The Land Dries Up
1 When there had been no rain for a long time, the Lord told me to say to the people:
2 Judah and Jerusalem weep
as the land dries up.
3 Rulers send their servants
to the storage pits for water.
But there's none to be found;
they return in despair
with their jars still empty.
4 There has been no rain,
and farmers feel sick
as they watch cracks appear
in the dry ground.
5 A deer gives birth in a field,
then abandons her newborn fawn
and leaves in search of grass.
6 Wild donkeys go blind
from starvation.
So they stand on barren hilltops
and sniff the air,
hoping to smell green grass.
The Lord's People Pray
7 We rejected you and did evil,
so we deserve to be punished.
But if you rescue us, Lord,
everyone will see
how great you are.
8 You're our only hope;
you alone can save us now.
You help us one day,
but you're gone the next.
9 Did this disaster
take you by surprise?
Are you a warrior
with your hands tied?
You have chosen us,
and your temple is here.
Don't abandon us!
The Lord's Answer
10 My people,
you love to wander away;
you don't even try
to stay close to me.
So now I will reject you
and punish you for your sins.
I, the Lord, have spoken.
Lying Prophets
11 The Lord said, “Jeremiah, don't ask me to help these people. 12 They may even go without eating and offer sacrifices to please me and to give thanks. But when they cry out for my help, I won't listen, and I won't accept their sacrifices. Instead, I'll send war, starvation, and disease to wipe them out.”
13 I replied, “The other prophets keep telling everyone that you won't send starvation or war, and that you're going to give us peace.”
14 The Lord answered:
They claim to speak for me, but they're lying! I didn't even speak to them, much less choose them to be my prophets. Their messages come from worthless dreams, useless fortunetelling, and their own imaginations.
15 Those lying prophets say there will be peace and plenty of food. But I say that those same prophets will die from war and hunger. 16 And everyone who listens to them will be killed, just as they deserve. Their dead bodies will be thrown out into the streets of Jerusalem, because their families will also be dead, and no one will be left to bury them.
17 Jeremiah, go and tell the people how you feel about all this.
So I told them:
“Tears will flood my eyes
both day and night,
because my nation suffers
from a deadly wound.
18 In the fields I see the bodies
of those killed in battle.
And in the towns I see crowds
dying of hunger.
But the prophets and priests
go about their business,
without understanding
what has happened.”
Jeremiah Prays to the Lord
19 Have you rejected Judah, Lord?
Do you hate Jerusalem?
Why did you strike down Judah
with a fatal wound?
We had hoped for peace
and a time of healing,
but all we got was terror.
20 We and our ancestors are guilty
of rebelling against you.
21 If you save us, it will show
how great you are.
Don't let our enemies
disgrace your temple,
your beautiful throne.
Don't forget that you promised
to rescue us.
22 Idols can't send rain,
and showers don't fall
by themselves.
Only you control the rain,
so we put our trust in you,
the Lord our God.
1 Šis ir Tā Kunga vārds Jeremijam lielā sausuma laikā. 2 "Jūda sēro, tās pilsētu vārtos stāv iztvīkuši un nonīkuši cilvēki, tie guļ pie zemes sēru tērpos un skumjās, un augšup pret debesīm paceļas Jeruzālemes vaidi! 3 Dižciltīgie viņu starpā sūta savus kalpus pēc ūdens; bet, kad tie nāk pie akām, tie neatrod tur ūdeni un atgriežas ar tukšiem traukiem; tie vīlušies noskumst un apsedz savu galvu. 4 Tādēļ ka zeme stāv neapstrādāta, jo trūkst lietus, tad arāji savās cerībās ir vīlušies un apsedz skumjās savu galvu. 5 Pat briežu māte laukā atstāj savu bērnu, ko tā tikko pasaulē laidusi, tādēļ ka nav zāles barībai. 6 Arī meža ēzeļi stāv uz kailiem pauguriem un tver gaisu kā šakāļi. Viņu acis izdziest aiz barības trūkuma. 7 Kad mūsu grēki mūs apsūdz, Kungs, žēlo mūs Sava Vārda dēļ! Jo daudz ir mūsu pārkāpumu, ar ko mēs pret Tevi esam apgrēkojušies. 8 Ak, Israēla cerība, glābējs bēdu laikā! Kādēļ Tu gribi būt kā svešinieks šinī zemē un kā ceļinieks, kas paliek tikai pa nakti? 9 Kādēļ Tu gribi būt kā tāds, kas vīlies, kā varonis, kas nevar palīdzēt? Tu taču esi mūsu vidū, Kungs, un mēs esam nosaukti pēc Tava Vārda. Neatstāj mūs!" 10 Tā saka Tas Kungs par šo tautu: "Tie mīl šurpu turpu skraidīt, tie netaupa savu kāju. Bet Tam Kungam nav labs prāts uz tiem. Tagad Tas Kungs piemin viņu noziegumus un soda viņu grēkus." 11 Un Tas Kungs vēl man sacīja: "Tu neaizlūdz par šo tautu, lai tiem labi klātos! 12 Kad tie gavē, Es neuzklausu viņu piesaukšanu, kad tie atnes dedzināmos un ēdamos upurus, Es tos nepieņemu ar laipnību. Vislabāk Es tos iznīcinātu ar zobenu, badu un mēri!" 13 Tad es sacīju: "Ak, Kungs, Kungs, redzi, pravieši tiem saka: jūs neredzēsit zobena, un bads jums neuznāks; Es jums došu ilgstošu svētību šinī vietā!" 14 Tas Kungs man atbildēja: "Pravieši sludina melus Manā Vārdā, Es tos neesmu sūtījis, neesmu tiem pavēlējis, nedz uz tiem runājis. Tie sludina jums melu parādības, izdomātus viltus pravietojumus un pašizdomātus savas sirds maldus!" 15 Tādēļ Tas Kungs saka tā: "Tie pravieši, kas sludina Manā Vārdā, kaut gan Es tos neesmu sūtījis, un apgalvo, ka neskaršot šo zemi ne zobens, ne arī tajā būšot bads, tie mirs no zobena un bada! 16 Un tauta, kurai tie sludina, gulēs Jeruzālemes ielās, tie būs krituši no bada un zobena, viņi paši un viņu sievas, viņu dēli un meitas, un neviens tos neapglabās. Tā Es izliešu sodu par viņu ļaunumu pār tiem! 17 Bet tu saki tiem šo vārdu: manas acis plūst pāri no asarām dienām un naktīm un neatrod miera! Jo jaunava, manas tautas meita, ir ļoti satriekta, tā ir saņēmusi smagu sitienu un nedziedināmu ievainojumu. 18 Eju es uz lauka, es redzu tur ar zobenu nokautus; eju es pilsētā, es redzu tur badā mērdētus ļaudis! Pravieši un priesteri staigā pa zemi, ko tie pavisam nepazīst." 19 Vai tad Tu Jūdu pavisam esi pametis? Jeb vai Tev Ciāna apnikusi? Kādēļ Tu mūs esi tā sitis, ka mums nav vairs nekādas dziedināšanas? Mēs gaidām glābšanu, bet nav nekā laba, gaidām dziedināšanu, bet, redzi, ir tikai izbailes! 20 Ak, Kungs, mēs atzīstam savu bezdievību, arī mūsu tēvu noziegumu, ka mēs pret Tevi esam grēkojuši. 21 Nepamet mūs Sava Vārda dēļ, lai Tavas godības tronis nekrīt negodā! Piemini un nepārtrauc Savu derību ar mums! 22 Vai tad ir tautu dievu starpā tāds, kas liek lietum līt? Jeb vai debesis var dot lietu pašas par sevi? Vai ne Tu, Kungs, mūsu Dievs, esi tas? Mēs ceram uz Tevi, jo Tu to visu esi darījis.
