The Lord Tells Israel To Leave Mount Sinai
1 The Lord said to Moses:
You led the people of Israel out of Egypt. Now get ready to lead them to the land I promised their ancestors Abraham, Isaac, and Jacob. 2-3 It is a land rich with milk and honey, and I will send an angel to force out those people who live there—the Canaanites, the Amorites, the Hittites, the Perizzites, the Hivites, and the Jebusites. But I will not go with my people. They are so rebellious that I would destroy them before they get there.
4-5 Even before the Lord said these harsh things, he had told Moses, “These people really are rebellious, and I would kill them at once, if I went with them. But tell them to take off their fancy jewelry, then I'll decide what to do with them.” So the people started mourning, 6 and after leaving Mount Sinai, they stopped wearing fancy jewelry.
The Lord Is with His People
7 Moses used to set up a tent far from camp. He called it the “meeting tent,” and whoever needed some message from the Lord would go there. 8 Each time Moses went out to this tent, everyone would stand at the entrance to their own tents and watch him enter. 9-11 Then they would bow down because a thick cloud would come down in front of the tent, and the Lord would speak to Moses face to face, just like a friend. Afterwards, Moses would return to camp, but his young assistant Joshua would stay at the tent.
The Lord Promises To Be with His People
12 Moses said to the Lord, “I know that you have told me to lead these people to the land you promised them. But you have not said who will go along to help me. You have said that you are my friend and that you are pleased with me. 13 If this is true, let me know what your plans are, then I can obey and continue to please you. And don't forget that you have chosen this nation to be your own.”
14 The Lord said, “I will go with you and give you peace.”
15 Then Moses replied, “If you aren't going with us, please don't make us leave this place. 16 But if you do go with us, everyone will know that you are pleased with your people and with me. That way, we will be different from the rest of the people on earth.”
17 So the Lord told him, “I will do what you have asked, because I am your friend and I am pleased with you.”
18 Then Moses said, “I pray that you will let me see you in all of your glory.”
19 The Lord answered:
All right. I am the Lord, and I show mercy and kindness to anyone I choose. I will let you see my glory and hear my holy name, 20 but I won't let you see my face, because anyone who sees my face will die. 21 There is a rock not far from me. Stand beside it, 22 and before I pass by in all of my shining glory, I will put you in a large crack in the rock. I will cover your eyes with my hand until I have passed by. 23 Then I will take my hand away, and you will see my back. You will not see my face.
1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu: "Ej, celies no šejienes, tu un tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, un dodies uz zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, sacīdams: Es to došu taviem pēcnācējiem. 2 Un Es Savu eņģeli sūtīšu tev pa priekšu un izdzīšu kānaāniešus, amoriešus, hetiešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus. 3 Tā ir zeme, kurā piens un medus tek; bet Es pats neiešu jums līdzi, jo jūs esat spītīgi ļaudis, ka Es ceļā jūs neiznīcinu." 4 Kad tauta dzirdēja šos bargos vārdus, tā sāka sērot, un neviens vairs negribēja valkāt savas rotas. 5 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Saki Israēla bērniem: jūs esat spītīgi ļaudis; ja tikai Es būtu jūsu vidū vienu mirkli, Es jūs varētu iznīcināt. Bet nu nolieciet savas rotas, tad Es izlemšu, ko darīt ar jums." 6 Un Israēla bērni noņēma savas rotas Horeba kalna priekšā. 7 Tad Mozus ņēma telti un uzcēla to tālu ārpus nometnes un nosauca to par Saiešanas telti. Ikvienam, kas meklēja To Kungu, bija jāiet uz Saiešanas telti ārpus nometnes. 8 Un notika, ik reizes, kad Mozus gāja uz šo telti, ļaudis piecēlās, un ikviens nostājās savas dzīvojamās telts durvīs un noraudzījās pakaļ Mozum, līdz tas iegāja teltī. 9 Un notika, ik reizes, kad Mozus iegāja teltī, nāca mākoņu stabs un apstājās telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu. 10 Un visa tauta redzēja mākoņu stabu stāvam telts durvīs, un visi ļaudis cēlās un ikviens metās pie zemes savas telts durvīs. 11 Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu. Un, kad viņš atgriezās nometnē, viņa kalps Jozua, Nūna dēls, vēl jauneklis, palika teltī. 12 Un Mozus sacīja Tam Kungam: "Redzi, Tu man saki: vadi šo tautu augšup! - Bet Tu man nesaki, ko Tu sūtīsi ar mani, kaut gan Tu esi sacījis: Es tevi saucu tavā vārdā, un tu esi labvēlību atradis Manās acīs. 13 Bet tagad, ja es esmu labvēlību atradis Tavās acīs, tad, lūdzams, liec man zināt Tavu ceļu, lai es Tevi zinātu un varētu atrast labvēlību Tavās acīs, un parādi arī, ka šie ļaudis ir Tava tauta." 14 Un Viņš sacīja: "Es pats iešu ar tevi, un Es došu tev mieru." 15 Tad Mozus sacīja: "Ja Tu pats neiesi mums līdzi, tad neved mūs prom no šejienes. 16 Jo no kā lai varētu zināt, ka es un Tava tauta esam labvēlību atraduši Tavās acīs? Vai ne no tā, ka Tu mūs vadi, tā ka mēs, es un Tava tauta, atšķiramies no visām citām tautām, kas virs zemes." 17 Un Tas Kungs sacīja Mozum: "Es darīšu arī šo lietu, ko tu esi pieminējis; jo tu esi atradis labvēlību Manās acīs un Es tevi saucu vārdā." 18 Tad Mozus sacīja: "Rādi man, lūdzams, Savu godību!" 19 Un Viņš sacīja: "Es likšu visai Savai godībai iet garām tavā priekšā, un Es saukšu tavā priekšā Tā Kunga Vārdu. Jo Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un, par ko Es apžēlojos, par to Es apžēlojos." 20 Bet Viņš sacīja: "Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs." 21 Un Tas Kungs sacīja: "Redzi, še pie Manis ir vieta, kur tu vari nostāties uz klints. 22 Un notiks, kad Mana godība ies tev garām, Es likšu tev stāvēt klints spraugā un segšu pār tevi Savu roku, līdz kamēr būšu pagājis garām. 23 Un, kad Es pacelšu Savu roku, tu Mani redzēsi no muguras, bet Mans vaigs nebūs redzams."
