Goliath Challenges Israel's Army
1 The Philistines got ready for war and brought their troops together to attack the town of Socoh in Judah. They set up camp at Ephes-Dammim, between Socoh and Azekah. 2-3 King Saul and the Israelite army set up camp on a hill overlooking Elah Valley, and they got ready to fight the Philistine army that was on a hill on the other side of the valley.
4 The Philistine army had a hero named Goliath who was from the town of Gath and was about three meters tall. 5-6 He wore a bronze helmet and had bronze armor to protect his chest and legs. The chest armor alone weighed about 57 kilograms. He carried a bronze sword strapped on his back, 7 and his spear was so big that the iron spearhead alone weighed about seven kilograms. A soldier always walked in front of Goliath to carry his shield.
8 Goliath went out and shouted to the army of Israel:
Why are you lining up for battle? I'm the best soldier in our army, and all of you are in Saul's army. Choose your best soldier to come out and fight me! 9 If he can kill me, our people will be your slaves. But if I kill him, your people will be our slaves. 10 Here and now I challenge Israel's whole army! Choose someone to fight me!
11 Saul and his men heard what Goliath said, but they were so frightened of Goliath that they couldn't do a thing.
David Decides To Challenge Goliath
12 David's father Jesse was an old man, who belonged to the Ephrath clan and lived in Bethlehem in Judah. Jesse had eight sons: 13-14 the oldest was Eliab, the next was Abinadab, and Shammah was the third. The three of them had gone off to fight in Saul's army.
David was Jesse's youngest son. 15 He took care of his father's sheep, and he went back and forth between Bethlehem and Saul's camp.
16 Goliath came out and gave his challenge every morning and every evening for 40 days.
17 One day, Jesse told David, “Hurry and take this sack of roasted grain and these ten loaves of bread to your brothers at the army camp. 18 And here are ten large chunks of cheese to take to their commanding officer. Find out how your brothers are doing and bring back something that shows that they're all right. 19 They're with Saul's army, fighting the Philistines in Elah Valley.”
20 David obeyed his father. He got up early the next morning and left someone else in charge of the sheep; then he loaded the supplies and started off. He reached the army camp just as the soldiers were taking their places and shouting the battle cry. 21 The army of Israel and the Philistine army stood there facing each other.
22 David left his things with the man in charge of supplies and ran up to the battle line to ask his brothers if they were well. 23 While David was talking with them, Goliath came out from the line of Philistines and started boasting as usual. David heard him.
24 When the Israelite soldiers saw Goliath, they were scared and ran off. 25 They said to each other, “Look how he keeps coming out to insult us. The king is offering a big reward to the man who kills Goliath. That man will even get to marry the king's daughter, and no one in his family will ever have to pay taxes again.”
26 David asked some soldiers standing nearby, “What will a man get for killing this Philistine and stopping him from insulting our people? Who does that worthless Philistine think he is? He's making fun of the army of the living God!”
27 The soldiers told David what the king would give the man who killed Goliath.
28 David's oldest brother Eliab heard him talking with the soldiers. Eliab was angry with him and said, “What are you doing here, anyway? Who's taking care of your little flock of sheep out in the desert? You spoiled brat! You came here just to watch the fighting, didn't you?”
29 “Now what have I done?” David answered. “Can't I even ask a question?” 30 Then he turned and asked another soldier the same thing he had asked the others, and he got the same answer.
31 Some soldiers overheard David talking, so they told Saul what David had said. Saul sent for David, and David came. 32 “Your Majesty,” he said, “this Philistine shouldn't turn us into cowards. I'll go out and fight him myself!”
33 “You don't have a chance against him,” Saul replied. “You're only a boy, and he's been a soldier all his life.”
34 But David told him:
Your Majesty, I take care of my father's sheep. And when one of them is dragged off by a lion or a bear, 35 I go after it and beat the wild animal until it lets the sheep go. If the wild animal turns and attacks me, I grab it by the throat and kill it.
36 Sir, I have killed lions and bears that way, and I can kill this worthless Philistine. He shouldn't have made fun of the army of the living God! 37 The Lord has rescued me from the claws of lions and bears, and he will keep me safe from the hands of this Philistine.
“All right,” Saul answered, “go ahead and fight him. And I hope the Lord will help you.”
38 Saul had his own military clothes and armor put on David, and he gave David a bronze helmet to wear. 39 David strapped on a sword and tried to walk around, but he was not used to wearing those things.
“I can't move with all this stuff on,” David said. “I'm just not used to it.”
David took off the armor 40 and picked up his shepherd's stick. He went out to a stream and picked up five smooth rocks and put them in his leather bag. Then with his sling in his hand, he went straight toward Goliath.
David Kills Goliath
41 Goliath came toward David, walking behind the soldier who was carrying his shield. 42 When Goliath saw that David was just a healthy, good-looking boy, he made fun of him. 43 “Do you think I'm a dog?” Goliath asked. “Is that why you've come after me with a stick?” He cursed David in the name of the Philistine gods 44 and shouted, “Come on! When I'm finished with you, I'll feed you to the birds and wild animals!”
45 David answered:
You've come out to fight me with a sword and a spear and a dagger. But I've come out to fight you in the name of the Lord All-Powerful. He is the God of Israel's army, and you have insulted him too!
46 Today the Lord will help me defeat you. I'll knock you down and cut off your head, and I'll feed the bodies of the other Philistine soldiers to the birds and wild animals. Then the whole world will know that Israel has a real God. 47 Everybody here will see that the Lord doesn't need swords or spears to save his people. The Lord always wins his battles, and he will help us defeat you.
48 When Goliath started forward, David ran toward him. 49 He put a rock in his sling and swung the sling around by its straps. When he let go of one strap, the rock flew out and hit Goliath on the forehead. It cracked his skull, and he fell facedown on the ground. 50 David defeated Goliath with a sling and a rock. He killed him without even using a sword.
51 David ran over and pulled out Goliath's sword. Then he used it to cut off Goliath's head.
When the Philistines saw what had happened to their hero, they started running away. 52 But the soldiers of Israel and Judah let out a battle cry and went after them as far as Gath and Ekron. The bodies of the Philistines were scattered all along the road from Shaaraim to Gath and Ekron.
53 When the Israelite army returned from chasing the Philistines, they took what they wanted from the enemy camp. 54 David took Goliath's head to Jerusalem, but he kept Goliath's weapons in his own tent.
David Becomes One of Saul's Officers
55 After King Saul had watched David go out to fight Goliath, Saul turned to the commander of his army and said, “Abner, who is that young man?”
“Your Majesty,” Abner answered, “I swear by your life that I don't know.”
56 “Then find out!” Saul told him.
57 When David came back from fighting Goliath, he was still carrying Goliath's head.
Abner took David to Saul, 58 and Saul asked, “Who are you?”
“I am David the son of Jesse, a loyal Israelite from Bethlehem.”
1 Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un viņu sapulcēšanās notika Šoho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās nometnē starp Šoho un Aseku pie Efas-Damimas. 2 Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās nometnē Terebinšu ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem. 3 Un filistieši nostājās uz kalna - vienā pusē, bet israēlieši novietojās uz otra kalna - otrā pusē, un ieleja bija viņu starpā. 4 Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts, no Gātas, un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis. 5 Un tam galvā bija vara bruņucepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara. 6 Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps. 7 Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simti seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā. 8 Tad viņš nostājās un kliedza uz Israēla karapulku, un sacīja tiem: "Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas ierindā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs - Saula kalpi? Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai nāk lejā pie manis! 9 Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet, ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!" 10 Un filistietis vēl piebilda: "Es šodien izaicinu Israēla karapulkus; dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!" 11 Kad Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie zaudēja drosmi un ļoti izbijās. 12 Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Bētlemes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, labi gados. 13 Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs - pirmdzimtais, Abinadabs - otrs un Šama - trešais. 14 Bet Dāvids bija visjaunākais. Un trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā, 15 bet Dāvids gāja uz Saula sētu un atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Bētlemē. 16 Bet šis filistietis tur izgāja Israēla karavīru rindu priekšā rītos un vakaros - četrdesmit dienas. 17 Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: "Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un steidzīgi nones tās brāļiem nometnē. 18 Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti; apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem." 19 Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla vīri, patlaban atradās Terebinšu ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem. 20 Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam, kad karaspēks izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni. 21 Israēls un filistieši nostājās gatavi kaujai - viens pret otru. 22 Tad Dāvids atstāja savu nesamo mantu uzrauga ziņā, skrēja pie karapulkiem un, tur nonācis, apsveicinājās ar saviem brāļiem. 23 Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, filistietis no Gātas, ārā no rindas, un viņš runāja savus parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja. 24 Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās. 25 Kāds Israēla vīrs sacīja: "Vai jūs arī esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs brīvu no nodevām Israēlā!" 26 Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: "Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?" 27 Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: "Tā un tā darīs tam, kas viņu nokaus." 28 Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: "Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā." 29 Tad Dāvids sacīja: "Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums." 30 Un viņš griezās no tā pie cita un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais. 31 Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis. 32 Un Dāvids sacīja Saulam: "Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!" 33 Bet Sauls sacīja Dāvidam: "Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām." 34 Tad Dāvids sacīja Saulam: "Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka, 35 tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu. 36 Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!" 37 Un Dāvids turpināja un sacīja: "Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām - tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas." Tad Sauls sacīja: "Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!" 38 Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas. 39 Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: "Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis." Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost. 40 Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim. 41 Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu. 42 Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu. 43 Un filistietis teica Dāvidam: "Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?" Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā. 44 Tad filistietis uzsauca Dāvidam: "Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!" 45 Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis. 46 Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs! 47 Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!" 48 Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim pretī. 49 Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes. 50 Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā. 51 Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt. 52 Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejai un līdz pat Ekronas pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai. 53 Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no dedzīgās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni. 54 Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un nesa to uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī. 55 Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, sava karaspēka virspavēlniekam: "Kā dēls ir šis zēns, Abner?" Tad Abners viņam atbildēja: "Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak, ķēniņ, to es nezinu!" 56 Tad ķēniņš Sauls sacīja: "Pajautā, kā dēls ir šis zēns!" 57 Kad Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā. 58 Tad Sauls viņam jautāja: "Kā dēls tu esi, jaunekli?" Un Dāvids atbildēja: "Tava kalpa, bētlemieša Isaja, dēls."
