brāļus, lai mēs viņus pēc tam būtu spiesti atkal izpirkt!" Viņi klusēja un neatrada atbildi. 9 Tad es sacīju: "Jūsu rīcība ir necienīga un nav laba. Vai jums nevajadzēja staigāt mūsu Dieva bijībā, lai izvairītos no citu tautu, mūsu pretinieku, izsmiekla? 10 Bet arī es pats, mani brāļi un mani kalpi ir aizdevuši nabadzīgākiem naudu un labību. Atlaidīsim jel viņiem šos aizdevumus! 11 Atdodiet viņiem vēl šodien pat viņu tīrumus, vīna dārzus, viņu olīvu dārzus un viņu mājas; atlaidiet viņiem tās pagaidas no naudas un labības, vīnogu sulas un eļļas, ko jūs esat no viņiem ņēmuši kā augļus un kas jums no viņiem vēl prasāmas." 12 Tad viņi sacīja: "Mēs to visu atdosim un neprasīsim no viņiem vairs neko. Mēs tā darīsim, kā tu saki!" Un es sasaucu priesterus un viņu klātbūtnē liku aizdevumu devējiem zvērēt, ka viņi darīs pēc šī vārda. 13 Es arī izkratīju savu azoti un sacīju: "Tā Dievs lai izkrata katru no viņa mājas un viņa darba augļiem, kas neturēs solījumu. Tā lai viņš top izkratīts un iztukšots!" Un visa sapulce sacīja: "Āmen!" Un viņi slavēja To Kungu, un ļaudis darīja pēc šī vārda. 14 Un vēl, no tās dienas, kad ķēniņš pavēlēja man kļūt par pārvaldnieku jūdu zemē, no ķēniņa Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada līdz trīsdesmit otrajam gadam, divpadsmit gadus, es un mani brāļi, mēs neesam neko prasījuši no tās atlīdzības, kas man pienācās kā pārvaldniekam. 15 Turpretī iepriekšējie pārvaldnieki, mani priekšteči, bija bijuši tautai par lielu slogu, jo savam uzturam un vīnam viņi saņēma no ļaudīm ik dienas četrdesmit sudraba seķeļus. Pat viņu kalpi uzkundzējās pār ļaudīm un rīkojās ar viņiem patvaļīgi. Bet es tā nedarīju, tāpēc ka bijos Dieva. 16 Arī pie mūra darba esmu pielicis savu roku, kaut gan nevienu zemes gabalu mēs nopirkuši neesam. Un visi mani kalpi arī ir bijuši iesaistīti mūru celšanas darbos. 17 Bez tam pie mana galda ēda daudz jūdu, gan viņu priekšnieki, simts piecdesmit vīri, gan arī tie, kas pie mums nāca no apkārtējām tautām. 18 Un, kas ik dienas tika likts galdā, proti, viens vērsis, seši izmeklēti sīklopi, kā arī putni, tas tika iegādāts par manis paša līdzekļiem, un bez tam vēl katras desmit dienas lielā daudzumā dažādi vīni. Un tomēr es neizmantoju šīm nepieciešamībām savus pārvaldnieka ienākumus, tāpēc ka kalpošana jau tā smagi gūlās pār tautu. 19 Piemini man, mans Dievs, par labu visu, ko es esmu darījis šīs tautas dēļ!
