A Happy Ending for the Jews
1 Before the end of the day, King Xerxes gave Esther everything that had belonged to Haman, the enemy of the Jews. Esther told the king that Mordecai was her cousin. So the king made Mordecai one of his highest officials 2 and gave him the royal ring that Haman had worn. Then Esther put Mordecai in charge of Haman's property.
3 Once again Esther went to speak to the king. This time she fell down at his feet, crying and begging, “Please stop Haman's evil plan to have the Jews killed!” 4 King Xerxes held out the golden scepter to Esther, 5 and she got up and said, “Your Majesty, I know that you will do the right thing and that you really love me. Please stop what Haman has planned. He has already sent letters demanding that the Jews in all your provinces be killed, 6 and I can't bear to see my people and my own relatives destroyed.”
7 King Xerxes then said to Esther and Mordecai, “I have already ordered Haman to be hanged and his house given to Esther, because of his evil plans to kill the Jews. 8 I now give you permission to make a law that will save the lives of your people. You may use my ring to seal the law, so that it can never be changed.”
9 On the twenty-third day of Sivan, the third month, the king's secretaries wrote the law. They obeyed Mordecai and wrote to the Jews, the rulers, the governors, and the officials of all 127 provinces from India to Ethiopia. The letters were written in every language used in the kingdom, including the Jewish language. 10 They were written in the name of King Xerxes and sealed with his ring. Then they were taken by messengers who rode the king's finest and fastest horses.
11-13 In these letters the king said:
On the thirteenth day of Adar, the twelfth month, the Jews in every city and province will be allowed to get together and defend themselves. They may destroy any army that attacks them, and they may kill all of their enemies, including women and children. They may also take everything that belongs to their enemies.
A copy of this law is to be posted in every province and read by everyone.
14-15 Then the king ordered his messengers to take their fastest horses and deliver the law as quickly as possible to every province. When Mordecai left, he was wearing clothes fit for a king. He wore blue and white robes, a large gold crown, and a cape made of fine linen and purple cloth.
After the law was announced in Susa, everyone shouted and cheered, 16 and the Jews were no longer afraid. In fact, they were very happy and felt that they had won a victory.
17 In every province and city where the law was sent, the Jews had parties and celebrated. Many of the people in the provinces accepted the Jewish religion, because they were now afraid of the Jews.
1 Tai pašā dienā ķēniņš Ahasvers atdāvināja ķēniņienei Esterei jūdu ienaidnieka Hamana namu. Un Mordohajam tika atļauts stāties ķēniņa priekšā, jo Estere bija izstāstījusi, kas viņš viņai bija. 2 Un ķēniņš novilka savu zīmoggredzenu, ko viņš bija atņēmis Hamanam, un iedeva to Mordohajam. Un Estere iecēla Mordohaju par Hamana nama pārvaldnieku. 3 Tad Estere atkal runāja ar ķēniņu, krita viņam pie kājām, raudāja un lūdza viņu, lai viņš novērš agagieša Hamana ļaunprātību un viņa nodomu, ko viņš bija izdomājis pret jūdiem. 4 Un ķēniņš izstiepa zelta scepteri Esterei pretī, un Estere piecēlās un nostājās ķēniņa priekšā, 5 un viņa sacīja: "Ja ķēniņam tas patīk un ja es esmu atradusi labvēlību viņa priekšā, un ja šī lieta šķiet ķēniņam taisna un es esmu patīkama viņa acīm, tad lai ar rakstītu rīkojumu tiktu atklāti pateikts, ka agagieša Hamana, Hammedatas dēla, ļaunos nolūkos piesūtītie rīkojumi, ar kuriem bija pavēlēts iznīcināt visā ķēniņa zemē dzīvojošos jūdus, tiek tūliņ atsaukti un atcelti. 6 Jo kā gan es varētu noraudzīties nelaimē, kas stāv priekšā manai tautai, un kā gan lai es spētu noskatīties savu ciltsbrāļu bojāejā!" 7 Tad ķēniņš Ahasvers sacīja ķēniņienei Esterei un jūdam Mordohajam: "Lūk, Hamana namu es esmu dāvinājis Esterei, un viņš pats ir pakārts, tādēļ ka viņš bija izstiepis savu roku pret jūdiem. 8 Un jūs drīkstat ķēniņa vārdā rakstīt par jūdiem, kā tas jums šķiet labāk, un drīkstat apzīmogot to ar ķēniņa zīmoggredzenu, jo raksts, kas rakstīts ķēniņa vārdā un apzīmogots ar ķēniņa zīmoggredzenu, nav atsaucams!" 9 Tad sapulcējās ķēniņa rakstveži trešajā mēnesī, kas ir sīvāna mēnesis, divdesmit trešajā dienā un rakstīja saskaņā ar visu, ko pavēlēja Mordohajs par jūdiem, ķēniņa vietvalžiem, zemes pārvaldniekiem un zemju lielkungiem no Indijas līdz Etiopijai, simts divdesmit septiņām zemēm, katrai zemei tās valodā un katrai tautai tās valodā un arī jūdiem viņu rakstā un viņu valodā. 10 Un rakstīja ķēniņa Ahasvera vārdā un apzīmogoja ar ķēniņa zīmoggredzenu un vēstules izsūtīja ar skrējējiem, kas jāja uz ātrākajiem kumeļiem no ķēniņa zirgu audzētavām. 11 Ar šīm vēstulēm ķēniņš atļāva jūdiem katrā atsevišķā pilsētā sapulcēties un aizstāvēt savu dzīvību, iznīcinot, nokaujot un izdeldējot ikvienas tautas vai zemes bruņotu spēku, kas taisītos apdraudēt viņus, viņu bērnus un sievas, kā arī izlaupīt šo ļaužu mantu, pie tam 12 vienā dienā visās ķēniņa Ahasvera zemēs, proti, divpadsmitā mēneša, kas ir ādāra mēnesis, trīspadsmitajā dienā. 13 Noraksts no tā, kas rakstīts, bija jāizsludina kā pavēle katrā zemē, to darot zināmu visiem ļaudīm, lai jūdi varētu būt sagatavoti uz šo dienu un varētu atriebties saviem ienaidniekiem. 14 Pēc īpaša ķēniņa pamudinājuma nekavēties, skrējēji tad arī naski devās ceļā, jādami uz ķēniņa zirgiem, ar ķēniņa pavēli; arī Sūsas pilī tika izsludināta šī pavēle. 15 Un Mordohajs iznāca no ķēniņa pils purpurzilās baltās karaliskās drēbēs ar lielu zelta pieres sprādzi un purpursārtā smalka audekla mētelī; tad Sūsas pilsēta gavilēja un priecājās, 16 jo jūdiem bija pienākušas laimes, prieka, līksmības un goda pilnas dienas. 17 Un ikvienā zemē un ikvienā pilsētā, kur vien nonāca ķēniņa vārds un viņa pavēle, jūdiem bija prieks un līksmība, dzīres un svētku dienas. Un daudzi no iezemiešiem uzdevās par jūdiem, jo viņiem bija uznākušas bailes no jūdiem.
