The Lord Makes Solomon Wise
(2 Chronicles 1.1-13)1 Solomon signed a treaty with the king of Egypt and married his daughter. She lived in the older part of Jerusalem until the palace, the Lord's temple, and the wall around Jerusalem were completed.
2 At that time, there was no temple for worshiping the Lord, and everyone offered sacrifices at the local shrines. 3 Solomon loved the Lord and followed his father David's instructions, but Solomon also offered sacrifices and burned incense at the shrines.
4 The most important shrine was in Gibeon, and Solomon had offered more than 1,000 sacrifices on that altar.
5 One night while Solomon was in Gibeon, the Lord God appeared to him in a dream and said, “Solomon, ask for anything you want, and I will give it to you.”
6 Solomon answered:
My father David, your servant, was honest and did what you commanded. You were always loyal to him, and you gave him a son who is now king. 7 Lord God, I'm your servant, and you've made me king in my father's place. But I'm very young and know so little about being a leader. 8 And now I must rule your chosen people, even though there are too many of them to count.
9 Please make me wise and teach me the difference between right and wrong. Then I will know how to rule your people. If you don't, there is no way I could rule this great nation of yours.
10-11 God said:
Solomon, I'm pleased that you asked for this. You could have asked to live a long time or to be rich. Or you could have asked for your enemies to be destroyed. Instead, you asked for wisdom to make right decisions. 12 So I'll make you wiser than anyone who has ever lived or ever will live.
13 I'll also give you what you didn't ask for. You'll be rich and respected as long as you live, and you'll be greater than any other king. 14 If you obey me and follow my commands, as your father David did, I'll let you live a long time.
15 Solomon woke up and realized that God had spoken to him in the dream. He went back to Jerusalem and stood in front of the sacred chest, where he offered sacrifices to please the Lord and sacrifices to ask his blessing. Then Solomon gave a feast for his officials.
Solomon Makes a Difficult Decision
16 One day two women came to King Solomon, 17 and one of them said:
Your Majesty, this woman and I live in the same house. Not long ago my baby was born at home, 18 and three days later her baby was born. Nobody else was there with us.
19 One night while we were all asleep, she rolled over on her baby, and he died. 20 Then while I was still asleep, she got up and took my son out of my bed. She put him in her bed, then she put her dead baby next to me.
21 In the morning when I got up to feed my son, I saw that he was dead. But when I looked at him in the light, I knew he wasn't my son.
22 “No!” the other woman shouted. “He was your son. My baby is alive!”
“The dead baby is yours,” the first woman yelled. “Mine is alive!”
They argued back and forth in front of Solomon, 23 until finally he said, “Both of you say this live baby is yours. 24 Someone bring me a sword.”
A sword was brought, and Solomon ordered, 25 “Cut the baby in half! That way each of you can have part of him.”
26 “Please don't kill my son,” the baby's mother screamed. “Your Majesty, I love him very much, but give him to her. Just don't kill him.”
The other woman shouted, “Go ahead and cut him in half. Then neither of us will have the baby.”
27 Solomon said, “Don't kill the baby.” Then he pointed to the first woman, “She is his real mother. Give the baby to her.”
28 Everyone in Israel was amazed when they heard how Solomon had made his decision. They realized that God had given him wisdom to judge fairly.
1 Salamans saradojās ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu. Un viņš paņēma faraona meitu un ieveda to Dāvida pilsētā, kamēr viņš vēl nebija paguvis uzcelt nedz pats savu namu, nedz Tā Kunga namu, nedz mūri apkārt Jeruzālemei. 2 Bet tauta vēl aizvien upurēja kaujamos upurus uz augstienēm, jo līdz tam laikam Tā Kunga Vārda mājoklis vēl nebija uzcelts. 3 Kaut gan Salamans mīlēja To Kungu un staigāja sava tēva Dāvida ceļus, tomēr viņš arī mēdza uz augstienēm upurēt kaujamos upurus un kvēpināt. 4 Tā nu ķēniņš devās uz Gibeonu, lai nestu tur kaujamos upurus, jo tā tolaik bija galvenā upurēšanas vieta augstienēs. Uz šā altāra vien Salamans upurēja kādu tūkstoti dedzināmo upuru. 5 Kādu nakti Gibeonā Tas Kungs Salamanam parādījās sapnī. Un Tas Kungs sacīja: "Saki man, ko lai Es tev dodu?" 6 Un Salamans sacīja: "Tu parādīji manam tēvam, savam kalpam Dāvidam, lielu žēlastību, tādēļ ka viņš staigāja Tavā priekšā uzticīgā mīlestībā, taisnībā un sirds atklātībā, un Tu joprojām šo pašu lielo žēlastību esi arī saglabājis pret viņu un esi viņam devis dēlu, kas šodien sēž uz viņa troņa. 7 Un tagad Tu, Kungs, mans Dievs, esi Savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Bet es vēl esmu jauns zēns, kas nezina, kā iziet un kā ienākt. 8 Un Tavs kalps atrodas Tavas tautas vidū, kādu Tu pats esi izraudzījis, kas ir liela tauta, kuru nevar aplēst, nedz izskaitīt tās lielā vairuma dēļ. 9 Un tādēļ dod Savam kalpam gaišu sirdsprātu, lai viņš varētu būt soģis pār Tavu tautu un lai varētu atšķirt labu un ļaunu, jo kas gan lai spētu pārvaldīt šo Tavu lielo tautu?" 10 Un šis vārds patika Tam Kungam, proti, ka Salamans tieši šādu lietu bija lūdzis. 11 Un Tas Kungs viņam atbildēja: "Tāpēc, ka tu esi izlūdzies sev šo lietu, bet neesi lūdzis sev garu mūžu, nedz bagātību, nedz nāvi taviem ienaidniekiem, bet esi gan lūdzis, kā izprast taisnību un kā tai paklausīt, 12 tad Es tev došu, kā tu esi vēlējies: redzi, Es tev dodu gudru sirdi un tik sapratīgu, ka tāds, kāds esi tu, nav vēl neviens cilvēks bijis priekš tevis un tev līdzīgs necelsies arī pēc tevis. 13 Un tādēļ, ka tu to neesi lūdzis, Es tev došu arī bagātību un godu: un tāda kā tu starp ķēniņiem nebūs visā tavā mūžā. 14 Un, ja vien tu staigāsi Manus ceļus, turēdams Manus likumus un Manus baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, tad Es vēl arī pagarināšu tava mūža dienas." 15 Un Salamans pamodās: un, lūk, tas bija sapnis, bet viņš gāja uz Jeruzālemi un nostājās Tā Kunga derības šķirsta priekšā, un viņš nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus un sarīkoja dzīres visiem saviem kalpiem. 16 Tolaik atnāca divas netiklas sievas pie ķēniņa un nostājās viņa priekšā. 17 Un viena sieva sacīja: "Mans Kungs, es dzīvoju ar šo te sievu kopā vienā namā, un es pie viņas arī esmu dzemdējusi tanī pat namā. 18 Un notika, ka trešajā dienā, pēc tam kad es biju dzemdējusi, arī šī sieva dzemdēja. Un mēs bijām abas kopā, un neviena sveša cilvēka nebija pie mums tanī namā, kā vienīgi mēs divas vien bijām tanī namā. 19 Bet šīs sievas bērns nomira tanī naktī, tādēļ ka viņa tam bija uzgūlusies virsū. 20 Bet tā naktī piecēlās un paņēma manu dēlu, kas bija man blakus, kamēr tava kalpone pati vēl atradās miegā, un tā to lika pie savām krūtīm, bet savu mirušo dēlu viņa guldīja pie manām krūtīm. 21 Un no rīta es pamodos, lai pazīdītu savu dēlu, un redzi, tas bija miris. Bet es to labi aplūkoju no rīta, un redzi, tas nebija mans dēls, kuru es biju dzemdējusi." 22 Bet otra sieva sacīja: "Nebūt tā nav: mans dēls ir tas dzīvais, bet tavs dēls ir pagalam." Un šī atkārtoti sacīja: "Tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais." Un tā viņas runāja ķēniņa priekšā. 23 Tad ķēniņš sacīja: "Tā viena sieva saka: dzīvais dēls - tas ir mans dēls, bet mirušais - tas ir tavs dēls. Bet tā otra saka: tavs dēls ir tas mirušais, bet mans dēls ir tas dzīvais." 24 Un ķēniņš pavēlēja: "Atnesiet man zobenu." Un tie atnesa ķēniņam zobenu. 25 Un ķēniņš sacīja: "Sagrieziet dzīvo bērnu divās daļās un dodiet vienu pusi vienai, bet otru pusi otrai." 26 Tad tā sieva, kurai piederēja dzīvais bērns, teica ķēniņam - jo viņas mātes sirds iedegās sava bērna labad - un sacīja: "Mans kungs, dodiet viņai dzīvo bērnu, tikai nāvēt gan viņu nenonāvējiet." Bet otra sacīja: "Lai tas nav nedz man, nedz arī viņai: pārcērtiet to." 27 Bet ķēniņš atbildēja un sacīja: "Dodiet šai dzīvo bērnu. Bet nāvēt gan to nenonāvējiet. Viņa ir tā māte." 28 Un viss Israēls dzirdēja tiesas spriedumu, kādu ķēniņš bija spriedis, un tie bijās ķēniņa, jo tie ievēroja, ka viņam piemīt Dieva gudrība tiesu spriest.
