King Joram of Israel
1 Joram son of Ahab became king of Israel in Jehoshaphat's eighteenth year as king of Judah. Joram ruled twelve years from Samaria 2 and disobeyed the Lord by doing wrong. He tore down the stone image his father had made to honor Baal, and so he wasn't as sinful as his parents. 3 But he kept doing the sinful things that Jeroboam son of Nebat had led Israel to do.
The Country of Moab Rebels against Israel
4 For many years the country of Moab had been controlled by Israel and was forced to pay taxes to the kings of Israel. King Mesha of Moab raised sheep, so he paid the king of Israel 100,000 lambs and the wool from 100,000 rams. 5 But soon after the death of Ahab, Mesha rebelled against Israel.
6 One day, Joram left Samaria and called together Israel's army. 7 He sent this message to King Jehoshaphat of Judah, “The king of Moab has rebelled. Will you go with me to attack him?”
“Yes, I will,” Jehoshaphat answered. “I'm on your side, and my soldiers and horses are at your command. 8 But which way should we go?”
“We will march through Edom Desert,” Joram replied.
9 So Joram, Jehoshaphat, and the king of Edom led their troops out. But seven days later, there was no drinking water left for them or their animals. 10 Joram cried out, “This is terrible! The Lord must have led us out here to be captured by Moab's army.”
11 Jehoshaphat said, “Which of the Lord's prophets is with us? We can find out from him what the Lord wants us to do.”
One of Joram's officers answered, “Elisha son of Shaphat is here. He was one of Elijah's closest followers.”
12 Jehoshaphat replied, “He can give us the Lord's message.”
The three kings went over to Elisha, 13 and he asked Joram, “Why did you come to me? Go talk to the prophets of the foreign gods your parents worshiped.”
“No,” Joram answered. “It was the Lord who led us out here, so that Moab's army could capture us.”
14 Elisha said to him, “I serve the Lord All-Powerful, and as surely as he lives, I swear I wouldn't even look at you if I didn't respect King Jehoshaphat.” 15 Then Elisha said, “Send for someone who can play the harp.”
The harpist began playing, and the Lord gave Elisha this message for Joram:
16 The Lord says that this dry riverbed will be filled with water. 17 You won't feel any wind or see any rain, but there will be plenty of water for you and your animals.
18 That simple thing isn't all the Lord is going to do. He will also help you defeat Moab's army. 19 You will capture all their walled cities and important towns. You will chop down every good tree and stop up every spring of water, then ruin their fertile fields by covering them with rocks.
20 The next morning, while the sacrifice was being offered, water suddenly started flowing from the direction of Edom, and it flooded the land.
21 Meanwhile, the people of Moab had heard that the three kings were coming to attack them. They had called together all of their fighting men, from the youngest to the oldest, and these troops were now standing at their border, ready for battle. 22 When they got up that morning, the sun was shining across the water, making it look red. The Moabite troops took one look 23 and shouted, “Look at that blood! The armies of those kings must have fought and killed each other. Come on, let's go take what's left in their camp.”
24 But when they arrived at Israel's camp, the Israelite soldiers came out and attacked them, until they turned and ran away. Israel's army chased them all the way back to Moab, and even there they kept up the attack. 25 The Israelites destroyed the Moabite towns. They chopped down the good trees and stopped up the springs of water, then covered the fertile fields with rocks.
Finally, the only city left standing was Kir-Hareseth, but soldiers armed with slings surrounded and attacked it. 26 King Mesha of Moab saw that he was about to be defeated. So he took along 700 soldiers with swords and tried to break through the front line where the Edomite troops were positioned. But he failed. 27 He then grabbed his oldest son who was to be the next king and sacrificed him as an offering on the city wall. The Israelite troops were so horrified that they left the city and went back home.
1 Un Jorāms, Ahaba dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā Jūdas ķēniņa Jošafata astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja divpadsmit gadus. 2 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, bet ne tā kā viņa tēvs un viņa māte, jo viņš lika noņemt uzcelto Baala stabu, kuru viņa tēvs bija darinājis. 3 Bet viņš pieķērās Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēlu bija pavedinājis; viņš cieši pieķērās tiem, un no tiem viņš neatstājās. 4 Moābas ķēniņš Meša bija avju audzētājs, un viņš nodeva Israēla ķēniņam ik gadus simts tūkstošus jēru un vilnu no simts tūkstošiem aunu. 5 Bet, kad Ahabs bija miris, tad Moābas ķēniņš atkrita no Israēla ķēniņa. 6 Un tad tanīs dienās ķēniņš Jorāms cēlās no Samarijas, un viņš pārskaitīja visu Israēlu. 7 Un viņš devās ceļā un sūtīja ziņu Jošafatam, Jūdas ķēniņam, sacīdams: "Moābas ķēniņš ir kļuvis man nepaklausīgs; vai tu gribi līdz ar mani doties karā pret Moābu?" Un tas atbildēja: "Jā, es iešu līdzi, jo, kā klājas man, tā tev, kā manai tautai, tā tavai tautai, un, kā būs maniem zirgiem, tā būs arī taviem zirgiem!" 8 Tad viņš jautāja: "Pa kuru ceļu mēs iesim?" Tas atbildēja: "Pa Edoma tuksneša ceļu." 9 Tā Israēla ķēniņš ar Jūdas ķēniņu un Edomas ķēniņu devās ceļā. Kad tie septiņu dienu gājumu bija nogājuši, tad karaspēkam un lopiem, kas tiem sekoja, pietrūka ūdens. 10 Tad Israēla ķēniņš izsaucās: "Ak vai! Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir saaicinājis kopā uz karu, lai tos nodotu Moāba rokā!" 11 Un Jošafats jautāja: "Vai tad še nav kāds no Tā Kunga praviešiem, lai caur viņu mēs izjautātu To Kungu?" Tad kāds no Israēla ķēniņa galma ļaudīm atbildēja: "Še ir Elīsa, Šafata dēls, kas ūdeni slacīja uz Elijas rokām." 12 Un Jošafats sacīja: "Jā, Tā Kunga vārds iet viņam līdzi!" Kad Israēla ķēniņš un Jošafats, kā arī Edomas ķēniņš nogāja lejā pie viņa, 13 tad Elīsa sacīja Israēla ķēniņam: "Kas tev par daļu gar mani? Ej pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem!" Bet Israēla ķēniņš tam sacīja: "Nē! Vai tad Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir aicinājis, lai tos nodotu Moāba rokā?" 14 Tad Elīsa sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs Cebaots, kura priekšā es stāvu, ir dzīvs! Ja man nebūtu cienījams Jošafata, Jūdas ķēniņa, vaigs, tad es tev ne virsū skatītos, nedz tevi ievērotu! 15 Bet tagad sadabūjiet man kādu spēlētāju!" Kad šis spēlētājs pieskārās stīgām, tad Tā Kunga roka nāca pār viņu, 16 un viņš sacīja: "Tā saka Tas Kungs: rociet šai ielejā grāvi pie grāvja! 17 Jo tā saka Tas Kungs: jūs neredzēsit nedz vēju, nedz arī lietu, bet šī ieleja tiks piepildīta ar ūdeni, ka jūs paši dzersit un jūsu ganāmpulki, un jūsu lopi. 18 Bet tas vēl ir par maz Tam Kungam: viņš nodos arī Moābu jūsu rokā, 19 tā ka jūs ieņemsit visas stipri nocietinātās pilsētas un ikvienu lielāku pilsētu un jūs nogāzīsit ikvienu labu augļu koku, un jūs aizbērsit visus ūdens avotus, un jūs sabojāsit ikvienu labu tīrumu ar akmeņiem." 20 Un patiešām: nākamā rītā, kad bija ēdamā upura nešanas laiks, tad redzi, piepeši nāca ūdens no Edomas puses, un viss apgabals pieplūda pilns ar ūdeni. 21 Kad viss Moābs dzirdēja, ka trīs ķēniņi nāk kalnup, lai ar viņiem karotu, tad tie sasauca visus, kas spēj ieročus nest, un vēl vecākus par tiem, un viņi izvietojās uz robežas. 22 Kad nākamā rītā tie agri piecēlās, un saule atspīdēja pār ūdeņiem, tad moābiešiem no otras puses ūdeņi izskatījās sarkani kā asinis, 23 un viņi izsaucās: "Tās ir asinis! Patiešām tie ķēniņi būs ar zobeniem kāvušies, un tie cits citu ir nokāvuši; bet tagad pie laupījuma, Moāb!" 24 Bet, kad tie nonāca pie Israēla nometnes, tad Israēls cēlās un sāka Moābu kaut, tā ka tie metās bēgt viņa priekšā, un viņi ielauzās tālāk iekšā zemē un sakāva moābiešus no jauna. 25 Un viņi pilnīgi nopostīja visas pilsētas, un ikkatrs meta savu akmeni ikvienā labā tīrumā un tos piemētāja pilnus, un viņi aizbēra visus ūdens avotus un nocirta visus labos kokus, līdz kamēr nekas vairs pāri nepalika kā vien Kir-Haresetas pilsēta ar saviem stipri nocietinātiem akmens mūriem. Kad lingotāji ap to apmetās un apmētāja to ar akmeņiem 26 un Moābas ķēniņš redzēja, ka kauja viņam kļūst par sīvu, tad viņš ņēma pie sevis septiņus simtus vīru, kuri atvēza zobenus, lai izcirstos cauri pie Edomas ķēniņa, bet tas viņiem neizdevās. 27 Tad viņš ņēma savu pirmdzimto dēlu, kuram bija jāpaliek viņa vietā par ķēniņu, un viņš to upurēja kā dedzināmo upuri uz mūra. Tad pār Israēlu nāca tik liels sašutums, ka tie no aplenkuma atstājās un atgriezās atpakaļ savā zemē.
