Israel Fights Ammon and Syria
(2 Samuel 10.1-19)1 Some time later, King Nahash of Ammon died, and his son Hanun became king. 2 David said, “Nahash was kind to me, so I will be kind to his son.” He sent some officials to Ammon to tell Hanun how sorry he was that his father had died.
But when David's officials arrived at Ammon, 3 the Ammonite leaders said to Hanun, “Do you really believe King David is honoring your father by sending these men to comfort you? He probably sent them to spy on our country, so he can come and destroy it.”
4 Hanun arrested David's officials and had their beards shaved off and their robes cut off just below the waist, and then he sent them away. 5 They were terribly ashamed.
When David found out what had happened to his officials, he sent a message that told them, “Stay in Jericho until your beards grow back. Then you can come home.”
6 The Ammonites realized they had made David furious. So they paid 34 tons of silver to hire chariot troops from Mesopotamia and from the Syrian kingdoms of Maacah and Zobah. 7 Thirty-two thousand troops, as well as the king of Maacah and his army, came and camped near Medeba. The Ammonite troops also left their towns and came to prepare for battle.
8 David heard what was happening, and he sent out Joab with his army. 9 The Ammonite troops marched to the entrance of the city and prepared for battle, while the Syrian troops took their positions in the open fields.
10 Joab saw that the enemy troops were lined up on both sides of him. So he picked some of the best Israelite soldiers to fight the Syrians. 11 Then he put his brother Abishai in command of the rest of the army and told them to fight against the Ammonites. 12 Joab told his brother, “If the Syrians are too much for me to handle, come and help me. And if the Ammonites are too strong for you, I'll come and help you. 13 Be brave and fight hard to protect our people and the towns of our Lord God. I pray he will do whatever pleases him.”
14 Joab and his soldiers attacked the Syrians, and the Syrians ran from them. 15 When the Ammonite troops saw that the Syrians had run away, they ran from Abishai's soldiers and went back into their own city. Joab then returned to Jerusalem.
16 As soon as the Syrians realized they had been defeated, they sent for their troops that were stationed on the other side of the Euphrates River. Shophach, the commander of Hadadezer's army, led these troops to Ammon.
17 David found out what the Syrians were doing, and he brought Israel's entire army together. They crossed the Jordan River, and he commanded them to take their positions facing the Syrian troops.
Soon after the fighting began, 18 the Syrians ran from Israel. David killed 7,000 chariot troops and 40,000 regular soldiers. He also killed Shophach, their commander.
19 When the kings who had been under Hadadezer's rule saw that Israel had defeated them, they made peace with David and accepted him as their new ruler. The Syrians never helped the Ammonites again.
1 Pēc tam notika, ka amoniešu ķēniņš Nahašs nomira, un viņa dēls kļuva ķēniņš viņa vietā. 2 Tad Dāvids nosprieda: "Es gribu parādīt žēlastību Hanūnam, Nahaša dēlam, jo viņa tēvs man ir parādījis žēlastību." Un Dāvids sūtīja vēstnešus izteikt viņam līdzjūtību par viņa tēvu. Tad Dāvida kalpi nāca Amona dēlu zemē pie Hanūna, lai viņam izteiktu līdzjūtību. 3 Bet amoniešu vadonis sacīja Hanūnam: "Vai tu domā, ka Dāvids godina tavu tēvu, ja viņš ir tev atsūtījis mierinātājus? Nē! Bet vai drīzāk viņa kalpi nav nākuši pie tevis, lai izzinātu un izlūkotu, un izpētītu šo zemi?" 4 Tad Hanūns lika saņemt ciet Dāvida kalpus, lika tos noskūt un nogrieza viņu drānas līdz pusei, līdz gurniem, un tos atlaida. 5 Un viņi aizgāja. Kad Dāvidam tika ziņots, kas šiem vīriem bija nodarīts, tad viņš tiem sūtīja vēstnešus, jo šie vīri bija ļoti apsmieti, un ķēniņš lika viņiem sacīt: "Palieciet Jērikā, tiekāms jums jūsu bārdas būs atkal ataugušas, tad nāciet atpakaļ!" 6 Kad amonieši redzēja, ka tie paši sevi bija padarījuši ienīstamus Dāvidam, tad Hanūns un amonieši nosūtīja tūkstoš talentus sudraba, lai sev nomātu kara ratus un nolīgtu jātniekus starp sīriešiem Mezopotāmijā, kā arī starp sīriešiem Maāhas un Cobas zemē. 7 Un viņi ieguva savā rīcībā trīsdesmit divus tūkstošus ratu, kā arī Maāhas ķēniņu un viņa kara pulkus; un viņi nāca un apmetās nometnē Medebas priekšā; un amonieši arī sapulcējās, sanākdami no savām pilsētām, un tā viņi visi devās karot. 8 Kad Dāvids to dzirdēja, viņš sūtīja Joābu ar visu karaspēku, visus varonīgus karotājus. 9 Un amonieši devās un izvietojās kaujai pie pilsētas vārtiem, bet tie ķēniņi, kas bija nākuši, turējās savrup atklātā laukā. 10 Kad Joābs redzēja, ka kauja tika vērsta pret viņu priekšā un aizmugurē, tad viņš izraudzīja sev no visiem Israēla izlasītiem karotājiem, un viņš izvietoja tos pret sīriešiem. 11 Bet karotāju atlikušo daļu viņš pakļāva sava brāļa Abišaja vadībai, un tie izvietojās pret amoniešiem. 12 Un viņš sacīja: "Ja sīrieši būs stiprāki par mani, tad nāc tu man palīgā, bet, ja amonieši būs stiprāki par tevi, tad es nākšu tev palīgā. 13 Tikai drosmi! Un cīnīsimies varonīgi par savu tautu un par sava Dieva pilsētām, bet Tas Kungs lai dara, kā Viņam labi patīk!" 14 Un Joābs nāca tuvāk ar saviem ļaudīm, kas pie viņa bija, lai cīnītos ar sīriešiem, bet tie bēga no viņa. 15 Kad Amona dēli redzēja, ka sīrieši bēg, tad arī viņi bēga no Joāba brāļa Abišaja un iegāja pilsētā. Bet Joābs atgriezās Jeruzālemē. 16 Kad sīrieši redzēja, ka bija Israēla sakauti, tad tie sūtīja vēstnešus un lika doties kaujā tiem sīriešiem, kuri dzīvoja viņpus Eifratas upes, un Sofahs, Hadadēzera karaspēka virspavēlnieks, gāja viņu priekšgalā. 17 Kad tas tika paziņots Dāvidam, tad viņš sapulcināja karam visu Israēlu, pārcēlās pāri Jordānai un devās viņiem pretim un izvietojās pret tiem. Un Dāvids stājās kaujai pret sīriešiem, un tie cīnījās ar viņu. 18 Un sīrieši bēga Israēla priekšā, un Dāvids nogalināja no sīriešiem septiņus tūkstošus kara ratu vadītāju un četrdesmit tūkstošus kājnieku; arī karaspēka virspavēlnieku Sofahu viņš lika nonāvēt. 19 Kad Hadadēzera ļaudis redzēja, ka viņi ir Israēla sakauti, tad viņi slēdza ar Dāvidu mieru un viņam kalpoja. Sīrieši vairs negribēja iet amoniešiem palīgā.
