The Jews Destroy Their Enemies
1 The first law that the king had made was to be followed on the thirteenth day of Adar, the twelfth month. This was the very day that the enemies of the Jews had hoped to do away with them. But the Jews turned things around, 2 and in the cities of every province they came together to attack their enemies. Everyone was afraid of the Jews, and no one could do anything to oppose them.
3 The leaders of the provinces, the rulers, the governors, and the court officials were afraid of Mordecai and took sides with the Jews. 4 Everyone in the provinces knew that the king had promoted him and had given him a lot of power.
5 The Jews took their swords and did away with their enemies, without showing any mercy. 6-10 They killed 500 people in Susa, but they did not take anything that belonged to the ones they killed. Haman had been one of the worst enemies of the Jews, and ten of his sons were among those who were killed. Their names were Parshandatha, Dalphon, Aspatha, Poratha, Adalia, Aridatha, Parmashta, Arisai, Aridai, and Vaizatha.
11 Later that day, someone told the king how many people had been killed in Susa. 12 Then he told Esther, “Five hundred people, including Haman's ten sons, have been killed in Susa alone. If that many were killed here, what must have happened in the provinces? Is there anything else you want done? Just tell me, and it will be done.”
13 Esther answered, “Your Majesty, please let the Jews in Susa fight to defend themselves tomorrow, just as they did today. And order the bodies of Haman's ten sons to be hanged in public.”
14 King Xerxes did what Esther had requested, and the bodies of Haman's sons were hung in Susa. 15 Then on the fourteenth day of Adar the Jews of the city got together and killed 300 more people. But they still did not take anything that belonged to their enemies.
16-17 On the thirteenth day of Adar, the Jews in the provinces had come together to defend themselves. They killed 75,000 of their enemies, but the Jews did not take anything that belonged to the ones they killed. Then on the fourteenth day of the month the Jews celebrated with a feast.
18 On the fifteenth day of the month the Jews in Susa held a holiday and celebrated, after killing their enemies on the thirteenth and the fourteenth. 19 This is why the Jews in the villages now celebrate on the fourteenth day of the month. It is a joyful holiday that they celebrate by feasting and sending gifts of food to each other.
The Festival of Purim
20 Mordecai wrote down everything that had happened. Then he sent letters to the Jews everywhere in the provinces 21 and told them:
Each year you must celebrate on both the fourteenth and the fifteenth of Adar, 22 the days when we Jews defeated our enemies. Remember this month as a time when our sorrow was turned to joy, and celebration took the place of crying. Celebrate by having parties and by giving to the poor and by sharing gifts of food with each other.
23 They followed Mordecai's instructions and set aside these two days every year as a time of celebration.
The Reason for the Festival of Purim
24 Haman was the son of Hammedatha and a descendant of Agag. He hated the Jews so much that he planned to destroy them, but he wanted to find out the best time to do it. So he cast lots.
25 Esther went to King Xerxes and asked him to save her people. Then the king gave written orders for Haman and his sons to be punished in the same terrible way that Haman had in mind for the Jews. So they were hanged. 26 Mordecai's letter had said that the Jews must celebrate for two days because of what had happened to them. This time of celebration is called Purim, which is the Hebrew word for the lots that were cast. 27 Now every year the Jews set aside these two days for having parties and celebrating, just as they were told to do. 28 From now on, all Jewish families must remember to celebrate Purim on these two days each year.
29 Queen Esther, daughter of Abihail, wanted to give full authority to Mordecai's letter about the Festival of Purim, and with his help she wrote a letter about the feast. 30 Copies of this letter were sent to Jews in the 127 provinces of King Xerxes. In the letter they said:
We pray that all of you will live in peace and safety.
31 You and your descendants must always remember to celebrate Purim at the time and in the way that we have said. You must also follow the instructions that we have given you about mourning and going without eating.
32 These laws about Purim are written by the authority of Queen Esther.
1 Un divpadsmitajā mēnesī, kas ir ādāra mēnesis, tā trīspadsmitajā dienā, kad ķēniņa vārdam un viņa pavēlei bija jātiek izpildītai, - dienā, kad jūdu ienaidnieki cerēja viņus pievārēt, bet kas izveidojās tā, ka jūdi paši pievārēja savus nīdējus, 2 jūdi sapulcējās savās pilsētās visās ķēniņa Ahasvera zemēs, lai izstieptu roku pret tiem, kas bija nodomājuši viņiem ļaunu. Un neviens nestājās viņiem pretī, jo bailes no viņiem bija pārņēmušas visas tautas. 3 Un visu zemju lielkungi, ķēniņa vietvalži, pārvaldnieki un ierēdņi palīdzēja jūdiem, jo bailes no Mordohaja bija sagrābušas viņus savā varā. 4 Jo Mordohajs bija liels ķēniņa pilī, un viņa slava izgāja pa visām zemēm; cieņa pret Mordohaju un viņa cēlums kļuva arvien lielāki. 5 Tā jūdi kāva visus savus ienaidniekus, cirzdami ar zobenu, slepkavodami un nomaitādami tos, un viņi darīja saviem ienaidniekiem pēc savas patikas. 6 Arī Sūsas pilī jūdi nokāva un iznīcināja pieci simti vīru. 7 Un viņi nokāva arī Paršandatu, Dalfonu un Aspatu, 8 Poratu, Adalju un Aridatu, 9 Parmaštu, Arisaju, Aridaju un Vajzatu, 10 desmit Hamana, Hammedata dēla, jūdu ienaidnieka, dēlus, bet viņi neizstiepa savu roku pēc laupījuma. 11 Tajā pašā dienā Sūsas pilī nokauto skaits tika paziņots ķēniņam. 12 Un ķēniņš sacīja ķēniņienei Esterei: "Sūsas pilī vien jūdi ir nokāvuši un iznīcinājuši pieci simti vīru un arī desmit Hamana dēlus. Ko gan viņi nav izdarījuši tad pārējās ķēniņa zemēs! Tomēr kāds ir tavs lūgums? Lai lūgtais tev top piešķirts! Un kāda vēl ir tava vēlēšanās? Lai tā top izpildīta!" 13 Un Estere sacīja: "Ja tas ķēniņam patīk, lai jūdiem, kas ir Sūsās, top dota vaļa rīkoties pēc šīs dienas pavēles arī vēl rīt, un Hamana desmit dēlus lai pakar pie karātavām!" 14 Tad ķēniņš sacīja, lai tas tā top darīts, un Sūsās izsludināja ķēniņa pavēli, un desmit Hamana dēlus pakāra. 15 Jūdi, kas bija Sūsās, sapulcējās arī četrpadsmitajā ādāra mēneša dienā, un viņi nokāva Sūsās vēl trīs simti vīrus, bet viņi neizstiepa savu roku pēc laupījuma. 16 Un pārējie jūdi, kas bija ķēniņa zemēs, arī apvienojās un uzstājās par savu dzīvību un panāca mieru no saviem ienaidniekiem; viņi nokāva septiņdesmit pieci tūkstošus no tiem, kas viņus nīda, bet viņi neizstiepa savu roku pēc laupījuma. 17 Tas notika ādāra mēneša trīspadsmitajā dienā, un viņi atpūtās tā četrpadsmitajā dienā un padarīja to par dzīru un prieka dienu. 18 Bet jūdi, kas bija Sūsās, sapulcējās mēneša trīspadsmitajā un četrpadsmitajā dienā un atpūtās tā piecpadsmitajā dienā, un padarīja to par dzīru un prieka dienu. 19 Tādēļ jūdi, kas dzīvo ciemos un miestos, pārvērš ādāra mēneša četrpadsmito dienu par prieka, dzīru un svētku dienu, kad sūta ēdienus cits citam. 20 Un Mordohajs uzrakstīja šos notikumus. Un viņš sūtīja vēstules visiem jūdiem, kas bija visās ķēniņa Ahasvera zemēs, tuviem un tāliem, 21 lai uzliktu viņiem par pienākumu svinēt ādāra mēneša četrpadsmito dienu, arī tā piecpadsmito dienu katru gadu - 22 kā dienas, kurās jūdi ir panākuši mieru no saviem ienaidniekiem, un kā mēnesi, kurā bēdas viņiem ir pārvērtušās par prieku un sēras par svētku dienu, padarot šīs dienas par dzīru un prieka dienām, kad sūta cits citam ēdienus un dāvanas trūcīgiem. 23 Tā jūdi pieņēma kā paražu to, ko viņi toreiz bija iesākuši darīt un ko Mordohajs viņiem bija savās vēstulēs ieteicis, tāpēc 24 ka agagietis Hamans, Hammedatas dēls, visu jūdu ienaidnieks, bija gan sataisījies pret jūdiem, lai viņus iznīcinātu, un bija metis pūr, tas ir, meslus, lai viņus izdeldētu un iznīcinātu, 25 bet, kad Estere griezās ar lūgumu pie ķēniņa, ķēniņš bija pavēlējis ar rakstu, lai Hamana ļaunais nodoms, ko tas bija iecerējis pret jūdiem, krīt atpakaļ uz viņa paša galvu un lai pakar viņu un viņa dēlus pie karātavām. 26 Tādēļ šīs dienas sauc pūrīm, pēc vārda pūr. Un šīs vēstules satura dēļ un visa tā dēļ, ko viņi bija redzējuši un piedzīvojuši, 27 jūdi apņēmās un uzlika par pienākumu saviem pēcnācējiem un visiem, kas pieslējās viņiem, ka viņi nepalaidīs, bet svinēs šīs divas dienas, kā viņiem ir rakstīts priekšā, viņu pašu stingri noteiktā laikā ik gadus; 28 ka šīs dienas tiktu pieminētas un svinētas katrā paaudzē, katrā dzimtā, katrā zemē un katrā pilsētā; šīs pūrīm dienas nedrīkst iznīkt no jūdu vidus, un to piemiņa nedrīkst zust starp viņu pēcnācējiem. 29 Tad ķēniņiene Estere, Abihaila meita, un jūds Mordohajs ar visu savu ietekmi rakstīja otru vēstuli par pūrīm, lai tos apstiprinātu. 30 Un viņš izsūtīja visiem jūdiem Ahasvera valstī, uz simts divdesmit septiņām zemēm, vēstules, kas bija pilnas ar miera un patiesības vārdiem, 31 lai apstiprinātu šīs pūrīm dienas noteiktā laikā, kā viņiem jūds Mordohajs un ķēniņiene Estere bija noteikuši un kā viņi paši sev un saviem pēcnācējiem to bija apstiprinājuši līdz ar priekšrakstiem par gavēšanu un vaimanāšanām. 32 Un Esteres pavēle apstiprināja šos noteikumus par pūrīm; un tas tika ierakstīts grāmatā.