Elihu Is Upset with Job's Friends
1 Finally, these three men stopped arguing with Job, because he refused to admit he was guilty.
2 Elihu from Buz was there, and he had become upset with Job for blaming God instead of himself. 3 He was also angry with Job's three friends for not being able to prove that Job was wrong. 4 Elihu was younger than these three, and he let them speak first. 5 But he became irritated when they could not answer Job, 6 and he said to them:
I am much younger than you,
so I have shown respect
by keeping silent.
7 I once believed age
was the source of wisdom;
8 now I truly realize
wisdom comes from God.
9 Age is no guarantee of wisdom
and understanding.
10 That's why I ask you
to listen to me.
I Eagerly Listened
* 11 I eagerly listened
to each of your arguments,
12 but not one of you proved
Job to be wrong.
13 You shouldn't say,
“We know what's right!
Let God punish him.”
14 Job hasn't spoken against me,
and so I won't answer him
with your arguments.
15 All of you are shocked;
you don't know what to say.
16 But am I to remain silent,
just because you
have stopped speaking?
17 No! I will give my opinion,
18 because I have so much to say,
that I can't keep quiet.
19 I am like a swollen wineskin,
and I will burst
20 if I don't speak.
* 21 I don't know how to be unfair
or to flatter anyone—
22 if I did, my Creator
would quickly destroy me!
1 Kad šie trīs vīri mitējās atbildēt Ījabam jautājumā par to, ka viņš pats atzina sevi par taisnu, 2 tad iedegās Ēlihus, Barahēla dēla, no Būzas, dusmas pret Ījabu, jo viņš pats bija no ievērojamās Rāma cilts. Viņa dusmu iemesls bija tas, ka Ījabs bija apgalvojis sevi Dieva priekšā taisnu esam, jā, pat taisnīgāku par Dievu; 3 un arī pret Ījaba trim draugiem viņš savai dusmu kvēlei bija ļāvis vaļu, tāpēc ka tie nebija atraduši pareizo atbildi, lai Ījabu pierādītu par vainīgu un tomēr viņu par tādu bija atzinuši. 4 Ēlihus tomēr bija nogaidījis, lai runātu ar Ījabu, jo tie bija gados vecāki nekā viņš. 5 Taču, kad Ēlihus redzēja, ka šo triju vīru mutēs nav atbildes, tad viņš iekaisa savās dusmās. 6 Un tad atbildēja Ēlihus, Barahēla dēls, no Būzas, un sacīja: "Es esmu gados jauns, bet jūs esat sirmgalvji, tāpēc es sevī sadugu un baidījos jums izteikt savas atziņas. 7 Es domāju: lai runā lielie mūža gadi, - jo tie, kam ir liels vecums, ir gudrības zinātāji! 8 Bet īstenībā tas ir tikai gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem piešķir atziņas un ieskatus. 9 Ne vienmēr tie, kam daudz gadu, ir apveltīti ar gudrību, ne jau vecie vien zina, kas ir tiesa un taisnība. 10 Tādēļ es nospriedu: veltījiet man uzmanību, jo arī es gribu ar jums dalīties savās zināšanās. 11 Redziet, es nogaidīju, kamēr jūs runājāt, es centos saklausīt jūsu runās saprātīgu domu gaitu, kamēr jūs atradīsit savam nolūkam piemērotus vārdus, 12 es tiešām uzmanīgi piegriezu jums visu savu vērību, bet, redziet, neviens neapgāza Ījabu, neviens savās runās nedeva viņam īsto atbildi. 13 Tādēļ jums nav jāsaka: mēs atradām viņā īstu gudrību. Vienīgi Dievs viņu var pārliecināt, bet ne cilvēks! 14 Pret mani vēl viņš savus vārdus nav vērsis, un es neuzstāšos pret viņu ar jūsu izteicieniem. 15 Apmulsuši viņi stāv klusu, viņi neatbild nekā, viņiem pietrūcis vārdu! 16 Vai lai es vēl gaidu, tāpēc ka viņi vairs nerunā, ka viņi ir apstājušies un neatbild nekā? 17 Nē, arī es gribu piebilst savu daļu atbildot; arī es gribu parādīt savas zināšanas, 18 jo es sajūtu sevī vārdu pārpilnību, gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani un mudina mani runāt. 19 Redzi, manas krūtis ir kā jauns vīns, kas vēl nav ticis atvērts: tās draud pārplīst kā jauni ādas trauki. 20 Runāt man gribas, lai sev gūtu atveldzi, es atvēršu savas lūpas un atbildēšu. 21 Es neuzlūkošu cilvēka vaigu, es nenostāšos nevienā pusē, un es nerunāšu nevienam pa prātam, 22 jo es jau nemaz neprotu ar savām runām izpatikt un glaimot, lai mans Radītājs par mazu brīdi mani neaizrautu projām no šejienes.
