Josiah Reads The Book of God's Law
(2 Chronicles 34.29-33)1 King Josiah called together the older leaders of Judah and Jerusalem. 2 Then he went to the Lord's temple, together with the people of Judah and Jerusalem, the priests, and the prophets. Finally, when everybody was there, he read aloud The Book of God's Law that had been found in the temple.
3 After Josiah had finished reading, he stood by one of the columns. He asked the people to promise in the Lord's name to faithfully obey the Lord and to follow his commands. The people agreed to do everything written in the book.
Josiah Follows the Teachings of God's Law
(2 Chronicles 34.3-7)4 Josiah told Hilkiah the priest, the assistant priests, and the guards at the temple door to go into the temple and bring out the things used to worship Baal, Asherah, and the stars. Josiah had these things burned in Kidron Valley just outside Jerusalem, and he had the ashes carried away to the town of Bethel.
5 Josiah also got rid of the pagan priests at the local shrines in Judah and around Jerusalem. These were the men that the kings of Judah had appointed to offer sacrifices to Baal and to the sun, moon, and stars. 6 Josiah had the sacred pole for Asherah brought out of the temple and taken to Kidron Valley, where it was burned. He then had its ashes ground into dust and scattered over the public cemetery there. 7 He had the buildings torn down where the male prostitutes lived next to the temple, and where the women wove sacred robes for the idol of Asherah.
8 In almost every town in Judah, priests had been offering sacrifices to the Lord at local shrines. Josiah brought these priests to Jerusalem and had their shrines made unfit for worship—every shrine from Geba just north of Jerusalem to Beersheba in the south. He even tore down the shrine at Beersheba that was just to the left of Joshua Gate, which was named after the highest official of the city. 9 Those local priests could not serve at the Lord's altar in Jerusalem, but they were allowed to eat sacred bread, just like the priests from Jerusalem.
10 Josiah sent some men to Hinnom Valley just outside Jerusalem with orders to make the altar there unfit for worship. That way, people could no longer use it for sacrificing their children to the god Molech. 11 He also got rid of the horses that the kings of Judah used in their ceremonies to worship the sun, and he destroyed the chariots along with them. The horses had been kept near the entrance to the Lord's temple, in a courtyard close to where an official named Nathan-Melech lived.
12 Some of the kings of Judah, especially Manasseh, had built altars in the two courts of the temple and in the room that Ahaz had built on the palace roof. Josiah had these altars torn down and smashed to pieces, and he had the pieces thrown into Kidron Valley, just outside Jerusalem. 13 After that, he closed down the shrines that Solomon had built east of Jerusalem and south of Spoil Hill to honor Astarte the disgusting goddess of Sidon, Chemosh the disgusting god of Moab, and Milcom the disgusting god of Ammon. 14 He tore down the stone images of foreign gods and cut down the sacred pole used in the worship of Asherah. Then he had the whole area covered with human bones.
15 But Josiah was not finished yet. At Bethel he destroyed the shrine and the altar that Jeroboam son of Nebat had built and that had caused the Israelites to sin. Josiah had the shrine and the Asherah pole burned and ground into dust. 16 As he looked around, he saw graves on the hillside. He had the bones in them dug up and burned on the altar, so that it could no longer be used. This happened just as God's prophet had said when Jeroboam was standing at the altar, celebrating a festival.
Then Josiah saw the grave of the prophet who had said this would happen 17 and he asked, “Whose grave is that?”
Some people who lived nearby answered, “It belongs to the prophet from Judah who told what would happen to this altar.”
18 Josiah replied, “Then leave it alone. Don't dig up his bones.” So they did not disturb his bones or the bones of the old prophet from Israel who had also been buried there.
19 Some of the Israelite kings had made the Lord angry by building pagan shrines all over Israel. So Josiah sent troops to destroy these shrines just as he had done to the one in Bethel. 20 He killed the priests who served at them and burned their bones on the altars.
After all that, Josiah went back to Jerusalem.
Josiah and the People of Judah Celebrate Passover
(2 Chronicles 35.1-19)21 Josiah told the people of Judah, “Celebrate Passover in honor of the Lord your God, just as it says in The Book of God's Law.”
22 This festival had not been celebrated in this way since the time that tribal leaders ruled Israel or the kings ruled Israel and Judah. 23 But in Josiah's eighteenth year as king of Judah, everyone came to Jerusalem to celebrate Passover.
The Lord Is Still Angry with the People of Judah
24 Josiah got rid of every disgusting person and thing in Judah and Jerusalem—including magicians, fortunetellers, and idols. He did his best to obey every law written in the book that the priest Hilkiah found in the Lord's temple. 25 No other king before or after Josiah tried as hard as he did to obey the Law of Moses.
26 But the Lord was still furious with the people of Judah because Manasseh had done so many things to make him angry. 27 The Lord said, “I will desert the people of Judah, just as I deserted the people of Israel. I will reject Jerusalem, even though I chose it to be mine. And I will abandon this temple built to honor me.”
Josiah Dies in Battle
(2 Chronicles 35.20—36.1)28 Everything else Josiah did while he was king is written in The History of the Kings of Judah. 29 During Josiah's rule, King Neco of Egypt led his army north to the Euphrates River to help the king of Assyria. Josiah led his troops north to fight Neco, but when they met in battle at Megiddo, Josiah was killed. 30 A few of Josiah's servants put his body in a chariot and took it back to Jerusalem, where they buried it in his own tomb. Then the people of Judah found his son Jehoahaz and poured olive oil on his head to show that he was their new king.
King Jehoahaz of Judah
(2 Chronicles 36.2-4)31 Jehoahaz was 23 years old when he became king of Judah, and he ruled from Jerusalem only 3 months. His mother Hamutal was the daughter of Jeremiah from Libnah. 32 Jehoahaz disobeyed the Lord, just as some of his ancestors had done.
33 King Neco of Egypt had Jehoahaz arrested and put in prison at Riblah near Hamath. Then he forced the people of Judah to pay him 3.4 tons of silver and 34 kilograms of gold as taxes. 34 Neco appointed Josiah's son Eliakim king of Judah, and changed his name to Jehoiakim. He took Jehoahaz as a prisoner to Egypt, where he died.
35 Jehoiakim forced the people of Judah to pay higher taxes, so he could give Neco the silver and gold he demanded.
King Jehoiakim of Judah
(2 Chronicles 36.5-8)36 Jehoiakim was 25 years old when he was appointed king, and he ruled 11 years from Jerusalem. His mother Zebidah was the daughter of Pedaiah from Rumah. 37 Jehoiakim disobeyed the Lord by following the example of his ancestors.
1 Kad viņi šo atbildi nonesa ķēniņam, tad ķēniņš izsūtīja vēstnešus, lai pie viņa sapulcējas visi vecaji no Jūdas un no Jeruzālemes. 2 Un ķēniņš gāja augšup Tā Kunga namā un visi Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji līdz ar viņu, visi priesteri, un pravieši, un visa tauta, gan mazi, gan lieli, un tad viņš, tiem dzirdot, lasīja priekšā visus šīs derības grāmatas vārdus, kas bija atrasta Tā Kunga namā. 3 Un ķēniņš nostājās uz paaugstinājuma, un viņš noslēdza derību Tā Kunga priekšā, ka sekos Tam Kungam un ka viņš ar visu sirdi un visu dvēseli turēs Viņa baušļus un Viņa liecības, un Viņa likumus un ka viņš noteikti gādās, ka tiktu pildīti šīs derības vārdi, kas ierakstīti šinī grāmatā. Un visa tauta kļuva šīs derības dalībniece, 4 un ķēniņš pavēlēja augstajam priesterim Hilkijam un priesterim, kurš pēc amata bija otrais, un sliekšņu sargiem, lai tie iznes ārā no Tā Kunga nama visus tos priekšmetus, kuri bija darināti Baalam un Ašērai, kā arī visiem debesu zvaigznāju pulkiem, un lai tie visi tiek sadedzināti ārpus Jeruzālemes, laukos pie Kidronas, bet to pīšļus nonest uz Bēteli. 5 Tad viņš atcēla elku priesterus, kurus bija iecēluši Jūdas ķēniņi un kas bija upurējuši augstieņu svētnīcās Jūdas pilsētu un Jeruzālemes apkārtnē, kā arī tos, kas upurēja Baalam, saulei un mēnesim, zvaigznājiem un visiem debesu zvaigžņu pulkiem. 6 Un viņš izmeta Ašēras tēlu no Tā Kunga nama ārā aiz Jeruzālemes vārtiem Kidronas ielejā un lika to tur sadedzināt un sagrūst putekļos, un šos putekļus izkaisīt pār vienkāršo ļaužu kapiem. 7 Viņš lika arī noplēst netikļiem ierīkotās telpas; šīs telpas atradās Tā Kunga namā, un tur sievas auda pārsegas Ašērai. 8 Tāpat viņš lika saaicināt visus priesterus no Jūdas pilsētām un lika sagānīt augstieņu altārus, uz kuriem priesteri bija upurējuši, no Gebas līdz Bēršebai, un viņš lika norakt arī ar āžu attēliem greznotos pakalniņus, kas atradās pie pilsētas pārvaldnieka Jozuas nama vārtiem, pa kreisi no pilsētas vārtiem. 9 Taču augstieņu svētnīcu priesteri nedrīkstēja upurēt uz Tā Kunga altāra Jeruzālemē, bet tie gan ēda neraudzētas maizes savu amata brāļu vidū. 10 Viņš sagānīja arī to negantību vietu, kas atradās Ben-Hinomas ielejā, lai turpmāk neviens vairs neupurētu savu dēlu vai savu meitu kā uguns upuri Moloham. 11 Viņš lika arī novākt tos zirgus, kurus Jūdas ķēniņi bija darinājuši, godinādami saules dievu, pie ieejas Tā Kunga namā, virzienā uz galma sulaiņa Netan-Meleha mītni, kas atrodas Tempļa piebūvē, un viņš lika sadedzināt arī saules ratus. 12 Viņš lika arī nojaukt tos altārus, kas uz Ahasa augštelpas jumta un ko Jūdas ķēniņi bija uzcēluši līdz ar tiem altāriem, kurus Manase bija novietojis Tā Kunga nama abos pagalmos; ķēniņš lika tos nojaukt un sadauzīt un to drazas nomest Kidronas ielejā. 13 Tāpat ķēniņš lika sagānīt augstieņu svētnīcas, kas atradās austrumos no Jeruzālemes un dienvidos no Samaitāšanas kalna, ko Israēla ķēniņš Salamans bija uzcēlis Aštartei, briesmīgai Sidonas elka dievei un negantībai, un Milkomam, šausmīgai Amona bērnu negantībai. 14 Tāpat viņš sadragāja elku stabus un lika nocirst elku kokus un to vietas piepildīt ar cilvēku kauliem. 15 Viņš arī nojauca altāri, kas bija Bētelē augstienes svētnīcā un kuru bija cēlis Jerobeāms, Nebata dēls, kas Israēlu paveda uz grēku darbiem; šo altāri līdz ar augstieņu svētnīcu viņš lika noplēst; viņš iznīcināja augstieņu svētnīcu ar uguni, bet altāra akmeņus viņš lika samalt putekļos un sadedzināja Ašēras tēlu. 16 Kad Josija pagriezās, tad viņš ieraudzīja kapus, kas tur tajā kalnā bija; viņš tad sūtīja ļaudis, lika tiem ņemt kaulus no kapiem ārā un sadedzināt uz altāra un tā to sagānīja pēc Tā Kunga vārda, ko Dieva vīrs bija sludinājis, kas šīs lietas paredzēja. 17 Un viņš sacīja: "Kas tā par kapa zīmi, ko es tur redzu?" Tad pilsētas ļaudis viņam atbildēja: "Tas ir tā Dieva vīra kaps, kas no Jūdas atnāca un pasludināja šīs lietas, ko tu tagad esi darījis ar Bēteles altāri." 18 Tad viņš pavēlēja: "Lai tas dus mierā, neviens lai neaiztiek viņa kaulus!" Tā tie izglāba viņa kaulus līdz ar tā pravieša kauliem, kas bija nācis no Samarijas. 19 Josija nojauca arī visas kalnu svētnīcas Samarijas pilsētās, kuras bija cēluši Israēla ķēniņi, kaitinādami To Kungu; ar tām viņš rīkojās tāpat, kā viņš bija darījis Bētelē. 20 Tāpat viņš lika uz altāriem nokaut visus augstieņu priesterus, kuri tur bija, un uz šiem altāriem sadedzināt cilvēku kaulus; pēc tam viņš griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. 21 Un ķēniņš pavēlēja visai tautai, sacīdams: "Svētījiet Tam Kungam, savam Dievam, Pashā svētkus tā, kā tas ir rakstīts šīs derības grāmatā!" 22 Jo tādi Pashā svētki kā šie nebija svinēti nedz soģu laikā, kas tiesāja Israēlu, nedz visu Israēla ķēniņu, nedz arī Jūdas ķēniņu laikā. 23 Bet ķēniņa Josijas astoņpadsmitajā valdīšanas gadā šie Pashā svētki tika svinēti Tam Kungam Jeruzālemē. 24 Un Josija arī izskauda miroņu izsaucējus un burvjus, mājas dievus un elkus, visu elku negantību, ko vien viņš redzēja Jūdas zemē un Jeruzālemē, lai stingri turētu bauslības vārdus, kas rakstīti grāmatā, ko priesteris Hilkija bija atradis Tā Kunga namā. 25 Un neviens ķēniņš pirms viņa nav bijis līdzīgs viņam, kas būtu tā piegriezies Tam Kungam no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un ar visu savu spēku pēc Mozus bauslības, un arī pēc viņa neviens tāds necēlās kā viņš. 26 Tomēr Tas Kungs nerimās Savā lielajā dusmu kvēlē, jo Viņa niknums pret Jūdu bija iededzies visu to kaitinājumu dēļ, ar ko Manase Viņu bija sarūgtinājis. 27 Tāpēc Tas Kungs sacīja: "Es arī Jūdu atstumšu nost no Sava vaiga, kā Es esmu atstūmis Israēlu, un atstumšu šo pilsētu, kuru Es biju izraudzījis, proti, Jeruzālemi, un namu, par kuru Es reiz biju sacījis, ka Manam Vārdam tur būs dzīvot." 28 Un, kas vēl stāstāms par Josiju un viss, ko viņš ir darījis,- tas ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā. 29 Viņa valdīšanas laikā faraons Neho, Ēģiptes ķēniņš, cēlās un devās uzbrukumā pret Asīrijas ķēniņu pie Eifratas upes. Un ķēniņš Josija izgāja tam pretī, bet Ēģiptes ķēniņš Neho to nogalināja pie Megidas, tikko viņi sastapās. 30 Tad viņa kalpi viņu aizveda mirušu ratos projām no Megidas un pārveda uz Jeruzālemi, un apglabāja viņa kapā. Tad tās zemes ļaudis ņēma Joahasu, Josijas dēlu, svaidīja viņu un cēla par ķēniņu viņa tēva vietā. 31 Joahasam bija divdesmit trīs gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Hamutala, Jeremijas meita no Libnas. 32 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, tāpat kā viņa tēvi bija darījuši. 33 Bet faraons Neho to saistīja un lika iemest cietumā Riblā, Hamatas zemē, lai viņš nebūtu ilgāk ķēniņš Jeruzālemē, un viņš uzlika par zemi meslus - simts talentus sudraba un vienu talentu zelta. 34 Pēc tam faraons Neho iecēla Ēljakimu, Josijas dēlu, par ķēniņu viņa tēva Josijas vietā un pārdēvēja viņu par Jojakimu; Joahasu turpretī viņš paņēma sev līdzi; tā tas nonāca Ēģiptē un tur nomira. 35 Un Jojakims deva faraonam sudrabu un zeltu, bet viņš uzlika zemei meslus tā, lai varētu nomaksāt visu naudu pēc faraona pavēles; pēc tā, kā ikviens bija novērtēts, viņš piedzina zeltu un sudrabu no zemes iedzīvotājiem, lai to nodotu faraonam Neho. 36 Divdesmit piecu gadu vecumā Jojakims kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Sebuda, un viņa bija Pedajas meita no Rumas. 37 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, tāpat kā bija darījuši viņa tēvi.
