Elihu Continues
I Am Frightened
1 I am frightened
and tremble all over,
2 when I hear the roaring voice
of God in the thunder,
3 and when I see his lightning
flash across the sky.
4 God's majestic voice
thunders his commands,
5 creating miracles too marvelous
for us to understand.
6 Snow and heavy rainstorms
7 make us stop and think
about God's power,
8 and they force animals
to seek shelter.
9 The windstorms of winter strike,
10 and the breath of God
freezes streams and rivers.
11 Rain clouds filled with lightning
appear at God's command,
12 traveling across the sky
13 to release their cargo—
sometimes as punishment for sin,
sometimes as kindness.
Consider Carefully
14 Job, consider carefully
the many wonders of God.
15 Can you explain why lightning
flashes at the orders
16 of God who knows all things?
Or how he hangs the clouds
in empty space?
17 You almost melt in the heat
of fierce desert winds
when the sky is like brass.
18 God can hammer out the clouds
in spite of the oppressive heat,
but can you?
19 Tell us what to say to God!
Our minds are in the dark,
and we don't know how
to argue our case.
20 Should I risk my life
by telling God
that I want to speak?
21 No one can stare at the sun
after a breeze has blown
the clouds from the sky.
22 Yet the glorious splendor
of God All-Powerful
is brighter by far.
23 God cannot be seen—
but his power is great,
and he is always fair.
24 And so we humans fear God,
because he shows no respect
for those who are proud
and think they know so much.
1 Un tieši tāpēc arī mana sirds ir baiļu pārņemta, un tā vētraini ceļas augšup no savas vietas. 2 Klausieties, jel klausieties uz Viņa balss pērkonu rūkoņu un uz grāvienu troksni, kas iziet no Viņa mutes! 3 Viņš tam liek atskanēt zem plašā debess juma, un Savas zibens liesmas Viņš vada līdz visattālākām zemes malām. 4 Un pēc zibens ierūcas pērkons; Dievs liek nodārdēt tad Savai varenai godības balsij, un Viņš neaiztur zibeņus, tiklīdz kā kļūst dzirdami Viņa pērkona grāvieni. 5 Brīnišķīgi stiprais Dievs dārdina ar Savu balsi un liek atskanēt pērkonam, Viņš, kas padara lielas lietas, ko mēs nespējam saprast, 6 kaut vai to, ka Viņš saka sniegam: krīti zemē, un lietum: līsti, vai lietusgāzēm: topiet vēl ilgstošākas un stiprākas! 7 Tad Viņš piespiež cilvēku rokām kļūt bezdarbīgām, lai ikviens cilvēks izprastu Viņa rīcību. 8 Tad zvēri nolien savās alās un noliekas gulēt savās slēptuvēs. 9 No dienvidu joslas nāk sausā auka un no ziemeļu vēju puses - sals. 10 Dieva dvesmas ietekmē rodas ledus un kailsals: plašās ūdens virsmas sastingst un ieslēdzas šaurā gūstā. 11 Viņš liek piebriest mākoņiem smagu ūdens daudzumu pārpilnībā, liek tiem klāties pāri Savu zibeņu padebešiem, 12 un tie pagriežas Viņa vadībā uz visām pusēm, lai paveiktu visu, ko Viņš tiem pavēl, pa visu plašo zemes virsu: 13 tie reizēm ir Viņa soda rīkste, ja kāda zeme to pelnījusi, reizēm tie ir žēlastības pierādījums; tā Viņš liek tiem tukšoties pār zemi. 14 Ak, Ījab, uzklausi to! Paliec mierā un pārdomā tā stiprā Dieva brīnuma darbus! 15 Vai tev ir zināms, kā Dievs licis tiem būt un kā Viņš liek atmirdzēt Saviem gaismas padebešiem? 16 Vai tev ir kas zināms par mākoņu peldēšanu, vai tev ir kāda jēga par Viņa brīnumu pilnajiem darbiem? Viņa, kas pilnīgs Savā gudrībā? 17 Neaizmirsti, ka tev drēbes jau no tam vien karstas paliek, kad Viņš svilina zemi dienas vidus bulā. 18 Vai tu kopā ar Viņu sakārto izplatījumā spožos padebešus, tos stingri saliedējot, tā ka izplatījums kļūst līdzīgs izlietam metāla spogulim? 19 Tad pamāci jel arī mūs, ko lai mēs Viņam pasakām, jo mēs tumsas dēļ nenieka nespējam celt Viņam priekšā. 20 Vai Viņam būtu jāpaziņo, ka es gribētu runāt? Vai jelkurš cilvēks ir kādreiz prasījis no Dieva, ka viņš vēlētos iznīcināts kļūt? 21 Un nu: nevar taču skatīties tieši saules gaismā, kad saule visā spožumā stāv debess izplatījumā pēc tam, kad vējš tam pārgājis pāri un debess noskaidrojusies. 22 No ziemeļiem nāk zelts, bet pats Dievs mājo bijājamā godībā. 23 Visuvareno jau mums pašiem neatrast, kas varens ir spēkā un tāpat bagāts tiesā un taisnībā, kuru Viņš tomēr nekad nesagroza. 24 Tāpēc cilvēku cilts Viņu bīstas; Viņš neuzlūko nevienu pašgudro, nevienu, kas pats sev šķiet gudrs savā sirdsprātā esam!"
